Stingrāk šķiros, kad braukt “ātrajiem” 0
Bijusī Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre, fizioterapeite Liene Cipule, kura uzvarēja atklātā konkursā uz Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktora amatu, jau tikusies ar kolēģiem Rīgā un reģionos un naski ķērusies pie svarīgākajiem darbiem, kas ietekmēs gan pacientus, gan mediķus.
Sekundāro jeb tādu izsaukumu samazināšana, kad pacientam netiek konstatēts dzīvībai kritisks stāvoklis un palīdzība jāsaņem pie sava ģimenes ārsta vai ambulatori, ir mūžīgais jautājums, ar kuru neviens NMPD vadītājs līdz šim nav ticis galā. Jūs solāt, ka tiksiest. Kā? Prasīsiet maksāt pacientam, ja sauc “ātros”, kad paaugstināts asinsspiediens?
L. Cipule: Maksas pieprasīšana no pacienta par nepamatotu izsaukumu ir tikai viena no iespējamām aktivitātēm, kāda septītā astotā no visām, par kurām varētu būt runa. Mums ir dispečeru dienests, kurš spēj veikt šo sieta funkciju, un to noteikti var izdarīt labāk nekā līdz šim. Arī mediķu brigāde spēj pieņem lēmumu, vai pacients ir jāved uz slimnīcu. Nereti sekundārā izsaukuma rezultāts ir nonākšana slimnīcā tikai tādēļ, ka ir virkne neattīstītu risinājumu citās jomās. Mēs strādāsim visos posmos.
Pirmais posms taču ir ģimenes ārsts…
Pirmais posms ir pats pacients. Protams, būtu jauki, ja, pirms NMPD brigādes izsaukšanas viņš sazinātos ar ģimenes ārstu. Mēs gan neesam izdarījuši vienu mājas darbu – ir jānosaka, kas tad īsti ir tie sekundārie izsaukumi. Šobrīd pret tiem izturamies katrs savas individuālās izpratnes līmenī, bet šai izpratnei jābūt iespēju robežās vienotai. Nenostāsimies pozīcijā, ka tikai dzīvības un nāves draudi ir tas, ko nesauc par sekundāro izsaukumu. Ir jābūt kaut kādam starpposmam.
Patlaban par to, vai tas ir vai nav sekundārais izsaukums, atbild pacients un brigādes mediķis. Mediķis jūtas neaizsargāts, pieņemot lēmumu, jo viņam nav droša pamata, lai viņš pacientu nevestu uz slimnīcu. Es vēlos, lai tas svaru kauss nosliecas vairāk uz pārvaldības sakārtošanu.
Neatliekamā medicīniskā palīdzība pienākas visiem. Piemēram, ja cilvēkam ļoti sāp galva, bet ģimenes ārsts nav sazvanāms, tad skaidrs, ka tiks saukta ātrā palīdzība…
Pirmkārt, piesakot izsaukumu, dispečeram vajadzētu saprast, kas tās par galvassāpēm, un pieņemt lēmumu, kā rīkoties. Tomēr valstiskā līmenī strikti jāpasaka, kad neatliekamajai medicīniskaji palīdzībai jābrauc pie pacienta. Ar to vien, ka NMPD visi izsaukumi ir sadalīti četrās kategorijās, nepietiek. Brigāžu mediķi uzskata, ka NMPD ir ap 60% tādu izsaukumu, kur nevajadzētu braukt.
To gan grūti iedomāties, ka nākotnē varētu būt tā, ka daudzos izsaukumos ātrā palīdzība nebrauks…
Jāpaveic liels darbs, lai motivētu NMPD mediķus samazināt sekundāro izsaukumu skaitu. Mums pašiem ir jāsaprot, ja mēs strikti nešķirosim, kuros izsaukumos doties un kuros ne, mediķu izdegšana turpināsies. Brigādes vienas dežūras laikā uzrodas seši bezpajumtnieki alkohola reibumā, trīs cienījama vecuma kundzes, kurām nenāk miegs… Ja vienai brigādei ir 27 izsaukumi, tas ir prātam neaptverami.
