– Scenogrāfi Reinis un Krista Dzudzilo tā mazliet noslēpumaini sacīja, ka operas darbība notiek teiksmainā senatnē. 1
– Kā jau saulgriežu pasakā. Taču man patīk, ka mākslinieki apzināti cenšas izvairīties no sadzīviskas atribūtikas. Izmantotas dažādas mūsdienīgas projekcijas, gaismas, raudās arī stikla kalns, kurā iemājo gan labais, gan sliktais. Kas mūsdienu acīm ir Melnais princis un ko viņš grib? Bagātnieks, kurš vēlas princesi, “savu daļu”. Taču vai tā ir tava? Vai uzkāpi stikla kalnā? Princis gatavs nocirst pirkstu, cita mantu ņemt ar varu, par asins cenu.
Arī brāļus var veidot mērenus, taču saskaņā ar Raiņa ielikto būtību – vai var būt briesmīgāks noziegums par abu rīcību? Tā vietā, lai apraudātu savu aizejošo tēvu, naudas alkatībā pieprasīt mirstošajam: “Kur nauda, ko esi mums atstājis?” Bet ko, pirms elpa izdziest, tēvs saka dēliem? Vienība tā manta! Lūk, no kurienes vēlāk mūsu politiķu runās ierakstītais vienības jēdziens. Vienībā, brālīši, kopā tas spēks! Valstiskumā, ģimenē, ikdienas darbos, kultūrā un mākslā, biznesā – jebkurā jomā. To arī izteicis prezidents Kārlis Ulmanis – “Vienība ir mūsu dzīves lielais spēks.” Šī valstsvīra frāze izlasāma pie sienas, ieejot Merķeļa ielas 13. namā (Rīgas Latviešu biedrības namā. – V. K.). Ģimenes vienība, domu vienība, garīgā vienība, savas darbavietas darbinieku koleģiāla vienība, valstiskā vienība, protams, tas augstākais, savstarpējā sapratne arī starp valstīm pasaulē. Tā ir pasaules lielā problēma – prasme saprasties un kooperēties darbos un idejās. Tāpat kā Bībelē Jēzus, Antiņš Raiņa “Zelta zirgā” ir kā paraugs un piemērs, cilvēkiem izvirzot ideālus un mācot, rādot ceļus tiem pretim.
– Kā vērtējat kopumā Aspazijas un Raiņa gadu? Arī jūsu vadītajā Latviešu biedrībā bijuši daudzi un interesanti sarīkojumi.
– Jubilejas vajag atzīmēt, tām vajag gatavoties un svinēt, jo tādējādi atklājam atkal kaut ko jaunu, rezumējam notikuma vai cilvēka devuma kopumu. Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gadā uzteicami, ka ir daudz jaunu pētījumu, konferenču, diskusiju, grāmatu, izstāžu, izrāžu… Pēc Kirila Serebreņņikova iestudētajiem “Raiņa sapņiem” Nacionālajā teātrī pirmoreiz pēc izrādes uzgāju aizkulisēs, lai apsveiktu radošo grupu, aktierus un direktoru ar vienkārši izcilu izrādi Raiņa personības vispusīgiem pazinējiem. Jubilejas liek mums uzturēt sabiedrībā dialogu starp zinātniekiem, māksliniekiem, vēsturniekiem, pētniekiem, visdažādākajiem cilvēkiem un saglabāt cieņu un pietāti pret mūsu vēsturē būtiskākajiem notikumiem un izcilākajām personībām.
