Māris Zanders: “Stingro roku” laiks 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad Rietumu demokrātijas meklē sabiedrotos Krievijas agresijas savaldīšanai, kā skarbs atgādinājums par realitāti tika publicēts analītiskais ziņojums “Democracy Report 2022”. Tas ir regulāri publicēts teksts – apmēram 60 lappušu garš, bez maksas lasāms internetā –, ko veido “V-Dem” (“Varieties of Democracy”) projekts, kuru savukārt atbalsta virkne Zviedrijas augstākās izglītības un pētniecības institūciju.
Kā jebkurā šādā analīzē arī šajā ir tēzes, par kurām var strīdēties (piemēram, man nav skaidrs, kādēļ Lietuvā – salīdzinot ar Igauniju un Latviju – stāvoklis ir pasliktinājies), tomēr kopumā ziņojumi šķiet akadēmiski korekti.
Es to nepārstāstīšu, vien minēšu būtisko – pētnieki uzskata, ka 2021. gadā demokrātijas līmeņa izpratnē pasaule ir atkritusi atpakaļ 1989. gada līmenī. 2012. gadā par liberālām demokrātijām varēja uzskatīt 42 valstis (pētnieki atsevišķi nodala elektorālās demokrātijas, piemēram, tādas valstis kā Armēnija, Gruzija vai Moldova), bet pērn liberālo demokrātiju skaits ir sarucis līdz 34.
Savukārt autokrātijas (eksperti nošķirt elektorālās autokrātijas, piemēram, Kazahstāna un Azerbaidžāna, un slēgtās autokrātijas, piemēram, Uzbekistāna) piedzīvo uzplaukumu. Proti, situācija 2021. gadā ir tāda, ka diktatūrās dzīvo apmēram 70% pasaules iedzīvotāju. Iemesli – par tiem mazliet vēlāk – ir dažādi, piemēram, ziņojuma autori min ilgi neredzētu militāro apvērsumu skaitu pērn, bet, kā saka, no tā vieglāk nepaliek.
Šādai situācijai ir ļoti skaidras sekas. Skaidrs, ka nedemokrātisku valstu līderi nepievienosies vai virspusēji pievienosies centieniem savaldīt Kremli un palīdzēt Ukrainai. Tāpat skaidrs, ka šādās valstīs dzīvojošie ļaudis, pat ja viņi simpatizētu Ukrainai, mainīt savu vadoņu pozīciju nespēs tā banālā iemesla dēļ, ka runa ir par autoritāra rakstura iekārtām.
Tādēļ principā Rietumiem jāsaprot, ka tie var rēķināties faktiski tikai ar saviem resursiem un ietekmes svirām un nekādas “Kremļa noziegumu satriektā cilvēce apvienos spēkus agresijas apturēšanai” nebūs. Protams, var teikt, ka šāds izkārtojums nav tik biedējošs, jo Rietumu ekonomiku svars ir kompensējoši liels, tomēr arī Āzijas vai Dienvidamerikas valstu pievienošanās spiedienā pret Kremli par ļaunu nenāktu.
Ļoti interesants ir arī jautājums par šāda stāvokļa iemesliem. Piemēram, ir viedoklis, ka demokrātijas pozīcijas vājinās ilgstošu ekonomisku krīžu gadījumā, kad ļaudis pievēršas dažādu nokrāsu “stingrās rokas” populistiem. Tomēr, ja neskaita ar pandēmiju saistītos sarežģījumus, nekas tik dramatisks pasaules ekonomikā pēdējo gadu laikā nav manīts. Tātad jāmeklē citi iemesli.
Manas subjektīvās versijas ir šādas. Pirmā. Cilvēki var akceptēt (ar daudzām niansēm un nokrāsām, protams) autoritāru vadības modeli ne tik daudz tādēļ, ka viņi par tādu būtu dziļā sajūsmā, bet gan tādēļ, ka ir vīlušies demokrātiskajā modelī. Diezgan vieglprātīgi, bet kopumā saprotami, ja patur prātā, ka nereti “komplektā” ir arī vienaldzība pret politiskajām norisēm vispār. “Kāda atšķirība…” Un likumsakarīgi, ka šādā gaisotnē arī autoritāra kaluma vadoņiem un vadonīšiem ir vieglāk varu sagrābt bez spēcīgiem protestiem no sabiedrības puses.
Otrā. Cilvēki kreņķējas ne tikai par ekonomiku. Protams, satraukuma līmenis ir dažāds, tomēr kopumā, šķiet, vairums nojauš, ka “kaut kas nav labi” – ar klimata pārmaiņām, migrācijas plūsmām, vērtību sistēmām, moderno tehnoloģiju ietekmi utt. Un acīmredzot ļoti daudziem šķiet, ka demokrātijas atbildes uz jaunajiem riskiem formulē pārāk lēni vai nemākulīgi.
Turklāt daļa taisnības šajā kritikā ir, tikai tas nekādi nenozīmē, ka autoritāri režīmi vidējā un ilgtermiņā ar šādiem globāliem izaicinājumiem tiks galā daudz labāk. Visbeidzot – pieļauju, ka šis skanēs ķecerīgi –, varbūt ir kļūdaini uzskatīt, ka cilvēkiem dabiski piemīt vēlme dzīvot demokrātijās? Galu galā demokrātiskās iekārtas, salīdzinot ar cilvēces vēsturi kopumā, ir salīdzinoši jaunas, un galu galā ļaudis spēja dzīvot, izvirzīt sev mērķus, priecāties un mīlēt, arī pirms 19. gadsimta.
Lai kā arī būtu, pētījums apliecina, ka pamats justies nedaudz vientulīgi ir ne tikai Ukrainai.