Jāņem vērā, ka sekundārie izsaukumi ir arī izdevumu sadaļa. Ja mēs ņemam vērā labas pārvaldības principus, dienestam jāstrādā tā, lai īstenotu savas funkcijas. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests nav paredzēts sociālo funkciju veikšanai. Mēs skrupulozi skaitām katru medicīnisko cimdu, kas iztērēts, bet tajā pašā laikā sekundārie izsaukumi netiek traktēti kā neatbilstoši funkcijai un tiem tērējam ļoti daudz naudas, kas būtu nepieciešama dienesta attīstībai.
Vai nebūs tā, ka satiksmes autobusu maršrutu samazināšana laukos, kas patlaban tiek plānota, neuzliks vēl lielāku slogu uz jūsu vadītā dienesta pleciem?
Man ļoti interesē, vai kāds ir pajautājis, cik bieži mēs vedam, piemēram, attālā pagastā dzīvojošu kundzi, kurai ir jānokļūst stacionārā, lai veiktu izmeklējumus. Taksometru tur nav, autobusi nekursē… Vienai pašvaldībai ir risinājumi, bet citai nav, un ģimenes ārsts vēl pamāca savu pacientu, kā izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, lai tā noteikti atbrauktu un aizvestu uz slimnīcu. Tā ir dzīves realitāte, ka sekundāro izsaukumu līkne iet uz augšu.
Apmeklējot NMPD reģionālos centrus, esmu pārliecinājusies, ka arī tur saprot, ka šī problēma ir jārisina. Tiesa, mediķi baidās, ka tikai kaut kas nenotiek ar pacientu, ja pie viņa neaizbrauks. Es ļoti ceru, ka mēs šogad izstrādāsim ļoti precīzus plānus katrā no posmiem (sabiedrība, sociālie dienesti, ģimenes ārsti utt.), lai akmeņi nebūtu jāmet tikai dispečeru vai mediķu dārziņā. Arī mūsu dienestā ir atrodami risinājumi.
NMPD gadiem apkopo datus par pacientiem, kurus aizved uz slimnīcu uzņemšanas nodaļām tikai tāpēc, ka ģimenes ārsts nav bijis pieejams vai sazvanāms. Dati ir, bet kāpēc situācija tikpat kā neuzlabojas?
Dati liecina, ka šajā ziņā ir ģimenes ārsti rekordisti, pie kuru pacientiem visbiežāk atkārtoti tiek izsaukta brigāde, bet diemžēl līdz šim nav sīki analizēti iemesli, kāpēc pacients nav vērsies pie ģimenes ārsta. Jāņem vērā, ka ir ģimenes ārsti, kuri strādā arī sociālās aprūpes namos, bezpajumtnieku patversmēs, un, iespējams, tieši tāpēc viņiem ir vairāk pacientu, kas nokļūst slimnīcās. Bet jāņem vērā arī tas, ka NMPD izsaukumi nav vairs obligātais ģimenes ārstu darba kvalitātes kritērijs, tāpēc ar viņiem man būs iespējams runāt, tikai lūdzot nākt mums pretim un saprast situāciju. Uzskatu, ka kritērijam, cik bieži pacients sauc NMPD, tomēr ir jābūt iekļautam ģimenes ārstu darba vērtējumā.
Nesen dežūrēju kopā ar mediķiem, un bija gadījums, kad sieviete izsauca pie dēla neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, jo bērnam trīs dienas sāpot vēders. Kad painteresējāmies, vai viņa ir vērsusies pie ģimenes ārsta, saņēmām atbildi, ka neesot jēgas to darīt. Bet kāpēc cilvēks nav nomainījis to ģimenes ārstu? Bērns nav gājis divas dienas uz skolu, tātad vajadzēja sazināties ar savu ārstu, nevis brīvdienas rītā saukt NMPD brigādi, kas šādā gadījumā nevar atteikt. Bērns ir jāizmeklē, jāveic analīzes, un to var izdarīt stacionārā. Bet tas ir sekundārs izsaukums. Ik pa laikam var būt tā, ka, ar šādām sūdzībām nonākot slimnīcā, atrod arī nopietnas saslimšanas. Tomēr NMPD izsaukums nav pareizais veids, kā nokļūt līdz diagnozei.
