Stingrā tante nāk! Brīvprātīgo aizraujošais darbs muzejā 0
Marta vidū beidzās ikgadējā pieteikšanās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja brīvprātīgā darba programmai. Katru gadu vēlmi bez atlīdzības iesaistīties muzeja dzīvē pauž ap 70–80 visu vecumu cilvēku, no tiem 5–10 seniori. “Pats svarīgākais ir vēlme nākt un darboties, labs garastāvoklis un mīlestība pret cilvēkiem. Pirms pieteikšanās katram pašam ir jāizvērtē savi spēki un iespējas aktīvi līdzdarboties, taču vecuma dēļ nekad neesam atteikuši dalību programmā,” saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apmeklētāju apkalpošanas speciāliste Katrīna Ilgača.
Pirms darba – mācības
Latvijas Nacionālā mākslas muzejā brīvprātīgā darba programma tika izveidota jau 2009. gadā, tolaik tās nosaukums bija “Muzeja vēstneši”. Viena no pirmajām tajā pieteicās pensionāre Herta Jansone (76), kurai, kā viņa pati atzīst, pirms tam par mākslu un muzeju darbību bijis visai virspusējs priekšstats.
“Ilgus gadus nostrādāju Valsts elektrotehniskajā rūpnīcā, jo pēc izglītības esmu tālsakaru inženiere. Kad VEF izjuka, nācās meklēt citu darbu. Iemācījos zviedru valodu, gāju Rīgas ekskursiju un ceļojumu biroja rīkotajos kursos un kļuvu par gidi. Šajā profesijā nostrādāju vēl divdesmit piecus gadus,” viņa stāsta, atklājot, ka kopā ar tūristu grupām no Zviedrijas apbraukāta vai visa Latvija – ne tikai Sigulda, Turaida, Rundāle, Cēsis, bet arī lauku novadi.
Reiz draudzene piedāvājusi apmeklēt lekciju ciklu mākslas muzejā – ar domu, ka turp varētu vest arī ārzemju tūristu grupas. Kopš tā laika sadarbība ar muzeju – nu jau brīvprātīgā darba programmā – turpinās gandrīz 10 gadus.
“Vispirms mūs, brīvprātīgos, izvadāja pa visām piecām muzeja struktūrvienībām – galveno ēku, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, mākslas muzeju “Rīgas birža”, izstāžu zāli “Arsenāls” un Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju, iepazīstināja ar to ekspozīciju. Pēc tam klausījāmies lekciju ciklu gan par pasaules, gan Latvijas mākslu no pašiem pirmsākumiem. Tas man deva labu izglītību arī mākslas jomā. Pēc muzeja galvenās ēkas rekonstrukcijas man bija tā laime patstāvīgi vadīt ekskursiju Miervalža Poļa gleznu izstādē. Protams, pirms tam vajadzēja rūpīgi sagatavoties, bet tas bija ļoti jauki,” ar gandarījumu teic H. Jansone.
Viņa atceras projektu “Austrumeiropas brīvprātīgie vēstnieki – labas prakses un attīstības modeļu apmaiņa muzeju brīvprātīgo programmās”, kas ļāva viņai un vēl sešiem senioriem doties pieredzes apmaiņas praksē uz Ungāriju, kamēr seši Budapeštas Mākslas muzeja brīvprātīgie viesojās Latvijā. “Mums bija iespēja trīs nedēļas paviesoties šajā valstī, apskatīt vairākus muzejus, salīdzināt, kā tur tiek organizēts brīvprātīgais darbs. Šis brauciens man bija ļoti labs stimuls, lai sāktu mācīties angļu valodu. Lai gan jāteic, ka šī valoda man nepadodas. Jārēķinās ar to, ka pelēkās šūniņas jau ir piebāztas ar zviedru un spāņu valodu un daudz vairs tajās ielikt nevar. Strādājot muzeja informācijas punktā, saziņai ar ārzemniekiem iztiku ar tām valodām, ko protu, un mani saprata ļoti labi,” atceras seniore.
