Stings: Nav uzvaras bez mīlestības 0
STINGS. Te arī varētu likt punktu. Grūti iedomāties cilvēku, kas neko nebūtu dzirdējis par šo britu mūziķi ar mūžam piesmakušu balsi un prasmi vienlīdz veikli spēlēt ģitāru, taustiņinstrumentus, blūmīzeri un perkusijas. Vairāk nekā 100 miljoni pārdotu albumu, nevienas banālas takts, viņa teksti trāpa tieši sirdī, viņa balss savaldzina, pievelk un nelaiž vaļā.
Atzīmējot solo karjeras 25. gadadienu, mūziķis ar savu labāko dziesmu izlasi “Sting: The Best of 25 Years” 29. jūlijā koncertēs arēnā “Rīga”.
“Vienmēr esmu gribējis būt mūziķis, taču kopš agrām dienām esmu strādājis visdažādākos darbus. Kad ierados Londonā, sākumā dzīvoju pusbadā. Man bija 28 gadi, kad beidzot uzsmaidīja veiksme – man bija darbs, ģimene, es maksāju nodokļus, darīju to, kas sagādā prieku, dzīvoju dzīvi, kāda man patīk. Taču es nekad neesmu nožēlojis grūtos laikus – ja to nebūtu bijis, ja veiksme būtu uzspīdējusi uzreiz, es nespētu novērtēt, cik laimīgs esmu.” Tā, atskatoties uz savu dzīves gājumu, atzīst Stings.
Gordons Metjū Tomass piedzima nelielā ciematā ziemeļaustrumu Anglijā frizieres Odrijas un piensaimnieka Ernesta Metjū Samnera ģimenē.
Gordonam bija jāpieskata mazais brālis Filips, vēlāk arī māsas Eindžela un Anita, kā arī jāpalīdz tēvam izvadāt pienu. Vēlāk savā autobiogrāfiskajā stāstā “Salauztā mūzika” Stings atzīsies: “Mana bērnība nebija laimīga, nebūt ne.”
Gordons neprātīgi mīlēja mūziku, viņš sapņoja par savu ģitāru, taču ģimenē tādām lietām nebija naudas. Kad puikam bija 10 gadu, kāds tēva draugs, dodoties pasaulē laimi meklēt, atstāja viņam savu spāņu ģitāru. Kopš tā laika Gordons sāka ik dienu vingrināties. Viņš mācījās Svētā Katberta skolā, bet vakaros centās iezagties naktsklubā, lai klausītos mūziku. Mūzika deva viņam spēku un prieku, piešķīra dzīvei krāsas un cerību.
Gordons piepelnījās te kā konduktors, te kā būvstrādnieks, kādu laiku bija pat nodokļu inspektors. Pabeidzis vietējo Izglītības koledžu, 1974. gadā viņš ieguva skolotāja kvalifikāciju un divus gadus nostrādāja Svētā Pāvila skolā Kramlingtonā, kur mācīja angļu valodu.
Jau tolaik vakaros un nedēļas nogalēs, kā arī skolas brīvlaikā viņš uzstājās kopā ar dažādām džeza grupām.
Muzicējot ar “Phoenix Jazzmen”, Gordons Samners mugurā allaž vilka džemperi ar dzeltenām un melnām svītrām, līdz otrs Gordons – grupas līderis Gordons Solomons – iedēvēja viņu par Stingu (Dzēlienu), jo apģērba krāsas asociējās ar biti, bet asā mēle – ar dzēlienu.
Kad 1985. gadā uzņemtajā dokumentālajā filmā “Bring on the Night” žurnālists uzrunā Stingu vārdā Gordons, mūziķis uz to atbild: “Bērni sauc mani par Stingu, māte sauc mani par Stingu, kas ir šis jūsu pieminētais Gordons?” Arī 2011. gadā intervijā žurnālam “Time” Stings saka: “Ja uz ielas jūs iesauktos: Gordon! – es pakāptos sānis, atbrīvojot jums ceļu. Mani jau sen neviens neuzrunā šajā vārdā.”