Visu jau nav iespējams atrisināt ar politiskajām vedlīnijām, tāpēc vajadzētu nākt atsaucībai arī no ģimenes ārstu asociāciju vadības. Asociācijām vajadzētu piedāvāt risinājumus, nevis pretdarboties ministrijas piedāvātajiem risinājumiem. Dienests nav ātrs un efektīvs veids, kā nonākt veselības aprūpes sistēmā, tam būtu jābūt ģimenes ārstam.
No vienas puses, mazināsiet izsaukumu skaitu, bet, no otras puses, kad plānveida ārstēšana nepienāksies tiem, kas nemaksā nodokļus, tik un tā izsaukumu skaits pieaugs, gribat to vai ne. Vai jūs ar to rēķināties?
Mēs mēģinām tam būt gatavi. Ja mēs patlaban nesāksim novilkt šīs robežas un pašreizējā situācija turpināsies, tad sekundārie izsaukumi pieaugs vēl vairāk. Rodas jautājums, vai tad, ja mēs precīzi definētu savas funkcijas un rāmjus, mums būtu nepieciešams tik daudz brigāžu un mediķu un vai mums būtu tik daudz vakanču. Ja mēs iesim visu caurumu lāpīšanas ceļu, tad, visticamāk, mums būs vajadzīgs vēl vairāk brigāžu nekā līdz šim. Tas ir ļoti nopietns jautājums politiskajā līmenī.
Medicīniskās indikācijas sekundārajos izsaukumos būtu pēdējās, kas jāaiztiek. Vispirms ir jāsakārto sociālā joma, sadarbība ar policiju un pašvaldībām.
Ja, pieņemot izsaukumu pa telefonu, dispečers saprot, ka pacientam nav akūta veselības problēma, bet ārsts viņam ir vajadzīgs, patlaban tiek pieņemts lēmums braukt. Bet vajadzētu būt tā, ja pacientam dispečers rekomendē triju stundu laikā satikt savu ģimenes ārstu, tad cilvēkam būtu jābūt iespējai vērsties vai nu slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā pašam, vai pie sava ģimenes ārsta, bet viņam nav jāsauc NMPD brigāde. Ja viņš tajās trijās stundās neko nebūs darījis, tad viņš vienalga sauks mediķu brigādi, jo, iespējams, tā jau būs neatliekama situācija. No NMPD puses, tie ir divi dažādi gadījumi, lai gan pacients ir viens.
Nav atrisināts arī jautājums par izsaukumiem pie bezpajumtniekiem. Policija vienmēr, atrodot cilvēku guļam vai sēžam uz ielas, sauc NMPD, jo baidās, ka cilvēkam nepasliktinās veselība policijas automašīnā vai iecirknī.
Zemgales reģionālajā centrā anesteziologi reanimatologi man parādīja interesantu ierīci, ar kuru var identificēt iespējamu smadzeņu hematomu. Šī ierīce patlaban tiek aprobēta. Man šķiet, ka tas ir vērtīgs ieguvums tieši šāda veida izsaukumiem, kuru visvairāk ir Rīgā. Tad policistiem varēs droši pateikt, jūs viņu vara vest uz atskurbtuvi. Tiesa, tas gan neizslēdz iespēju, ka saasiņojums galvā ilgākā laika periodā tomēr parādās. Bet es aicinu nesiet kopā divas dažādas situācijas un nevainot ārstus, ka viņi nav kaut ko pamanījuši. Ne jau uzreiz redzamas pazīmes, ka pēc laika iestāsies kāda veselības problēma. Sarežģījumi var rasties neatkarīgi no iepriekšējā izsaukuma.
NMPD strādājošo darba samaksai šogad papildus piešķirti 8,5 miljoni eiro. Piemēram, sertificētam augstākās kategorijas ārsta palīgam par vienu slodzi atalgojums mēnesī pieaugs par 235 eiro un būs 1105 eiro pirms nodokļu nomaksas, ja mediķis strādā Rīgā un citās pilsētās, kur ir daudz izsaukumu. Lauku reģionos, kur izsaukumu mazāk, ārsta palīga darba samaksa būs par 208 eiro lielāka un sasniegs 976 eiro. Savukārt sertificētiem augstākās kategorijas ārstiem pilsētās ar lielāko izsaukumu intensitāti darba samaksa par vienu slodzi būs no 1336 eiro līdz 1797 eiro, atkarībā no brigādes veida. Vai tas motivēs mediķus nedoties projām no dienesta?
