– “Zelta zirgu” dēvēja arī par padomju laika hitu. 1
– Jā, bet lai atceramies kaut vai pašu operas tapšanas procesu. Piecdesmito gadu vidū pēc panākumiem Latvijas kultūras dekādē Maskavā Latvijā valdīja milzīgs radošs pacēlums. Arī Arvīds Žilinskis daudz muzicēja kopā ar tā laika populāriem solistiem. Žilinska mūzikas repertuārs bija ļoti demokrātisks, romantisks, saprotams, tautisks tajā laikā, kā šodien teiktu “popsīgs”. Daudziem tas patika. Žilinska mūzikas atskaņojumi nebija vienkārši koncerti, tiem sekoja tikšanās ar klausītājiem, vietējo vadību un inteliģences pārstāvjiem. Valsts Filharmonijas koncertdaļa pat kļuva tā kā greizsirdīga: “Kāpēc, biedri Žilinski, jūs tik daudz koncertējat? Vai tik jums nav sava privāta filharmonija?” Šodien tas nebūtu nekas, bet toreiz viss tomēr notika centralizēti.
Tuvojoties Raiņa simtgadei 1965. gadā un ņemot vērā komponista labās attiecības ar Operas māksliniekiem un Operas māksliniecisko vadību, maestro Rihardu Glāzupu, režisoru Kārli Liepu, scenogrāfu Artūru Lapiņu un Birutu Goģi, pamazām dzima doma par teātros jau daudz spēlēto “Zelta zirgu” arī operas žanrā. Līdz pirmizrādei pagāja desmit gadi. Protams, bija vajadzīgas saskaņošanas, pārliecināšanas, pierādīšanas un argumenti. Tolaik reproducēt Raiņa domas operas žanrā, no vienas puses, nebija nemaz tik vienkārši, no otras – lugas vispārcilvēciskās idejas tomēr bija spēcīgs pozitīvs arguments, lai opera vispār taptu. Delikāts un veiksmīgs bija Arvīda Žilinska kundzes Mildas darbs pie operas libreta. Ielūkojoties pirmizrādes sastāvā – gandrīz visas tā laika zvaigznes, Operas zelta zieds! Artūrs Lēpe, Artūrs Frinbergs, Vera Davidone, Pēteris Grāvelis, Aleksandrs Daškovs, Miķelis Fišers, Maigurs Andermanis, Jānis Zābers, Saulcerīte – Auguste Klinka… Iestudējums bija komplicēts, ar milzīgām dekorācijām, kostīmiem, kori, mīmu grupu, arī baletu.
Toreiz inscenējumā nekādas dziļi filozofiskas idejas nedrīkstēja paust, sižets tika atklāts tieši: īsts kalns, patiesas, īstas, reālas situācijas un attiecības. Zemtekstos katrs varēja saskatīt un saklausīt, ko gribēja. Uzvedums bija vairāk tendēts uz Raiņa saulgriežu pasakas notikumu izklāstu mūzikā. Jaunatnei tas patika, jo izdarības bija tiešas, reālas, sliktos brāļus Biernu un Lipstu, kā arī romantiķi Antiņu spēlēja solīdi, nopietni cilvēki gados. Kāds pat smēja – gaidīja pamostamies Saulcerīti, bet acis atvērusi vecmāmiņa… Pārpildītās izrādes Operā mudžēja no bērniem un viņu vecākiem.
Vēlākos gados galvenajās lomās ienāca jaunākā paaudze. Jāni Zāberu Antiņa lomā nomainīja solisti Juris Bēvalds, Jānis Sproģis, Aleksandrs Lukašūns, Vilis Uļjanskis. Saulcerīti dziedāja Lauma Vanaga, Elga Brahmane… Domāju, to laiku bērniem tagad Siguldā varētu būt ļoti emocionāla atkalredzēšanās ar Arvīda Žilinska mūziku un savas bērnības izrādes varoņiem nu jau pēc pieciem gadu desmitiem. Tolaik pats komponists Žilinskis regulāri nāca uz izrādēm, arī viņa kundze, mazbērni, dēls Valts ar ģimeni. Visus interesēja, kā šoreiz izskanēs izrāde, kāda būs kopējā atmosfēra un finālā aplausi?
Jauniestudējumā Siguldā operas tēlos iejutīsies visvairāk dziedošie Latvijas mākslinieki – Jolanta Strikaite (Saulcerīte), Jānis Kurševs (Antiņš), Jānis Apeinis (Baltais tēvs), pārējās lomās Andris Ludvigs, Kristīne Gailīte, Krišjānis Norvelis. Spēlēs Festivāla orķestris un koris, Antiņam pēdējās oglītes nočiepjošo bērnu tēlos iejutīsies Cēsu 1. pamatskolas zēnu koris. Uzvedumā piedalās 140 mākslinieki, kas ir vairāk nekā “Karmenā” un “Traviatā” kopā.
– Kā “Zelta zirgā” atklājas lugas autors Rainis?