1977. gadā Stings pārcēlās uz Londonu, kur kopā ar Stjuartu Koplendu un Henriju Padovani nodibināja grupu “The Police”. Drīz vien viņiem pievienojās Endijs Samerss, bet Henrijs Padovani grupu pameta. Jaunajā sastāvā puiši laida klajā piecus albumus, ieguva sešas “Grammy” balvas un 2003. gadā tika uzņemti Rokenrola slavas zālē. “The Police” pēdējā uzstāšanās notika 1983. gada 18. augustā pārpildītajā Šias stadionā. Stings pats skaidro: “Mēs jutām, ka ir sasniegts karjeras Everests.”
Kopš tā laika Stings, Koplends un Samers muzicē kā solisti, un tikai 2007. gadā grupa vēlreiz apvienojās vērienīgā pasaules koncerttūrē.
Uzreiz gan jāpiebilst, ka Stinga pirmā solo uzstāšanās notika jau 1981. gadā, kad, producenta Mārtina Ljūisa aicināts, viņš uzstājās vērienīgā organizācijas “Amnesty International” pasākumā, kurā dziedāja gan “Roxanne” un “Message in a Bottle” solo versiju, gan paša aranžēto Boba Dilana “I Shall Be Released”. Kopā ar Stingu toreiz muzicēja Ēriks Kleptons, Fils Kolinss, Bobs Geldofs un citi izcili mākslinieki. Uzstāšanās guva ne vien publikas atsaucību, bet arī augstu mūzikas kritiķu vērtējumu. Savukārt “Amnesty International” rīkotais projekts pamudināja Stingu arī turpmāk pievērsties sociālām aktivitātēm. Tagad kopā ar sievu Trūdi Staileri un Brazīlijas indiāņu cilts vadoni Raoni Metuktiri viņš ir nodibinājis Amazones mūžamežu aizsardzības fondu.
Solo karjeras laikā Stings ir laidis klajā 13 albumus, kas pārdoti daudzu desmitu miljonu tirāžā. Jautāts par panākumu atslēgu, Stings atbild: “Kad biju jauns, man šķita, ka viss, ko daru, ir komerciāls, jo turu pirkstu uz laikmeta pulsa. Kļūstot vecāks, saprotu, ka rakstu mūziku savai dvēselei un ka augstākā balva un gandarījums ir pats rakstīšanas process. Ir patīkami gūt panākumus, dzirdēt aplausus un saņemt godalgas, tomēr ne tādēļ es strādāju. Es rakstu mūziku, jo tā baro un uztur manu dvēseli.”
Nosaukt kādu no savām dziesmām, kas viņam būtu vistuvākā, Stings nevar: “Tas būtu tāpat kā izvēlēties, kurš no maniem sešiem bērniem man ir vismīļākais. Patiesībā visu mūžu es rakstu vienu dziesmu. Dziesmu mūža garumā.”
2003. gadā Stings laida klajā savu autobiogrāfiju “Broken Music” (“Salauztā mūzika”): “Daudzas sāpīgas atziņas un emocijas, ko gadiem biju apspiedis, beidzot tika uzliktas uz papīra. Tā bija sava veida terapija. Rakstīt nebija ne viegli, ne patīkami, taču man tas bija jādara. Man vajadzēja izstāstīt pasaulei, kas es esmu, jo citi stāstīja par mani pasakas, kuras lasot es teicu: tas ir jauki, taču manis tur nav. Stāstu es pabeidzu ar slavas gadiem, man bija svarīgi izstāstīt par savu ceļu uz panākumiem. Par slavas laiku lai raksta citi, tas nav tik interesanti.”
Viņa sieva aktrise un producente Trūde Stailere, kas ar mūziķi ir kopā nu jau trīsdesmit gadus, nesen jautāta, kāds ir viņu ilgās kopdzīves noslēpums, smejoties atbildēja: “Stings mājās ir ļoti reti, viņš nemitīgi ir koncertturnejās.” Un tad, brīdi padomājusi, piebilda: “Bet, ja nopietni, kopdzīvē ļoti svarīgas ir sarunas – par jūtām, sajūtām, bažām, par itin visu, kas ar mums notiek. Mēs ar Stingu daudz runājamies.”
Stings, jautāts par ģimeni un karjeru, uzsver, ka viņam abas šīs vērtības ir vienlīdz nozīmīgas. Runājot par bērniem, viņš neslēpj gandarījumu: “Esmu uzaudzinājis laimīgus bērnus, tas ir svarīgi. Varbūt – pats svarīgākais.”
