Muzikālajai laiktelpai ir savi spēles noteikumi. Armands Znotiņš ieskatās balvai “Zelta mikrofons” iesniegtajos ierakstos 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja kāds domā, ka aizvadītajā 2020. gadā Latvijas mūzikā nekas daudz nav noticis, tad viņš maldās, jo statistika liecina par pretējo.
Nupat izziņotas Lielās mūzikas balvas nominācijas, un tās parāda tikai pašu virsotni no gada laikā izspēlētā, interpretētā, pirmatskaņotā. Savukārt par balvu “Zelta mikrofons” decembrī tika vēstīts pavisam skaidri: “Šogad iesniegts rekordskaits mūzikas ierakstu.”
Un, saprotams, arī pie mazāka apjoma nevienam vērtētājam neprasa klausīties visu, tādēļ manā redzeslokā arī šogad nonāca albumi četrās kategorijās: klasiskās vai kora mūzikas; džeza, blūza vai fanka; tautas vai pasaules mūzikas; instrumentālās vai starpžanru mūzikas.
Vēlreiz atgriežoties pie paralēles ar Lielo mūzikas balvu – jau zināms, ka šogad to par mūža ieguldījumu līdzās diriģentam Aleksandram Viļumanim saņems komponists Imants Kalniņš.
Un “Zelta mikrofonam” piedāvātie ieraksti parāda, ka Kalniņa mūzika joprojām ir aktuāla – Katrīna Gupalo ieskaņojusi albumu “7 skumjas zvaigznes”, bet kompaktdiska formātā izdota Austras Pumpures un domubiedru savulaik veidotā programma.
Taču uz visu bagātīgo ierakstu klāstu, atceroties arī iepriekšējos gadus, der paraudzīties no cita skatpunkta, apcerot profesionālās mākslas un amatierisma līdzāspastāvēšanu vai procesus, kas neizbēgami notiek skaņu ierakstu jomā, kura digitālajā laikmetā jau sen vairs nav tāda kā agrāk.
Pirmais pieturas punkts – instrumentālās vai starpžanru mūzikas kategorija kā visdažādāko dīvainību kolekcija. Nē, tas neattiecas uz Katrīnu Gupalo vai Jolantu Gulbi-Paškeviču.
Taču arī tādi aizvadīto gadu izņēmumi kā Raimonda Paula un Daumanta Kalniņa albums ar dažbrīd apbrīnojami skaisto ciklu “Putnu dziesmas” apstiprina likumsakarību – šajā kategorijā parasti samests viss, kas paliek pāri. Un šoreiz par vislielāko niknuma avotu kļuva cilvēks, kas “Zelta mikrofonam” iesniedza savas personiskās meditācijas trīsarpus stundu garumā. Lieki teikt, ka jau pēc piecām minūtēm bija skaidrs, ka šeit dzirdamās sintezatoru cilpas iet uz riņķi.
Klāt nākot jau tradicionālajiem ģitārmūzikas albumiem, kur pēc būtības nekāda tematiskā materiāla nav – mainās skaņdarbu nosaukumi, bet harmonisko pasāžu ietērps paliek tāds pats –, pakāpeniski radās priekšstats, ka šī problemātika drīzāk ir nevis mākslinieciskas, bet gan sociālantropoloģiskas dabas.
Pirmkārt, šāds veikums, līdzīgi kā, piemēram, amatieru teātris, ir sociāla pašizpausme. Tas sagādā pašiem dalībniekiem gandarījumu un prieku, taču nekādiem vērtēšanas kritērijiem tur nav vietas.
Otrkārt, muzikālajai laiktelpai ir savi spēles noteikumi, kur nesodīts nevar pārkāpt pāri arī minimālisma stila likumībām un psiholoģiskajai iedarbībai.
Treškārt, situācija, kur vispārizglītojošo skolu ietvaros muzikālā izglītība pastāv tikai uz papīra, ir vislabākā augsne analfabētismam, par jebkādas paškritikas un pašrefleksijas trūkumu nemaz nerunājot.