– Skatoties uz Raini un mūsu nāciju kopumā, “Zelta zirga” autors atklājas kā latviešu tautas fantasts, kas stāv pilnīgi pāri ikdienai un zemes realitātēm, kaut arī skolas un studiju gados viņam materiāli negāja viegli. Dzīve un apstākļi deva impulsus dzimt vispārhumānām pasaules idejām. Un, ja pēc 1905. gada notikumiem Rainis nebūtu emigrējis uz Šveici, nez vai maz rastos “Zelta zirgs”! Šodien varam vīpsnāt par kūrortu Šveicē – nekas tamlīdzīgs! Kastaņolā Rainim un Aspazijai klājās sūri. Bija spiesti sēdēt kā peles alā. Līdz pat 1920. gadam kā ieslodzīti savās personīgajās attiecībās un radošajās idejās, sapņos, domās… Un diezin vai “Zelta zirga” Stikla kalns nav vien tas pats Santabarbaras lielais kalns pretim, uz kuru Rainis katru dienu vērās pa savas istabiņas logu. “Zelta zirgs” tapa 1909. gadā, kad jau četri gadi bija nodzīvoti trimdā. Protams, it kā jau varēja doties tālākās pastaigās, bet jebkurā mirklī varēja arī pārsteigt starptautiskie drošībnieki, līdzīgi kā mūsdienu “Interpols”, un pateikt: “Mīļo Raini, brauksim mājās!” Pirmā pasaules kara notikumiem, brīvības cīņām, valsts dibināšanai Rainis sekoja tikai neklātienē, un pēc mājās atbraukšanas viņam nebija īstas realitātes sajūtas par to, kas šajā laikā dzimtenē noticis.
– Ar kādu atslēgu slēgsit operu – tā būs pasaka, simbolu drāma?
– Daudzām tautām pasakas ir līdzīgas – vai tā būtu “Lolitas brīnumputns”, “Jolanta”, “Turandota”, visur ir skaitlis trīs – trīs mīklas, uzdevumi, izaicinājumi… Ja lūkojamies vienkāršoti – “Zelta zirgs” ir pasaciņa. Nesen iznākusi multiplikācijas filma “Zelta zirgs”, kur viss tā arī parādīts – tieši, kā rakstīts. Arī labi, jo izstāsta notikumu. Operā gluži tā rīkoties nevaram. Bija pat runas, ka vajadzētu daļēji pārveidot, aranžēt, veikt citu instrumentāciju Žilinska mūzikai. Protams, ka skaņraža ģimene bija tam pretim, jo mūzika ir oriģināls un tādai tai arī jāpaliek. Taču mūzikā, lai kad tā būtu rakstīta, daudz kas atkarīgs no diriģenta partitūras lasījuma. Operas dzimšanas laikā pirms vairākām paaudzēm to interpretēja pilnīgi citādi un ar citām sajūtām, balss krāsām un domām, nekā to varam darīt mēs šodien. Kā teicu Liepājas simfoniskā orķestra maestro Atvaram Lakstīgalam, kas stāsies pie festivāla orķestra “Zelta zirgā”, – saturs, notikumi, raksturi ir operas galvenie virzītāji, bet tas viss jārada arī mūzikā – laikā un vietā. Un pasaka taču ļauj fantazēt. Ja Rainis pats bija fantasts, tad Antiņā, kurš ir gan fantasts, gan arī sapņu īstenotājs, lugas autors ielicis formulu, kā sasniegt savu mērķi. Lugas saturs dod mudinājumus jebkuram cilvēkam iet uz savu mērķi, lai tas būtu liels, mazs vai ikdienišķs. Mērķa izvēle un ceļš uz to ir arī šodienas absolūtā aktualitāte.
Mūsu uzvedumā galvenā persona nebūt nav Antiņš, bet gan Baltais tēvs, lielais dzīves aranžētājs. Viņš nav nekāds nabaga vecītis, nē, tas ir vieds, gudrs vīrs, kurš apzināti liek Antiņam iet šo pārbaudījumu ceļu. Nomirst tēvs, brāļi visu atņem, padzen no mājas, un Baltais tēvs eksaminētājs klāt – man auksti, dod cimdus, šalli, svārkus, kurpes… Dosi? Antiņš paliek pliks mežā. Jo viņam ir viens sapnis – princesīte Stikla kalnā. Kad Antiņš paliek pavisam bez nekā, Baltais tēvs vēl sūta nosalušus bērnus, kas paņem pēdējās oglītes – tātad siltumu. Jo tik tas, kas atdod sevi visu, sasniegs mērķi. Un, kad esi palicis pliks pie pelnu čupas, nāk kārtējais pārbaudījums – Vēju māte ar vēju un salu… Melnās mātes frāzē – Baltais tēvs, tu tūkstošveidi – ir viena no operas atslēgām. Baltā tēva atveidotājam Jānim Apeinim ir ārkārtīgi grūts uzdevums atklāt šā tēla raksturu un misiju. Melnās mātes, nāves un visa ļaunā iemiesojumā un Baltā tēva cīņā – dialogā, lūk, kur atklājas lielais konflikts, mūžam aktuālā cīņa starp labo un ļauno.