Stings jaunībā ir daudz sportojis, skrējis 100 un 200 metru distanci, guvis labus panākumus trīssoļlēkšanā, piedalījies valsts mēroga sacensībās. “Sportā ir vai nu jābūt labākajam, vai jādara kas cits. Es esmu mūziķis, pie tā arī palieku. Mūzikā nav uzvarētāju. Kaut gan atzīšos: man piemīt sacensības gars, un es nebaidos būt arī zaudētājs. Visu mūžu esmu jutis līdzi savas dzimtās pilsētas futbola klubam “Newcastle United”. Viņu pēdējā nopietnā uzvara bija 1969. gadā, kad puiši izcīnīja starppilsētu fināla kausu. Futbols man ir iemācījis zaudēt ar cieņu.”
Četrdesmit gadu vecumā Stings satika Deniju Paradaizu, jogas skolotāju. “Viss, ko viņš darīja, šķita tik vienkārši un viegli, bet, kolīdz mēģināju to izdarīt pats, jutos apkaunots. Es biju neiedomājami stīvs. Denijs gadu nodzīvoja manā mājā, mācot mani. Kad cilvēks ir gatavs, atnāk arī skolotājs. Nu jau 20 gadus es diendienā nodarbojos ar jogu. Esmu kļuvis daudz lokanāks un izturīgāks. Joga manai skatuves karjerai ir devusi vismaz vienu papildu dekādi. Kādreiz man šķita, ka dzīvot ilgāk par 25 gadiem ir nepieklājīgi. Bet, re, man jau ir 60, un pēdējie desmit gadi ir vienkārši brīnišķīgi. Es izbaudu visu, ko daru. Nekad neesmu juties tik labi kā tagad!”
Pirms gadiem desmit Londonu pāršalca ziņa: kādā saviesīgā pasākumā Stings, jautāts, vai nodarbības ar jogu uzlabo seksuālo dzīvi, atbildējis, ka tagad viņš varot mīlēties līdz pat astoņām stundām dienā. Nākamajā rītā tas tika nopublicēts, un Stingam viens pēc otra sāka zvanīt draugi, kas vēlējās uzzināt ko vairāk par viņa brīnumaino metodi. Tad nu nācās skaidrot, ka vispirms viņš ar Trūdi dodas pa veikaliem, tad ved viņu uz kino, pēc tam uz vakariņām, savu laiku paņemot arī pierunāšanas process.
Stingam piemīt burvīga humora izjūta un artistiskums. Viņš ir piedalījies vairāk nekā 40 spēlfilmās, tiesa, galvenokārt tēlojot pats sevi. Mans mīļākais Stinga ekrāna varonis ir bāra īpašnieks Gaja Ričija filmā “Kārtis, nauda un divi stobri”.
Jautāts, vai viņu nenomāc atpazīstamība, Stings smaidot atbild: “Es diezgan bieži dodos svētceļojumā uz Indiju, tur ir ļoti viegli būt nepazīstamam. Taču arī Londonā man nav miesassargu, es eju pa ielu, cilvēki mani pazīst, sveicina, es atņemu sveicienu, mēs sasmaidāmies un ejam tālāk. Visi to uztver ar sapratni, un tas ir patīkami. Miesassargu klātiene pūlī izraisa histēriju.”
Jautāts par dzejas un mūzikas mijiedarbību dziesmu tapšanas procesā, Stings saka: “Var sākt ar dzeju, var arī otrādi, te nav noteikumu. Agrāk sāku ar dzeju, taču pēdējos desmit gadus vispirms ir mūzika, es to sadzirdu, pierakstu, klausos un mēģinu sadzirdēt tās stāstu, jo visam ir savs stāsts ar sākumu, vidusdaļu un nobeigumu. Mūzika runā ar mani, izstāsta man savu stāstu, un tad mans uzdevums ir to pārtulkot citiem cilvēkiem saprotamā valodā.”
