Ernests Vītiņš radījis lielāko stikla mākslas darbu Baltijā un… stikla kapakmeņus 10
Nesen ekspluatācijā nodotais Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskais centrs iepriecina ar savu moderno arhitektūru un inovatīvajām tehnoloģijām. Iespējams, ēkas garšīgākā odziņa ir vestibilā eksponētais stikla mākslinieka Ernesta Vītiņa suģestējošais darbs – grandiozie stikla krāvumi “Dabā”, kas atgādina sirreālu priežu mežu – studentu sapņus par karjeru, par savu “es” pēc augstskolas pabeigšanu. Tas ir lielākais laikmetīgās stikla mākslas darbs Baltijā.
Akmens no stikla kalna
Ernests nāk no mākslinieku ģimenes. Vectēvs Dailis Rožlapa bija mākslinieks, Ernesta tēvs Andris Vītiņš ir baletdejotājs. “Tēvs pateica, ka kopā vectētiņu jau sen nolēmuši – man jāmācās Mākslas akadēmijā,” atceras mākslinieks. “Lai neietu tajās pašās pēdās, kurās gājuši mani radinieki, izvēlējos stiklu. No otras puses, stikls mani saistīja tādēļ, ka tas ir trīsdimensiju vidē. Studējot maģistrantūrā, divus gadus meklēju veidu, kā varētu taisīt tiešām lielas stikla skulptūras, līdz nonācu pie stikla krāvuma tehnikas. Tad mana krustmāte palūdza, lai atrodu akmeņkali, kas izveidotu kapakmeni ģimenes kapiem. Iedomājos, ka pieminekli varētu pats uztaisīt no stikla krāvuma, un sanāca, ka mans maģistra darbs bija reāls kapa piemineklis, kurš uzreiz tika uzstādīts konkrētā vietā,” stāsta Ernests.
Salīdzinot ar citiem stikla mākslas virzieniem, strādāšana monumentālajā stikla krāvuma tehnikā prasa lielu uzņēmību, dziļas tehniskas zināšanas, kā arī konceptuālu prātu. Strādājot ar stiklu, viņš rada ne tikai lielizmēra skulpturālus un dekoratīvus objektus, bet arī izgatavo stikla krāvuma kapu pieminekļus, kas kapsētās spilgti izceļas starp smagnējiem pulētā granīta bluķiem.
Šobrīd Ernests radoši strādā divos virzienos: “Ernest Vitin Layered Glass Design” (www.ernestvitin.com) darbi stikla krāvuma dizainā un “Glasstone” (www.glasstone.eu) – stikla krāvuma memoriālā koncepcija.
Stikla kapakmeņi Japānai
“Šādas skulptūras ir dārgas, nepieciešamas lielas telpas, materiāls un līme. Tas viss prasa lielus ieguldījumus. No biznesa viedokļa es ražoju preci ar ļoti augstu realizācijas risku ļoti šaurai ļaužu kategorijai. Ar kapu pieminekļiem ir vienkāršāk – to pirms manis nebija…” atzīst mākslinieks. Zīmols lēnām iegūst plašāku atpazīstamību, un nupat speciāli Japānas tautas piemiņas tradīcijām pielāgotie stikla krāvuma pieminekļi nosūtīti sadarbības partneriem Uzlecošās saules zemē.
“Interesanti salīdzināt piemiņas tradīcijas dažādās pasaules valstīs, un ir izaicinoši radīt ko tādu, kas tiktu pieņemts un iemīlēts citā kultūrā! Mums paveicās, jo Japānas partneri paši uzrunāja. Laikam tāpēc, ka neviens cits neko tādu īsti nedara,” stāsta Ernests.
Gaismas koki
Mākslinieks ir vēl tikai savas radošās darbības sākumā, un šobrīd viņa lielākais sasniegums ir 22 tonnas smagais no stikla krāvuma veidotais mākslas darbs “Dabā”. Speciālisti spriež, ka, izpildot šo darbu, Ernests savā meistarībā jau sasniedzis šī virziena labāko pasaules mākslinieku līmeni. “No visa, ko sākotnēji biju uzzīmējis, palika tikai stikla soliņi un Latvijas Universitātes uzraksts. Īsā laika posmā man bija jāuzzīmē galvenais skulpturālais objekts. Ņemot vērā celtnes arhitektūru un savas tīri subjektīvās sajūtas, nonācu pie sapņu meža vīzijas un iztēlē radās gari, mirdzoši stumbri. Tie izskatās mazliet mistiski, jo, mainoties gaismojumam, mainās arī noskaņa,” atceras Ernests.
Lai arī, skatoties uz šīm vertikālajām, koka stumbriem līdzīgajām formām, cilvēku pārņem vieglums un pacilātības izjūta, līdz šim rezultātam vedis ļoti smags un precīzs darbs. Stikla skulptūras tapa deviņu mēnešu laikā.
Darbā tika izmantoti 10 000 stikla lokšņu. Katrai ir izgriezta ārējā un iekšējā forma, tad katra forma tikusi aplauzta, lai iegūtu faktūru, un tad apslīpēta drošībai. Ar rokām divas reizes apslīpētā stikla griezuma līnija sasniedza divdesmit kilometru garumu! Forma tika sagriezta trīs daļās, lai to varētu aplikt apkārt nesošajai metāla konstrukcijai un akurāti salīmēt. Pat mazākās nobīdes līmes klājumā varēja novest pie liela apjoma darba sašķiebšanās. Tagad LUDAC galvenajā foajē ir redzami trīs Ernesta darbi – “Dabā”, triju stikla solu kompozīcija, kas šogad tika nominēta Latvijas Dizaineru savienības gada balvai, un “LU” zīme stiklā pie ieejas, kas sastāv no 2500 rokām grieztu un kausētu stikla gabaliņu.
