Stigmas – mistiska saikne ar Kristu vai reta slimība 0
Autors – Signe Koļcova
Jau aptuveni 800 gadus uz dažu cilvēku, galvenokārt kristiešu ticības piekopēju, ķermeņiem parādās “Kristus ciešanu” zīmes jeb tā dēvētās stigmas. Tām var būt asiņainu rētu (stigma – no grieķu valodas vārda ar nozīmi dūriens, ievainojums) izskats plaukstās, proti, tā, it kā cauri būtu izdzītas naglas, bet dažkārt tās parādās arī uz kāju pēdām. Tostarp dažiem stigmu “nēsātājiem” rētas parādās arī uz pieres, tādējādi it kā atgādinot ērkšķu vainaga radītos savainojumus. Vēl citiem tās parādās arī uz muguras – kā sišanas pēdas.
Pētnieki uzskata, ka pirmais oficiāli fiksētais stigmas “nesējs” bijis svētais Asīzes Francisks, uz kura tās parādījās 1224. gadā kristiešu reliģisko svētku laikā. Leģenda vēsta, ka Franciskam bijis redzējums ar eņģeli, kas ar pieciem gaismas stariem izdedzinājis viņa rokās un kāju pēdās stigmas.
Tiesa, ir arī apgalvojums par to, ka liecības par pirmajiem stigmatisma gadījumiem bijušas jau pašā agrīnajā kristietības periodā. Taču katrā ziņā ne agrāk. Kādā no svētā apustuļa Pāvila vēstījumiem stāstīts, ka viņš “pēc Kristus piesišanas krustā iemantojis tādas pašas rētas”. Pētnieki uzskata, ka Pāvila vārdus var uztvert gan tiešā nozīmē, gan, kā jau tas vispār ierasts kristiešiem, kā grūti saprotamu un jebkādi traktējamu metaforu. Taču būtībā tas arī ir vienīgais tāds apliecinājums no agrīnās kristietības laika, un pēc tam vismaz tūkstoš gadu nekas par tādiem gadījumiem nebija dzirdēts.
Ir vairākas versijas par to, kāpēc stigmas sāka parādīties tikai iepriekšējās tūkstošgades sākumā. Pirmā no tām saista šo parādību ar 11.–13. gadsimtā aizvien asākiem teoloģiskajiem disputiem. Pēc kristietības izšķirīgās šķelšanās, kas pilnībā noformējās 1054. gadā, kad tā sadalījās divos galvenajos virzienos – katoļos un pareizticīgajos, katoļi pasludināja tā dēvēto “augšāmcelšanās doktrīnu”. Teoloģiskie pārspriedumi sakoncentrējās uz Kristus cilvēciskās iedabas konstrukciju. Pat nodibināja jaunus baznīcas svētkus – Kristus miesas svētkus (Corpus Christi), tādējādi pieminot viņa virszemes jeb miesīgās gaitas no piedzimšanas līdz krustā piesišanai. Un, raugi, tieši kopš tā laika arī sāk parādīties pirmās ziņas par stigmām.
Cita teorija stigmu straujo uzplaukumu skaidro ar vispārējo spriedzi un tā laika baznīcas mākslas ekspresivitātes atraisīšanos. Ar katoļu baznīcas apzinātu svētību apritē ienāca asiņainu ainu pārpilni Kristus kaislību atainojumi, kas katrā ziņā ārkārtīgi iespaidoja tā laika mazizglītoto ticīgo ļaužu emocijas.
Vēl kāda hipotēze pauž, ka ticības pārņemtie ļaudis, it īpaši sievietes, sajutuši sevi izslēgtus ārpus “Kristus ķermenī maizē un vīnā pārvērsto asiņu” noslēpuma. Šo pāridarījumu turklāt īpaši paspilgtināja aizvien nepārprotamākā informācijas plūsma par baznīcas korumpētības visaptverošu pieņemšanos spēkā. Stigmu parādīšanās it kā pārliecināja ļaudis par to, ka Kristus pats personiski tādējādi gana savu ganāmpulku, dodot ticīgajiem iespēju tiešam kontaktam ar viņa miesu…