Atalgojuma pieaugumam esam saņēmuši vislielāko finansējumu visa dienesta pastāvēšanas laikā. Bet tajā pašā laikā tā joprojām ir absolūti nepietiekama darba samaksa. Man šķiet, ka tik daudz saņem, piemēram, sabiedriskā transporta vadītāji vai veikalu pārdevēji. Tā ir necienīga par iegūto izglītību, darba riskiem, par augstajām prasībām kvalifikācijas iegūšanai… No vienas puses, atalgojums ir tāds, kādu valsts ir spējīga samaksāt, bet, no otras puses, pastāv darba efektivitātes jautājums. Ja es spēšu efektīvāk organizēt NMPD darbu, tad ietaupītie finanšu resursi tiks novirzīti darbinieku motivācijai strādāt labāk, efektīvāk, pareizāk organizējot darbu.
NMPD ir nepieciešama attīstības vīzija, lai būti skaidri saprotams, kāds tas izskatīsies pēc pieciem gadiem. Dienestam, iespējams, ir jābūt mazākam, bet efektīvākam, gudrākam, kvalitatīvākam, reaģēt spējīgākam…
Patlaban dienestam trūkst ne tikai ārstu palīgi, bet arī ārsti. Piemēram, Vidzemes reģionā vairs nev iespējams nokomplektēt ārstu brigādi, kas sarežģītos gadījumos dodas palīgā kolēģiem. Mēs tērējam daudz naudas, braucot sekundāros izsaukumos, bet tajā pašā laikā mums trūkst naudas, lai pienācīgi atalgotu augstas kvalifikācijas ārstus, bez kuriem nevar iztikt sarežģītās situācijās. Diemžēl dienestam nav arī cilvēkresursu plāna, un 2015. gadā tas pazuda arī veselības aprūpes nozarei kopumā.
Jūs esat iepazinusies klātienē ar NMPD mediķu darbu visos reģionos. Kādi ir jūsu secinājumi?
NMPD reģionālajiem centriem ir diezgan liela autonomija. Ja Rīgā brigādei diennaktī ir līdz pat 27 izsaukumiem, bet, piemēram, Alsungā tikai viens, tad mēs nevaram likt roku uz sirds un teikt, ka dienestā viss ir kārtībā ar darbinieku kvalifikācijas saglabāšanu. Tas ir jautājums par iespēju izmantot iegūtās prasmes. Dienestam jāsāk pie tā strādāt. Visticamāk, reģionu centri ar dažām funkcijām tiks centralizēti. NMPD pārvaldības līmenī tiks mainīta procesu organizācija, lai apvienotu kopējo procesu no izsaukuma pieņemšanas brīža līdz pacienta nogādāšanai slimnīcā. Diskusijās ir panākta izpratne, ka cilvēkam Zilupē, izsaucot NMPD brigādi, ir jājūtas tikpat droši kā rīdziniekam.
Bet kā jūs to panāksiet?
Sekosim katra mediķa izsaukumu skaitam un tam, ko speciālists ir spējis veikt. Iespējams, ka būs nepieciešama mediķu rotācija, sākumā reģionu līmenī, bet ar laiku, lai mediķi spētu saglabāt līdzīgu kvalifikāciju, varētu būt nepieciešama rotācija no reģioniem uz Rīgu. Dienests rotācijas organizēs tā, lai darbinieki nejustu diskomfortu.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības darba kvalitāte patlaban ir prioritāte. Plānots, ka dienestā būs galvenais ārsts, kas atbildēs par to, lai NMPD medicīniskais personāls ir profesionāli spēcīgs, un dos signālus mācību centram, kur mums ir vājās vietas. Bet otrs ļoti nozīmīgs darbs būs neatliekamās medicīniskās palīdzības procesu pārvaldība.