“Radošums savā ziņā ir tāds kā muskulis, kas visu laiku jātrenē. Visgrūtāk ir uzzīmēt pirmās skices. Kad iekustini to radīšanas riteni, tad jau process notiek pats no sevis. Fiziski veidojot reālu skulptūru, ļoti bieži materiāls pats sāk teikt priekšā, ko varētu darīt citādi. Šajā tehnikā materiālais radīšanas process ir ļoti prasīgs pret radītāju un strādājot nav vietas “skaistām nejaušībām”, kā tas bieži notiek citos mākslas virzienos. Labam rezultātam nepieciešams iekšējs līdzsvars un bezemociju stāvoklis, kā arī liela pacietība, jo tikai pēc ilga laika redzams rezultāts,” uzsver mākslinieks.
“Pēc darba saglabājās laba pēcgarša. “Instagram” sociālo tīklu izpētē atklājās, ka šī mākslas darba mērķis – ar pozitīvu enerģiju uzlādēt ēkas lietotājus studentus, apmeklētājus un mācībspēkus – ir sasniegts,” atzīmē sociālā pētniece Linda Namniece no Londonas Ekonomikas un politikas augstskolas. “Vidēji viena no 15 bildēm, ko ēkas lietotāji ievieto “Instagram”, ir ar vai par darbu “Dabā”. Tas novērtēts kā neatņemama sastāvdaļa ne tikai ēkai, bet visam mācību procesam, un visbeidzot – lepnumam, ka lietotājs ir daļa no universitātes.”
Vērtējums: vientuļais vilks dziļi rok
Tēlnieks Gļebs Panteļejevs, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors: “Stikla tēlniecība modina arvien lielāku interesi, un pasaulē stikla krāvums ir ļoti cienījams un zināms mākslas žanrs. Amerikā pēc tā ir liels pieprasījums un augstas cenas, bet Latvijā tas pagaidām vēl ir maz zināms. Ernests Vītiņš ir unikāls tēlnieks, tāds vientuļais vilks, un ar to man simpātisks. Viņš šo vizuāli plastisko mākslu ir paņēmis viscaur nopietni, ar stiklu nodarbojas ļoti konsekventi un “dziļi rok”. Viņā ir potenciāls. Runājot par jauno LU Dabaszinātņu akadēmisko ēku, domāju, ka Ernestam ar sapņu mežu “Dabā” ir absolūti perfekti izdevies iekļauties kopējā arhitektonikā, to atdzīvinot! Saprotiet, bez tēlniecības it kā var iztikt. Var iztikt bez Brīvības pieminekļa, bet kas tad būtu? Tukša vieta. Tur ir tā smalkā robeža: visas tās lietas, ko mēs, tēlnieki, radām, ir absolūti nevajadzīgas, bet bez tām taču nevar pilnvērtīgi dzīvot!”
VĒRTĒJUMS: tēlniecība stiklā ir neparasta parādība
Ojārs Spārītis, mākslas vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents: “Ernesta Vītiņa tēlniecība stiklā ir visai neparasta parādība Latvijas mākslā, kas redzami paplašina tēlniecībā tradicionāli izmantoto materiālu paleti un īpaši bagātina vizuāli plastiskās ekspresijas iespējas. Mūsu tēlniecības pieredze nav bagāta ar stikla kā materiāla izmantošanu tektonisku konstrukciju radīšanai dizaina un plastikas objektos, tādēļ E. Vītiņa ceļš no visai vienkāršā memoriālmākslas objekta piedāvājuma Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbā līdz liela mēroga dizaina objektiem uzskatāms par augstu vērtējamas izaugsmes apliecinājumu kā tehnoloģiju apguves, tā meistarības ziņā. Ar līdzīgu tehnoloģisko risinājumu izmantojumu stikla objektu radīšanā kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem pasaulē ir aizrāvušies vairāki mākslinieki, taču jaunā mākslinieka E. Vītiņa nonākšana pie stikla kā moderna tēlniecības materiāla izteiksmes līdzekļu neierobežota paplašinājuma iespēju meklēšanas ir atzīstama par vērā ņemamu sasniegumu. Izmantojot datormodelēšanu, iesaistot mūsdienu tehnoloģiju iespējas papildināt stikla fizikālās koloristiskās un staru laušanas īpašības ar mākslīgu gaismas avotu sniegtajām iespējām, E. Vītiņa jaunrade apliecina nemitīgu izaugsmi kā meklējošam māksliniekam. Gan speciālistiem, gan plašai publikai pamanāmā veidā viņš piedāvā oriģināla dizaina risinājumus Latvijas arhitektoniskajai videi, kā, piemēram, ar gigantisku koku stumbriem salīdzināmus balstus Latvijas Universitātes Dabas mājas vestibila noformējumā. Jaunajam māksliniekam ir daudz jaunu ideju un formas atradumu, ko piedāvāt vizuāli pievilcīgu un metaforisku dizaina objektu radīšanai kā muzejiskai, tā publiskai videi.”
