Stepančikovas ciema ilustrācijas. Normunds Akots recenzē izrādi “Stepančikovas ciems” Rīgas Krievu teātrī 1
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Arī tie, kas nav lasījuši nevienu Dostojevska romānu, jādomā, tomēr man piekritīs, ka bez viņa radītajiem personāžiem mūsu apjausma par dvēseles un psihes noslēpumiem būtu krietni vien nabadzīgāka.
Jā, tiem piemīt krievu nācijas mentalitātei raksturīga specifika, kas parādās racionālam prātam reizēm pagrūti aptveramās rīcības izpausmēs, taču spēki, kas šo rīcību virza, ir vispārcilvēciski un mājo katrā no mums. Tādēļ patīkami, ka Rīgas Krievu teātris šajos mākslai nelabvēlīgajos laikos nav aizmirsis par rakstnieka divsimto jubileju un teatrāli paspilgtinātā manierē piedāvā mums ielūkoties dažu Dostojevska personāžu dzīvē.
“Stepančikovas ciema” izvēli acīmredzami ir noteicis viens nozīmīgs kultūras fakts, proti – 1932. gadā šo Dostojevska garstāstu Krievu teātrī iestudēja Mihails Čehovs un pats tajā spēlēja Fomas Opiskina lomu.
Kaut arī mazā, halātā tērptā kuprīša parādīšanās uz skatuves ar tālu uz priekšu izvirzīto zodu un bizīti pakausī toreiz esot bijusi pārsteidzoša un aktiera veidotais nekaunīgā liekuļa tēls uz tā laika publiku un kritiku atstājis spēcīgu iespaidu, pats Čehovs savos memuāros atzīstas, ka viņa zemapziņa nav tam pieslēgusies un loma nav izdevusies.
Protams, talanta mērogi un viņu mērauklas visos laikos ir bijušas un būs grūti izskaidrojamas lietas, taču no tām paliek atmiņas, kas izdzīvo cauri paaudzēm un iedvesmo teātra cilvēkus neapstāties pie kādreiz sasniegtā.
Ko īsti teātris šodien meklē rakstnieka plaši izvērstajā Stepančikovas ciema iemītnieku dzīves aprakstā?
Dostojevska satīra ietver sevī izsmalcinātu psiholoģismu, dvēseles bezdibeņus un ētikas problemātiku, katra epizode stāstā līdzinās mikrodrāmai ar savu attīstību, kulmināciju un atmosfēru.
Sergejs Golomazovs akcentu liek uz satīru, atlasot stāsta epizodes, savu dramatizējumu veido ar mērķi radīt sižetiski viegli tveramu Rostaņeva muižas dzīves pārstāstu krustdēla izklāstījumā. Iepazīstoties tuvāk ar tēvoča muižā notiekošo un redzot Fomas Fomiča neierobežotās varas izpausmes pār visu saimi, jaunais students to nodēvē par “trako māju” un ir gatavs bēgt, taču tēvocim ir plāns, kurā jāiesaistās arī viņam.
Krustdēls it kā mēģina kaut ko labot, uz brīdi pat panāk glumā piedzīvotāja izsviešanu no mājas, bet galu galā viss beidzas ar mājiniekus aplaimojošo Opiskina grafiti: “Es palieku!” Zem scenogrāfa Ņikitas Voroņina gleznas, kurā redzamas kājas, kas samin čūsku, un grāmatas (simbolu piedāvātās variācijas, jācer, katrs atminēs pats), šo murgaino muižas dzīvi kā nebeidzamu grotesku izspēlē dramatiskais pulciņš, kuram nosacīti varētu uzvelt vainu par režisoriskās pieejas pārliecīgo ilustratīvismu.
Izrāde virknējas no epizodēm, kas atgādina klipiņus, lai iespējami efektīgāk tiktu atainota kāda situācija ar šodienas skatījumā absurdiem risinājumiem, kuros personāžu rīcības motivācija transformējas uz katra ego pašlabumu.
Motīvs ātri top skaidrs un programmiņā ar Mišela de Monteņa citātu apstiprināts, un skatītājam izrādē atliek vien papriecāties par sulīgākiem tipāžu raksturojumiem, pie kuriem vērienīgi piestrādājuši aktieri un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, un gaidīt sižeta atrisinājumu.
Rīgas Krievu teātra aktieriem vienmēr ir labi padevušies pārspīlējumi, kas izceļ kādu no personāža rakstura šķautnēm, taču jāņem vērā, ka tie vienlaikus sašaurina tēla apjomīgumu un prasa rūpīgi izsvērtu iekļaušanu izrādes struktūrā. Lomas zīmējumam ir jābūt ļoti precīzam un strikti izturētam.
Diemžēl par visām izrādē atveidotajām lomām to teikt nevar. Piemēram, saistoši ir vērot uz skatuves Olgas Ņikuļinas Perepeļicinu vai Ņinas Ņeznamovas Māmulīti kā ansambļa spēlē meistariski iekļautus tēlus, bet daudziem aktieriem ir grūtības noturēt savu spēli režisora izvēlētā stila rāmjos un rezultātā izrādes temporitms sāk manāmi ļodzīties.
Īpaši tas attiecas uz lomām ar “biezāku” teksta slāni, kas pieprasa kombinēt dažādas spēles tehnikas. Tiklīdz skatuves darbība tiek ievirzīta izteiktas nosacītības segmentā un sarežģītākas stilistikas sliedēs, aktieru spēlē sāk parādīties zināms falšums, kas rada plaisu skatītāja uztverē, un tēls zaudē cītīgi radītās kontūras, sabrūk fragmentos.
Pārsteidzošākais varbūt ir tas, ka šoreiz iestudējumā ar šo ligu netiek galā tāds izcils aktieris kā Jakovs Rafalsons, un Fomas Fomiča no kādreizējiem pazemojumiem izperinātā lieluma mānija nerada pārliecību par viņa spējām visus “smalki tīt ap pirkstu”. Izskatās, ka aktiera gluži atzīstamā tieksme padarīt savu tēlu dziļāku un neuzkrītoši noaust kādu psiholoģisku mežģīni ir novedusi viņu līdz nelielai pašrežijai, kas īsti nesaslēdzas ar izrādes kopējo stilistiku.
Manuprāt, viņu var saprast, jo režisora estetizētā vēlme atgādināt mums par “masām raksturīgo stulbumu” uzskatāmā veidā kopš Roterdamas Erasma laikiem ir pazaudējusi savu iedarbīgumu un uz skatuves līdzinās “Stepančkovas ciema” satīriski teatralizētām ilustrācijām.
Pēc izrādes parādās sajūta, ka garām ir palaista kāda cita iespēja, ko piedāvā Dostojevska stāsts. Fomas Fomiča tēlā iekodētais tartifisma fenomens ar savām bezgalīgajām mutācijām patiešām būtu tēma, kurai ir vērts pievērsties mūsdienu teātrī, bet tad jau tā būtu pilnīgi cita izrāde.
UZZIŅA
Fjodors Dostojevskis, “Stepančikovas ciems”, Rīgas Krievu teātra izrāde
Režisors un dramatizējuma autors: Sergejs Golomazovs, scenogrāfs Ņikita Voroņins, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfs Artūrs Skuteļskis, gaismu mākslinieks Maksims Ustimovs.
Lomās: Anatolijs Fečins, Jakovs Rafalsons, Nataļja Smirnova, Rodions Kuzmins-Reizvihs, Aleksandrs Maļikovs, Jana Herbsta, Veronika Plotņikova u. c.
Nākamās izrādes: 7. un 28. janvārī.
