Stendzenieks: Labam mēram jābūt ar aknām; ja labi dara savu darbu, viņš ir nenometams 0
Gada nogalē TV24 raidījumā „Nacionālo interešu klubs”, meklējot atbildi uz jautājumu, kas un kā šobrīd vada valsti un kurp to aizvedīs, ar tēlainiem salīdzinājumiem neskopojās reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks, rakstnieks, politisko procesu apskatnieks Jurģis Liepnieks un politologs Filips Rajevskis. Izskanēja pieņēmums, ka jākļūst vēl sliktāk, lai kļūtu labāk un secinājums, ka politiskā loģika šobrīd ir tāda, ka visi politiskie konkurenti priecājas un noskatās, kā „Vienotība aizrijas un apvemjas”. Pilns raidījums TV24 ēterā būs 28. decembrī pulksten pl. 21.03!
Analizējot situāciju Rīgā un gaidāmās pašvaldību vēlēšanas, Filips Rajevskis teic: „Man šķiet, ka liela daļa politiķu saprot, ka kontrole pār Rīgu, ja tā ir pareizi izspēlēta, lielā mērā ir kontrole arī pār valsti. Ja tu spēj labi Rīgu vadīt un konvertēt to balsīs, tad Rīga ir lielākais vēlēšanu apgabals.
To labi parādīja Eiroparlamenta velēšanas.” Ēriks Stendzenieks viņa domu turpina, pievēršoties pārvaldībām reģionos: „Pašvaldībās ar līderiem ir labāk. Pašvaldībā ir tas fenomens, ka līderi nav cieši iecementēti partijās. Tur vispirms ir vārds, darbi un personība. Ja mērs labi dara savu darbu, ja viņš labi dara savu darbu, viņš principā ir nenometams.
Vienalga vai tā ir Liepāja, Ogre vai Jūrmala… Labam mēram ir jābūt ar aknām, jābūt gatavam, ka viņu mēģinās represēt. Parasti viņš ir vietējā, lokālā sabiedrībā cienīts cilvēks un viņiem ir pilnīgi vienalga, ko par mēru stāsta „Panorāma”, „De facto” vai „Krustpunkti”.
Vienisprātis ir arī Jurģis Liepnieks: „Ir daudzas pašvaldības, labi piemēri, kur mēri labi strādā un attiecīgi viņiem nav problēmu vēlēšanās. Rīga nav šo labo pašvaldību skaitā, tur noteikti būs izmaiņas, būs savādāk. Rīga ir pelnījusi kļūt par labu pašvaldību.
Tomēr ir arī milzīga robežšķirtne starp pašvaldību un valsts līmeni. Jā, mēs redzam, ka daudzas pašvaldības labi strādā, prieks skatīties, bet tas neizglābj valsti. Tur ir daudz sarežģītāka līmeņa projekti un sarežģītākas problēmas. Nav redzams, kā tas varētu šobrīd atrisināties. Domāju, ka mēs esam tajā ciklā, ka jākļūst vēl sliktāk, lai kļūtu labāk.
Politiskā loģika šobrīd ir tāda, ka visi politiskie konkurenti priecājas un noskatās, kā Vienotība aizrijas un apvemjas. Mēs vērojam vienotību, rīstamies un vemstamies. Un visiem tas ir izdevīgi. Visi noskatās un gaida, kā tas attīstīsies, lai uz vēlēšanām to kaut kā kapitalizētu. Tā nav valstī izdevīgākā situācija, mēs zaudējam laiku, naudu. 2026.gads…
Skatīsimies, ko tas nesīs, bet līdz tam vēl tālu.” Rezumējot Stendzenieks piebilst, ka notiekošajā saskata līdzību ar alkoholismu. „Ir jāatsitās pret pašu grunti un, vai nu tad tev uzliek kapakmeni un bērēs pasaka labu vai neko vai nu tu izlien, bet līdz tam tu laidies zemāk un zemāk. Vairs nav intereses zobus tīrīt no rīta, mazgāties… Dažreiz sanāk, ka izlien, dažreiz, ka neizlien.”
