Juris Lorencs: Vieni 21 dienu gadā dzīvo, citi 21 dienu gadā strādā, vieniem vīns, citiem – degvīns. Kur Eiropā esam mēs? 6
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kā gan netiek dalīta Eiropa! Rietumeiropa, Centrāleiropa un Austrumeiropa. Balkāni, Skandināvija un Ziemeļeiropa. Baltijas valstis, kas, šķiet, joprojām īsti netiek skaidrībā, kam sevi pieskaitīt.
Eiropas Savienība, Neatkarīgo valstu savienība, Krievijas un Baltkrievijas Savienotā valsts. Šengenas zona, eirozona un NATO. Šos iedalījumus noteikusi ģeogrāfija, vēsture, politika, pat reliģija un kultūra.
Bet pastāv reģioni, kas iet pāri valstu, valodu un politisko savienību robežām. Nesen manu uzmanību piesaistīja uzieta ilustrācija “20 veidi, kā sadalīt Eiropu”, ņemta no bulgāru mākslinieka Janko Cvetkova interneta lapas “atlasofprejudice.com”.
Tā kā arī lapas nosaukums norāda, ka lieta grozās ap aizspriedumiem par vienu vai otru tautu, valsti vai reģionu, Cvetkova zīmētās kartes drīzāk ir parodijas, joki. Bet, kā zināms, katrā jokā ir sava daļa taisnības.
Tieši to var teikt par divdesmit shematiskām skicēm, kas uz veco kontinentu ļauj paraudzīties no neikdienišķa skatu punkta.
Dzīvo 21 dienu gadā, strādā 21 dienu gadā
Mēs nereti aizmirstam, ka Eiropā pastāv dabiskas, klimata noteiktas robežas, kas iespaidojušas cilvēku dzīvesveidu, ikdienas paradumus un mentalitāti. Eiropu iespējams sadalīt “saules” un “mākoņu” zemēs.
Cvetkova ieskatā nosacītā robeža starp tām stiepjas no Ziemeļjūras apskalotā Spānijas krasta kontinenta rietumos līdz stepēm Ukrainas dienvidaustrumos.
Uz ziemeļiem no šīs iedomātās līnijas dzīvojot emocionāli apspiesti, klusi un strādīgi cilvēki, kuri interesējas par modernām lietām un “dzīvo” 21 dienu gadā.
Dienvidos savukārt dzīvojot seksuāli apspiesti, skaļi, mazliet paslinki ļaudis, kuri turas pie klasiskām, pārbaudītām vērtībām un “strādā” 21 dienu gadā. Tātad ne tikai mīl, bet arī prot baudīt dzīvi.
Ziemeļos valdot depresīvs, dienvidos – eiforisks noskaņojums. Savukārt nosacītajā vidienē – Lielbritānijā, Vācijā, Centrāleiropā un Ukrainā – dzīvojot melanholiski noskaņoti cilvēki.
Kuri ēd skrienot, kuri – pie galda
Atšķiroties arī ēšanas paradumi. Ziemeļos cilvēkiem nekad neesot laika, viņi “ēd skrienot”. Savukārt dienvidnieki baudot nesteidzīgu maltīti, sēžot pie galda. Ziemeļi – tā ir kartupeļu un sviesta, bet dienvidi – tomātu un olīveļļas Eiropa.
Tiesa, šis iedalījums vēsturiski ir samērā jauns. Kopumā Eiropa esot “kafijas kontinents”, bet ar diviem izņēmumiem – Krieviju un Lielbritāniju varot pieskaitīt pie “tējas zemēm”.
Cvetkovs arī norāda uz neparastu vietu, kur Eiropā satiekas trīs atšķirīgas dzērienu kultūras – vīna, šņabja un alus tradīcijas. Tā ir Bukovina, reģions Ukrainas dienvidrietumos, un netālā Moldova, kādreizējā Besarābija.
Es atceros saulainu, karstu svētdienas pēcpusdienu Soroku pilsētiņā Moldovas austrumos. Garām lēni plūst Dņestras upe, kas šajā vietā saucas moldāvu vārdā – Nistru.
