Stienes medniekiem saulgriežu laikā veiksmīgas medības 0
“Cepuri nost, puiši uz goda!” trīs brāļus Rozenbergus slavē Stienes mednieku grupas vadītājs Arnis Banders. Puiši vienlīdz aizrautīgi piedaloties gan medībās, gan dažādos palīgdarbos, un arī vidējā vecuma rādītājs kolektīvam tagad krietni uzlabots.
Rozenbergu ģimenē brāļu aizraušanās ar medībām nākusi kā pārsteigums, jo tēvs allaž sevi saucis par zaļi domājošu, tāpēc mednieki uz viņa zemes nebija gaidīti viesi, lai gan saimniecību bija apsēduši gan bebri, gan mežacūkas.
Trīs gados nomedīti desmitiem bebru
Pirmais no brāļiem plinti rokā paņēma Jānis. “Meža zvēri katru gadu kļuva arvien nekaunīgāki – nāca gluži vai sētā iekšā. Bebri dzīvojās pa grāvjiem, grauza kokus un taisīja aizsprostus. Mežarukši vasarās saimniekoja pa kartupeļu lauku un labības tīrumu. Visi dusmojāmies, vajadzēja kaut ko darīt,” stāsta Jānis. Atvaļinājuma laikā viņš Rīgā izskolojās mednieku kursos pie Ērika Zaķa, nopirka gludstobreni “IŽ 27” un lūkoja pēc mednieku kolektīva. Limbažnieku Stienes grupa “zaļo gurķi” pieņēma uz pārbaudes laiku gada garumā.
“Mūsu kolektīvam izveidojies labs kodols, tāpēc bez pārbaudes no malas neņemam – visādi var gadīties,” skaidro grupas vadītājs Arnis Banders. Medībās Jānim līdzi dzinējos nāca vecākais brālis Ringolds, un viņš pavilka līdzi arī jaunāko brāli Reini. Pēc gada Stienes vīriem par brāļiem Rozenbergiem šaubu nebija – ierakstīja visus trīs medniekos pat bez balsošanas.
Pāris gadu mednieku pavasara sapulču pārskatos brāļi Rozenbergi ieņem līderpozīcijas bebru medībās.
“Kamēr mums nebija mednieku apliecības, jaucām bebru dambjus un visādi maitājām viņiem dzīvi. Kad Jānis dabūja ieroci, viņš sāka tos medīt. Trīs gados pa visiem kopā esam nomedījuši aptuveni 40 – 50 bebrus. Tagad situācija kļuvusi normāla – bebri šeit vēl ir, taču vairs neizdara mežonīgus postījumus,”
stāsta Ringolds un piebilst, ka arī tēvs novērtējis dēlu cīniņu un pret medībām kļuvis pielaidīgāks.
Vasarā Rozenbergi iet uz gaidi – sargā gan savus, gan kaimiņu laukus. Ringolds, viņš ir diplomēts būvdarbu vadītājs Limbažos, tūdaļ pēc darba steidz uz tornīti. “Skatos, pulkstenis četri, laiks labs, saku: priekšniek, jālaiž mani uz mājām.” Arī Jānis, kas strādā par pavāru Rīgas restorānā “Kaļķu vārti”, brīvdienas lielākoties velta vai nu medībām, vai ar medību saimniecību saistītiem darbiem – piebarošanu, stigu tīrīšanu u. c. Viņš palepojas, ka pirmo mežacūku nomedījis gaides medībās no tornīša, kuru Ringolds viņam uzbūvējis kā dāvanu par mednieka apliecības saņemšanu. Par Jāņa pavārprasmi, gatavojot medījumu, varēs izlasīt žurnāla “Medības” februāra izdevumā.
Šosezon Diāna vissirsnīgāk uzsmaidījusi jaunākajam brālim – viņa kontā jau alnis. “Lencām aizšautu alni, un es trāpīju precīzi,” paskaidro Reinis, kurš medības veiksmīgi apvieno ar elektriķu brigādes vadītāja darbu Cēsīs un studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Pieci rukši – šosezon labākais rezultāts
Medības ziemas saulgriežu sestdienā Rozenbergiem nebija veiksmīgas, taču visiem piecpa-dsmit Stienes grupas medniekiem kopā jau pirmajā mastā nomedītas piecas mežacūkas – labākais šīs sezonas rezultāts! Brāļi nebēdā, tik nosmej, ka šoreiz nebūs jātīra bise, un steidz palīgā rukšus dabūt laukā no meža.
Medību biedrs Miša jeb Mihails Belasiks, vēl aizelsies no brišanas pa dziļo sniegu, smago ait-ādas kažoku pārmetis pār roku, stāsta, kā pievārējis vienu sivēnu un aizšāvis trīsgadīgu kuilēnu. Medību vadītājs Arnis Banders kopā ar pieciem spriganiem medību suņiem gājis par dzinēju un ticis pie diviem šā gada sivēniem, viens jaunulis arī Limbažu pagasta pārvaldes vadītājam Dainim Jurkam. Vīri izskatās apmierināti un spriež, ka šodienai pietiks. Medību suņi – abi jaktterjeri un krievu Eiropas laikas – gan vēl riņķo pa mežiņu. Vienu brīdi šķiet, ka tiem izdevies uzņemt pēdas kādai mežacūkai, kas atšķīrusies no bara. Jaunākie mednieki jau gatavi turpināt medības, bet vecie tik nosmīkņā – iekrituši azartā.
Tikmēr Alvis Banders, mednieks ar teju 50 gadu pieredzi, skaidro šodienas medību panākumu. Izrādās, cūku bars sevi nodevis ar svaigu rakumu kartupeļu laukā, bet mednieki konstatējuši, ka pēdas laukā neved. Pašas vainīgas…
Domas par medību māju
Kad medību vadītājs veiksmīgajiem medniekiem pasniedzis pa skujas zariņam un visi nopozējuši fotogrāfam, vīri prāto, kura mājās ceps aknas un dalīs medījumu. Šoreiz – abu sprigano jaktterjeru saimnieka Jāņa garāžā.
Nu ir laiks sarunām, arī par to, ka jāsāk domāt par savu medību māju. Cik tad ilgi mētāsies no viena mednieka garāžas uz otra pagalmu! Visi nospriež, ka pašiem savs jumts vajadzīgs, tikai jālūko pēc finansējuma un projekta.
Garāžā gandrīz nejūt aukstumu, jo gaisu silda asprātības un joki – Stienes vīriem pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Savu devu dabū arī šodienas varoņi. Miša, redz, esot šāvis pašaizsardzības nolūkos, bet cūkas nokritušas no bailēm. Alvis atceras, ka reiz vienā sezonā sešas cūkas nomedījis – tolaik viņš uzaudzējis bārdiņu. “Laikam kuilis domāja, ka jauna cūka parādījusies!”
Bet Miša stāsta, kā vienās medībās gaidījis, ka mežacūka pieies tuvāk automobilim, lai medījums tik tālu nav jānes, taču īstajā brīdī plinte klusējusi un ruksis aizlaidies. “Toreiz gan es dabūju no medību vadītāja!” smejas Mihails. Kāds no medniekiem nosaka: “Te jau Minhauzena muzejs nav tālu…”
