Stikla kalnā – varas, sudraba vai idejas zirgā? 1
Šosestdien, 1. augustā, deviņos vakarā Siguldas Opermūzikas svētkos priekškaru vērs Raiņa lugas iedvesmotā Arvīda Žilinska opera “Zelta zirgs”. Ar jauniestudējuma režisoru Gunti Gailīti tiekamies Rīgas centrā pie restorāna “Kolonāde”, jo tam vienā pusē Raiņa, bet otrā – Aspazijas bulvāris. Arī pati “Kolonāde” savā ziņā saistīta ar Operu un “Zelta zirgu”. Kā mēļoja sešdesmitajos operas aizkulisēs un tautā, “Kolonāde” piederējusi Antiņa tēvam. Šīs runas nebija bez pamata, jo tolaiku uzvedumā abu ļauno brāļu un Antiņa mirstošā tēva lomā iejutās slavenais solists Aleksandrs Daškovs, kura tēvam tirgotājam tik tiešām piederēja vairāki – sulu, konfekšu un citi kioski Rīgas centrā, no kuriem lepnākais bija tā pati šodien labi zināmā “Kolonāde”.
– Šogad paiet piecdesmit gadi, kopš 1965. gadā pirmizrādi piedzīvoja Arvīda Žilinska opera “Zelta zirgs”, kura priekškaru vēra vairāk nekā divsimt reižu līdz pat astoņdesmito gadu sākumam. Jūs, ienākot Operā septiņdesmitajos kā izrāžu vadītājs, personīgi pazināt komponistu Arvīdu Žilinski, solistus… Ar kādām izjūtām tagad kā režisors verat “Zelta zirgu”?
– Tas jau vien ir oriģināli un slavējami, ka pirmoreiz Siguldas Opermūzikas svētkos skanēs latviešu opera. Par godu Jāņa Zābera 80 gadu jubilejai tapis iespaidīgākais Aspazijas un Raiņa gada pasākums, jo, kā teic Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns, nekas neesot tik sarežģīts kā opera. Taču ideja iestudēt “Zelta zirgu” brieda jau sen. Kad beidzās iepriekšējā – pirmā un līdz šim vienīgā operas “Zelta zirgs” – iestudējuma izrādes, Latvijas Nacionālās operas vadība apsolīja komponistam Arvīdam Žilinskim, ka šis nebūs pēdējais viņa operas iestudējums. Protams, viegli nav, sabiedrības vēlmēm ir uzplūdi un atplūdi, nekas nestāv uz vietas, klasika ir mūžīga, taču – kā to parādīt šodienas skatītājam? Operas jauniestudējumos viss atkarīgs no inscenētāju un radošās grupas spējas atrast jau zināmajā materiālā ko jaunu un bagātināt to ar savu fantāzijas lidojumu. Var operu parādīt arī banāli, it kā pirmajā brīdī moderni, bet tajā pašā laikā nesaprotami un provinciāli. Tāpēc, jo īpaši tagad, pret klasiku jāizturas ar lielu cieņu un pietāti.