Pļaviņā blakus pilsētas peldētavai iekārtojušās atpūtnieku kompānijas. Apkārt skan trīs valodas – moldāvu, krievu un čigānu. Turpat uz zāles sievietes klāj vaskadrānas galdautus, biezās šķēlēs griež vietējo iepelēko maizi, tomātus, gurķus, saldos piparus, sīpolus, ābolus un bumbierus. Vīri rosās pie šašlikiem, smaržo cepta gaļa, un plastmasas glāzēs tiek liets vīns.
Sarkans, viegls, ne īpaši smalks un aristokrātisks, vienkārši labs mājas vīns. Tas pats, kuru šeit ceļmalās tirgo tik daudzās zemnieku mājās – par to liecina plāksnītes ar uzrakstu “vin”. Citus dzērienus nemana, vien ūdeni.
Kāda jauniešu kompānija sūc aliņus, bet tā jau atnākusi izpeldēties, ne svinēt brīvdienu. Upes otrā krastā atrodas Ukraina. Arī tur sēž jautras kompānijas, tiek cilātas pudeles un skandinātas glāzes.
No savas pieredzes es zinu, ka tajās tiek liets nevis vīns, bet šņabis. Te, kur tek Dņestra jeb Nistru, Eiropas kontinents sadalās vīna un šņabja zemēs. Uz rietumiem no upes, līdz pat Portugālei pašā kontinenta viņējā malā, cilvēki audzē vīnogas. Te gandrīz bez pārrāvuma skan latīņu cilmes valodas – moldāvu, rumāņu, itāļu, franču, spāņu, portugāļu.
Uz austrumiem, kur valda slāvu valodas, cilvēki svētkos dzer šņabi, kā nu kurā vietā to saucot – gorilka, vodka, samogons. Bet viens universāls dzēriens spēj apvienot šīs divas – vīna un šņabja – kultūras. Tas ir alus, ko parasti dzer gan vīna, gan degvīna cienītāji.
Vecie un jaunie
Latvijā mēs bieži domājam tādās kategorijās “rietumi” un “austrumi”. Arī Cvetkovs mūsu kontinentu sadala “vecajā” un “jaunajā” Eiropā. Robeža starp šiem iedomātajiem reģioniem stiepjoties no Somijas ziemeļiem līdz Itālijas vidienei, tātad līdz Romai.
Somi, igauņi, latvieši, lietuvieši, slāvi, rumāņi, arī grieķi un Itālijas dienvidos dzīvojošie viņam ir “jaunie” eiropieši. Ne pārāk bagāti cilvēki, kuri atšķirībā no “vecajiem” un turīgajiem eiropiešiem vēl nav aizmirsuši, kā salabot saplīsušu krānu.
Rietumos valdot iecietīgs, pat liberāls noskaņojums, savukārt “jaunā ” Eiropa pret citādo (imigranti, seksuālās minoritātes) izturoties visai rezervēti.
Latīņu zemes (Itālija, Francija, Spānija, Portugāle) un Krievija esot pārņemtas ar revolūciju rīkošanu, savukārt kontinenta vidienē (Baltijas valstis ieskaitot) cilvēki cenšoties pieturēties pie stabilām, konservatīvām vērtībām.
Reliģija vēl esot dzīva kontinenta dienvidos un rietumos (Portugāle, Spānija, Francija, Itālija, Grieķija) un Polijā. Pārējo Eiropu varot uzskatīt par ateisma valstību. Interesanta ir Cvetkova zīmētā reliģiju izplatības karte.
Izrādās, tieši Baltijas reģions un Latvija ir vieta, kur blakus sadzīvo trīs lielākās kristīgās konfesijas – katolicisms, pareizticība un protestantisms. Es pat zinu precīzu, simbolisku vietu, kur tas notiek.
Tas ir Baznīcu kalns Daugavpilī, kur dažu minūšu gājiena attālumā cits no cita atrodas četru konfesiju dievnami.
Jau veselu gadsimtu, bet īpaši pēc Otrā pasaules kara, skan jūsmīgas frāzes par vienoto Eiropu. Vienlaikus pastāv uzskats, ka Eiropas spēks patiesībā meklējams tās daudzveidībā un atšķirībā.
Tikai paliekot latvieši (somi, vācieši, poļi, grieķi utt.), mēs esam arī eiropieši. Vienoti dažādībā. Pagaidām tas vēl izdodas, ko pamanījis un ilustrējis vērīgais bulgārs Janko Cvetkovs.
