Korupcija vai nekompetence? Štelmahers atklāj patiesību par daudzkārt lietojamo higiēnisko masku iepirkumu 4
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pazīstamā apakšveļas ražotāja “New Rosme” valdes loceklis Edgars Štelmahers kritizē valsts izsludināto daudzkārt lietojamo higiēnisko masku iepirkumu un vērtē, cik veiksmīgi ir bijuši valsts atbalsta pasākumi uzņēmējiem krīzes laikā.
Kā “New Rosme” ir pārdzīvojusi Covid-19 krīzi?
E. Štelmahers: Pēc apgrozījuma kritiena, kas notika aprīlī un maijā, izmantojām valdības piedāvāto atbalstu, jo atbildām visiem kritērijiem – eksporta apjoms lielāks par pusmiljonu eiro gadā kombinācijā ar apgrozījuma kritumu par vairāk nekā 20% vai arī tikai apgrozījuma kritums vairāk nekā 30%.
Mēs atbildām abiem kritērijiem. Gan aprīlī, gan maijā darbinieki tika sūtīti dīkstāvē un saņēma pabalstu valsts noteiktajā kārtībā un apmērā, VID šo pabalstu izmaksāja samērā operatīvi. Esam izmantojuši arī nodokļu atlikšanas iespēju. Runājot par nākotni – jūnija darbības rezultāti ir salīdzināmi ar 2019. gada jūniju, tātad varam secināt, ka uzņēmuma darbība pamazām atgriežas pirmskrīzes līmenī.
Covid krīzes sākumā “Rosme” arī atvēra savu interneta veikalu, kura pārdošanas apjomi ļāva daļēji kompensēt ieņēmumu kritumu veikalos.
Kā vērtējat valdības izvēli, ko un kā atbalstīt krīzes laikā?
Ja skatāmies uz to, kā Latvija īstenoja atbalsta mehānismus, tad, manuprāt, būtiskākā kļūda bija pilnīgs aizliegums strādāt, lai saņemtu pabalstu. Igaunijā tas tika atļauts, Zviedrijā pat rekomendēts uzņēmējdarbības saglabāšanai, Latvijā – pilnīgs aizliegums.
Manuprāt, tas bija slikts risinājums. Samērā bieži rodas situācijas, kad vajadzīga neliela palīdzība – nu, teiksim, parādās potenciāls jaunais klients, kuram jāsagatavo piedāvājums un paraugi.
Darbinieks, kurš ar to nodarbojas, ir dīkstāvē. Kaimiņvalstīs nebija nekādu problēmu izsaukt darbinieku uz dažām stundām, lai paveiktu šo darbu. Latvijā – tā bija bezmaz vai krimināli sodāma rīcība, uzņēmuma vadītājs, izsaucot šādu darbinieku, riskēja gan ar uzņēmuma reputāciju, gan visu darbinieku dīkstāves pabalstiem.
Finanšu ministrijas arguments, ieviešot šādu sistēmu, – uzņēmēji krāpsies. Bet, ja paskatās no otras puses, visa dīkstāves pabalstu sistēma bija orientēta uz uzņēmumiem, kas līdz šim bija godprātīgi maksājuši nodokļus. Kāpēc gan pēkšņi uzņēmumiem būtu tik krasi jāmaina sava uzvedība un jāsāk krāpties, ja, tieši pateicoties godīgumam attiecībās ar valsti, tie šobrīd saņem atbalstu.
Manuprāt, šādai pieejai trūkst loģikas. Un, ja, ministrijas ieskatā, visi zog un ir negodīgi, tad kāda jēga no visiem “baltajiem sarakstiem”?
Vai atbalstāt risinājumu izmantot krīzi kā mehānismu uzņēmējdarbības vides attīrīšanai no nodokļu nemaksātājiem?
Pelēkā ekonomika un nodokļu nemaksāšana Latvijā ir nenoliedzama problēma. Ja valdība atbalstu piedāvātu visiem vienādu, tad godīgajiem nodokļu maksātājiem nenoliedzami rastos jautājums – kādēļ gan es tā pūlos un maksāju nodokļus? Tādēļ domāju, ka zināmā mērā valdības izvēle atbalstīt nodokļu maksātājus un eksportējošos uzņēmumus ir pareiza – šo uzņēmumu zaudēšana būtu kritiska Latvijas ekonomikai.
Kas attiecas uz mazajiem uzņēmumiem – dati rāda, ka šo uzņēmumu dzīvotspēja nav sevišķi liela, trīs vai četri no katriem pieciem neizdzīvo ilgāk kā vienu vai divus gadus, un tas vēl ir optimistisks vērtējums. Vai šajā sistēmā bija vērts bērt iekšā naudu, ir diskutējams jautājums, prasītos rūpīgs katra uzņēmuma izvērtējums, kam diez vai pietika laika un resursu.
Taču vienlaikus bija jādomā par darbinieku sociālo aizsardzību, kas, likvidējoties vai pazūdot šiem uzņēmumiem, palika vispār bez jebkādiem līdzekļiem. Viena lieta bija sodīt uzņēmējus par nodokļu nemaksāšanu, pavisam cita – sodīt šo uzņēmumu darbiniekus. Nodokļu nemaksāšana ir ilgi ielaista slimība, kuru nevar izārstēt ar vienu ķirurģisku griezienu.
Esam ilgstoši attīstījuši nebanku kreditēšanas sistēmu, kas ir faktiskais aplokšņu algu dzinējspēks. Tikko kāds nokļūst kredītu, visvairāk jau mikrokredītu, gūstā, legālu atalgojumu saņemt faktiski vairs nav iespējams – tas gandrīz viss tiek atņemts parādu piedziņai.