Otrais pieturas punkts – klasiskās mūzikas kategorija starp absolūtu elitārismu un demokrātisku izteiksmi. Ne jau velti atsevišķi izdalīta frāze “kora mūzika”, jo Rīgas Doma zēnu koris dzied Raimonda Tigula dziesmas, vēl viens autordisks veltīts Jēkaba Jančevska daiļradei, bet Māra Lasmaņa darbu ieskaņotāji iesnieguši albumu “Adventa mesa”.
Piezīmēšu tikai, ka šajā nosacīti demokrātiskajā sadaļā kvalitātes atšķirības ir tikpat lielas kā starp Noras Ikstenas un Normunda Beļska literāro jaunradi. Turpretī spektra otrā galējā punktā atrodas Ilzes Bertrānas ieskaņotais “Faencas kodekss”, kur mūziķe piemin vēlamo instrumentāriju – plēšu darbināto organetto ar stabulēm vai stīgu klavicimbalu.
“Faencas kodekss” pierakstīts vēl ilgi pirms klavesīna vai klavihorda repertuāra, neviens stīgu klavicimbalas oriģināls līdz mūsdienām saglabājies nav, un tā nu Ilzei Bertrānai atsaucas instrumentu būves meistars Kaspars Putriņš. Nurmes baznīcā novietotais instruments albuma “Yggdrasil” tapšanas gaitā ieinteresē arī Jāni Ruņģi, un rezultāts izvēršas patiešām nopietns – žēl tikai, ka alternatīvās vai eksperimentālās mūzikas albumu vidū, nevis instrumentālās mūzikas kategorijā.
Pa vidu – ērģelniece Lilita Ozola ar gadsimtiem seniem opusiem, pianists Daumants Liepiņš ar Sergeja Rahmaņinova un Imanta Zemzara skaņumākslu, Tālivalža Ķeniņa daiļrades aktualizētāji, un skaidrs, ka te vērtību netrūkst.
Trešais pieturas punkts – džezs starp tradīcijām un eksperimentiem. Arī šeit domās iespējams uzzīmēt skaņu valodas novatorisma pakāpi ilustrējošo nogriezni, kur vienā pusē atrodas Kārļa Auziņa, Matīsa Čudara un Ivara Arutjunjana trio radošie meklējumi, bet otrā pusē – Andreja Jevsjukova un domubiedru atskats uz džeza klasisko veidolu.
Apmēram pa vidu atrodas “B.H.A.D. Company” ar Elzu Ozoliņu, kuras vārds noteikti jāpatur prātā, Krista Saržanta un viņa līdzgaitnieku radītais albums “Then and Now”, Latvijas Radio bigbenda ieskaņotā Kārļa Vanaga oriģinālmūzika; tos, kam tuvāks ir fanks ar lielāku repa devu, uzrunās “Very Cool People” jaunais koncertieraksts, bet humora izjūtu pārbaudīs Miķeļa Dzenuškas veikums “Pritonā”.
Ceturtais un pēdējais pieturas punkts – tautas mūzikas albumi kā prieka un iedvesmas avots. Protams, ne jau visi vienlīdz lielā mērā, un pasaules mūzikas strāvojumiem radniecīgie plāni atdzīvināt seno vikingu kultūras mantojumu raisa, teiksim tā, nepastāvīgu interesi, taču nav jau obligāti jāpārliecina ar autentiskumu, kā to šoreiz izdarījusi grupa “Tautumeitas” dziesmās no Aulejas vai arī citu spožu etnomūziķu izveidotā apvienība “Sventava” ar “Sibīrijas dziesmām”.
Dažreiz pietiek ar folkloras jaunāko slāni, kas albumā “Uz zaļumballi” pārstāvēts grupas “Tarkšķi” apburoši naivajā un vitālajā sniegumā. Citu ierakstu hronometrāžas īsumu uzņēmu ar atvieglojumu, taču šeit bija tieši otrādi.
Rezumējot – klausieties latviešu mūziķu ierakstus, kur 2020. gadā dzirdama gan sena un elitāra māksla, gan arī uzreiz saprotama folklora. Otrajā gadījumā varēsiet arī uzdejot. Vienatnē dziļā pašizolācijā vai kopā ar kādu tikpat ekscentrisku cilvēku – izlemiet paši.