Stinga muzicēšanas stili ir variējušies no džeza un regeja līdz pat klasikai: “Esmu mūžīgais students. Man ir svarīgi mācīties, papildināties, mainīties, izmēģināt arvien ko jaunu. Man būtu garlaicīgi ilgu laiku darīt vienu un to pašu. Mūzika ir valoda, kurā varu izteikt to, ko citādi pateikt nav nespējams. Mūzika baro dvēseli, izsaka neaprakstāmo, neizsakāmo. Mums ir divas smadzeņu puslodes, ar vienu varam uztvert rīmes un ziņģes, ar otru – džezu un klasisko mūziku. Ar vienu kāju es stāvu populārajā mūzikā, ar otru – stabili džezā un klasikā. Lai saprastu nopietno mūziku, ir nepieciešama dvēseles izglītība. Tāpēc var teikt, es joprojām esmu skolotājs, vēlos iepazīstināt cilvēkus ar nopietnu mūziku un dzeju, dalīties ar to, kas mani pašu dara laimīgu. Lielākā daļa cilvēku dzīvo kā pa miegam. Es vēlos veicināt apziņas nomodu. Cilvēki runā viens otram virsū, nevis sarunājas viens ar otru.
Es vēlos uzrunāt cilvēkus, ja vien atrodu tam piemērotu metaforu. Neesmu politiķis, runāju metaforās. Es sēju sēklu cerībā, ka tā uzdīgs. Ar mūziku nevar pārmainīt pasauli, bet var mainīt cilvēku apziņu, un tad šie cilvēki pārmainīs pasauli sevī un ap sevi.”
Reiz intervijā Stings teicis: “Mūzika nerodas manā galvā, tā pie manis atnāk. No kurienes? Nezinu. Visu mūžu ar to nodarbojos, tomēr mūzika man joprojām ir brīnums un mīkla.”
Uz jautājumu: vai jums patīk klusums? – Stings atbild:
“Jā, noteikti. Iespējams, visīstākā mūzika ir klusums. Viss, ko es daru, ir mēģinājums izveidot iespējami pilnīgu skaņu ietvaru klusumam. Bēthovena 5. simfonija sākas ar pauzi – tur ir viena taktsdaļa klusuma, kurā ir atstāta telpa iztēlei. Viens no maniem lielākajiem skolotājiem bija Meils Deiviss. Viņam pauzes bija tikpat svarīgas un piepildītas kā ikkatra nots, ko viņš nospēlēja. Ir jāatstāj vieta elpai, brīva telpa iztēlei.”
Tagad arī es atstāšu vietu iztēlei. Tikai pirms tam vēlreiz noklausīšos “I’m Lost Without You” (“Bez tevis esmu pagalam”). “Nav uzvaras, kas būtu gūta bez mīlestības,” dzied viegli aizsmakusī balss, un vārdi trāpa tieši sirdī.
Stings, īstajā vārdā Gordons Metjū Tomass Samners, britu mūziķis, aktieris, vides aktīvists, filantrops. Dzimis 1951. gada 2. oktobrī Volsendā, Ņūkāstlā, Anglijā. Muzicējis rokgrupā “The Police” kā vokālists un basģitārists, kopš 1983. gada uzstājas kā solists un multiinstrumentālists. Saņēmis 16 “Grammy” balvas (no tām sešas ar “The Police”), “Zelta globusu”, “Emmy” balvu un trīs “Oskara” nominācijas kategorijā “Labākā oriģināldziesma” mākslas vai animācijas filmai. Uzņemts gan Rokenrola, gan Dziesminieku slavas zālē. Kopā ar “The Police” pārdevis vairāk nekā 100 miljonus albumu. Pēc “Sunday Times Rich List” 2011. gada datiem, viens no desmit bagātākajiem britu mūziķiem. Bijis precējies ar īru aktrisi Frensisu Tomeltiju (1976 – 1982), laulībā divi bērni – Džozefs (1976) un Keita (1982). Kopš 1992. gada precējies ar aktrisi un producenti Trūdi Staileri; viņiem ir četri bērni – Mikija (1984), Džeiks (1985), Koko (1990), Džakomo Ljūks (1995). Solo karjeras laikā Stings laidis klajā 13 albumus. Jaunāko – “Sting: The Best of 25 Years” viņš ved uz Rīgu. Kopā ar viņu muzicēs ģitārists Dominiks Millers, bundzinieks Vinnijs Kolajuta, taustiņinstrumentālists Deivids Senčess, vijolnieks Pīters Tikels un vokāliste Džo Lorija. |