Arī mūsu uzņēmumā regulāri piesakās darba meklētāji, kas vēlas saņemt tieši aplokšņu algas. Kad sāc jautāt, kāpēc, tad ātri kļūst skaidrs, ka viņiem visiem pakaļ velkas gara kredītu un mikrokredītu aste. Viņiem visiem esam spiesti atteikt. Taču šādu cilvēku ir daudz, visi viņi tiek faktiski izslēgti no legālā darba tirgus, un šo problēmu nav iespējams atrisināt ar vienu cirtienu – par to valsts, manuprāt, nepadomāja.
Esat vieni no tiem vietējiem ražotājiem, kas izlēma nepiedalīties valsts izsludinātajā vairākkārt lietojamo higiēnisko masku iepirkumā, un esat publiski pauduši savu neapmierinātību ar to. Kāpēc?
Sāksim no sākuma. Valsts atvēra iepirkumu procedūru 400 tūkstošu šādu masku iepirkšanai, iepirkuma vērtība aptuveni varētu būt 600 līdz 800 tūkstoši eiro, apmēram no pusotra līdz diviem eiro par vienu masku. Valsts radīja maskas prototipu, kas pašai šķita laba. Par to gan varētu ļoti šaubīties – prototips paredz, ka maskas virspusē un apakšpusē ir pietiekami blīva kokvilnas kārta, bet vidū – astoņi slāņi marles. Tehnoloģiski šāds risinājums ir neveiksmīgs – desmit auduma kārtas ātri sašūt nevar, tātad, šādu masku ražojot, būs zema ražošanas efektivitāte.
Otrkārt, mēs izgatavojām šo prototipu un mēģinājām to mazgāt, jo tāda ir vairākkārt izmantojamo masku pamatideja – tās tiek mazgātas. Prototipa materiālu proporcija ir par labu marlei, un marles īpatnība ir tāda, ka mazgājot tā būtiski “sasēžas”.
Pēc mazgāšanas tiek iegūta nesaprotama materiālu čupiņa, un, mūsuprāt, šāda maska otrreiz vairs nebūs lietojama. Tā ir viena problēmas puse, ka neviens pat nemēģināja konsultēties ar Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociāciju, kuru vada ļoti cienīts tekstilrūpniecības speciālists – prof. Guntis Strazds, un pašiem ražotājiem par materiālu un ražošanas īpatnībām.
Bet labi, pieņemsim, ka valsts ir nolēmusi, ka vajadzīga tieši šāda maska. Tālāk valstij būtu jāizstrādā saprotami noteikumi, kā uzņēmumi var piedalīties šādā iepirkumā. Un ko mēs tur redzam? Uzņēmumiem jāiesniedz piedāvājums līdz noteiktai dienai, bet tālāk sākas dīvainības – valsts vērtēs piedāvājumus nezināmi ilgu laiku, kaut kad pasludinās rezultātus, pēc tam dienas laikā jāparaksta līgums un piecu dienu laikā pēc rezultātu pasludināšanas jāpiegādā visi 400 tūkstoši masku.
Ja valsts būtu pajautājusi Vieglās rūpniecības asociācijai, tad būtu noskaidrojusi, ka visi Latvijas tekstilrūpniecības uzņēmumi kopā, pametot visus pārējos darbus un šujot tikai maskas, piecās dienās šādu tehnoloģiski neefektīvu masku sašūt nespēj. Nav arī skaidrs, kāpēc vispār iekļauta šāda prasība – ja pieņemam, ka piegādes datums ir, teiksim, 10. augusts, vai tad 11. augustā plānots visas šīs maskas izdalīt? Nu, diez vai.
Paskaidrošu, ko šādi noteikumi nozīmē mums, “New Rosme”. Ikdienā mēs nestrādājam ne ar marli, ne ar šāda blīvuma kokvilnu, tātad piedalīšanās šādā konkursā nozīmētu, ka mums jāiepērk pamatīgi krājumi, kurus, ja neuzvarēsim, nebūs kur likt.
Tāpat vajadzīgi masku degunkniebji, kurus var piegādāt vai nu no Francijas trīs nedēļās, vai no Ķīnas ar dārgu aviotransportu nedēļas laikā. Tātad – pat nezinot konkursa rezultātus, mums būtu jāpiekrauj noliktava ar materiāliem, kuri mums nav vajadzīgi, un jāiegulda tajā nozīmīgi apgrozāmie līdzekļi. Un viss beigtos ar to, ka, pārtraucot visus pārējos darbus, dienā maksimāli varam uzšūt 5000 masku, tātad 25 tūkstošus piecās dienās.
Kādi secinājumi? Vai nu valsts ierēdņus, kas organizējuši šo konkursu, vada klaja nekompetence loģistikas un ražošanas jautājumos, vai arī konkursa noteikumi rakstīti konkrētam uzņēmumam, kam šīs maskas jau ir noliktavā un vajadzīga tikai to legalizācija – proti, tā ir vistīrākā korupcija.
Cik esmu aprunājies ar uzņēmumiem, kas šajā iepirkumā tomēr ir pieteikušies, tad visi ir ierakstījuši, ka piecu dienu laikā viņi negarantē piegādāt pilnīgi neko un gaida piegādes termiņa pagarināšanu. Taču, ņemot vērā, ka valsts iepirkumiem ir stingri noteikumi, piegādes termiņus nemaz nevar mainīt, kā grib, proti, ja valsts ir orientējusi šo iepirkumu uz vietējiem ražotājiem, tad pēc būtības būtu jāsludina jauns iepirkums ar citiem noteikumiem.
Ja vēl ierēķina to, ka pēc iepirkuma ir iespējams skandāls par piegādāto masku kvalitāti, no kura neizbēgami cietīs arī ražotājs, tad mēs nolēmām šādā iepirkumā nepiedalīties.