Tomēr nav iespējams tā pa īstam noticēt viņas teiktajam par slinkajām smadzeņu šūnām, kas vecumā nespējot apgūt neko jaunu. Papildus brīvprātīgās darbam H. Jansone jau vairākus gadus apmeklē arī izglītības programmas “Es un māksla” nodarbības, kuras vada māksliniece un muzejpedagoģe Baiba Sprance, un pati sākusi zīmēt un gleznot. “Visu mūžu nebiju zīmuli rokās turējusi, neko nezināju par krāsu salikumiem, bet tagad zīmēju ar krītiņiem, kopēju latviešu mākslinieku gleznas, radu pati savas. Tas ir lielisks relaksācijas veids, šajās stundās varu aizmirst it visu, kas apkārt notiek,” viņa saka.
Ģimenes dienas – vismīļākās
Mākslas muzeja brīvprātīgo pienākumi ir daudzveidīgi, lai katrs spētu atrast sev piemērotu nodarbošanos, piemēram, darbs muzeja informācijas punktā, apmeklētāju koordinēšana pasākumu laikā, asistēšana radošajās darbnīcās, darbošanās muzeja “aizkulisēs”, palīdzot darbiniekiem izstāžu organizēšanā, iekārtošanā, eksponātu reģistrācijā, radošo darbnīcu materiālu sagatavošanā. Lai sekmīgi darbotos programmā, noteikts, ka katram dalībniekam vismaz reizi mēnesī jāpiedalās kādās muzeja aktivitātēs. Tas noteikts brīvprātīgā darba līgumā, pēc kura parakstīšanas ikviens saņem brīvprātīgā darbinieka identifikācijas karti, kas nodrošina bezmaksas ieeju visās muzeja struktūrvienībās un visu izstāžu apmeklēšanu.
“Man vislabāk patīk ģimenes dienas, kuras tiek rīkotas visos struktūrvienību muzejos. Nāk bērni, viņu vecāki un vecvecāki. Nodarbības ir ļoti interesantas, un vienmēr vajadzīgs kāds brīvprātīgais izpalīgs, jo muzeja darbinieki vieni paši netiek galā. Ziemassvētkos tiek ceptas piparkūkas, veidotas atklātnītes, bērni darbojas ar apdruku, mālu. Bērni ir bērni, bet kaut kādam respektam, kārtībai taču arī ir jābūt. Reiz dzirdu, ka kāds tēvs savai atvasei saka: “Redzi, šodien ir arī tā stingrā tante!”,” stāsta seniore, kura pati ir divu mazbērnu vecmāmiņa.
H. Jansones nesavtīgais darbs ir arī pamanīts un novērtēts. Par ieguldījumu brīvprātīgā darba attīstībā Latvijā viņa pirms dažiem gadiem ieguva “Gada brīvprātīgā” titulu. Starp citu, atzinību izpelnījušies arī citi seniori – brīvprātīgā darba veicēji, piemēram, Jausma Kalēja, kas ieguva Muzeju biedrības balvu “Zelta puteklis” nominācijā “Gada brīvprātīgais 2016”, un “Gada brīvprātīgais 2017” titula ieguvēja Necita Pundure, kas saņēma arī Rīgas domes pateicību par ieguldīto laiku un enerģiju brīvprātīgā darba veikšanā Rīgas pašvaldībā.
“No brīvprātīgo darba muzejs iegūst neizsakāmi lielu atbalstu ikdienas darbā, savukārt brīvprātīgie seniori – iespēju socializēties, būt sabiedrībā, rast jaunus domubiedrus un zināšanas. Brīvprātīgo darbā visaugstāk vērtējam pašaizliedzību un sirds siltumu, ar ko ik reizi katrs no brīvprātīgajiem veic savus pienākumus,” uzsver muzeja pārstāve Katrīna Ilgača. Savukārt Herta Jansone aicina seniorus nebaidīties, ka kaut ko nezina vai neprot, nesēdēt mājās, bet uzdrošināties un iesaistīties brīvprātīgā darbā ne tikai muzejā, bet arī citviet.
