Katram savu tautastērpu 0
Latvijā sākusies tautastērpa renesanse. Pamazām atdzimst tradīcija tajā posties lielos godos – kāzās, nozīmīgās jubilejās, Dziesmu svētkos, vasaras saulgriežos un citkārt. Inta uzsver, ka tautastērps nekad nav bijis ikdienas apģērbs, bet gan goda drānas! Turpinot viņa saka – kopš Dziesmu un deju svētku kolektīvu tautiskos brunčus, kreklus, ņieburus un sagšas vērtē labākie speciālisti, dejotāji un koristi lielāku vērību pievērš tautastērpa kvalitātei. Būtiska loma tā atdzimšanā ir Latvijas Nacionālā kultūras centra īstenotajam projektam “Katram savu tautastērpu”. Virsuzdevums – ceļā uz Latvijas simtgadi iedzīvināt tautastērpa valkāšanas tradīciju. Tas ir dzīvs mantojums un latviskās identitātes simbols, ko nodot nākamajām paaudzēm.
– Pie manis ir nākuši ar vecvecmāmiņas tautisko brunču fragmentu, lai es pēc šā parauga uzaužu konkrētajam novadam raksturīgo audumu. Tad man jāveic gluži vai restauratora darbs, jo pēc šā parauga jāuzzīmē raksta tehniskais zīmējums, lai to ieaustu audeklā, – skaidro pieredzējusī amata meistare. – Tautastērps vai pat kāda daļa, piemēram, brunči, nav rokdarbs viendienītis kā, piemēram, cepure, ko uzada pāris vakaros un parasti nēsā vienu sezonu. Tā ir pamatīga vērtība, kas kalpo vairākām paaudzēm!
Inta smej, ka uz viņu nevarot attiecināt teicienu par kurpnieku, kas pats palicis bez apaviem. Viņa sev uzmeistarojusi krāšņu Zemgales novada tautastērpu. To velkot mugurā ne vien godu reizēs, bet arī Dobeles jauktā kora “Septiņi sapņi” uzstāšanās reizēs.
Pirms tiek pie medusmaizes
Sēšanās stellēs esot medusmaize, pie kuras tiek, kad paveikti apjomīgi priekšdarbi. Vispirms jābūt skaidrībai, ko grib aust – brunčus, segu, dvieli, galdautu vai lupatu deķi, jo no tā atkarīgs, kādus diegus vai dziju ņemt, cik daudz velku vilkt. Pēc tam ķeras pie tehniskā zīmējuma jeb, kā saka Inta, audumu dabū uz rūtīm.
– Uz rūtiņu papīra uzzīmēju rakstu, piemēram, puķīti, kas jāieauž tautisko brunču audumā. Tad zinu, cik nīšu kārtās veidosies raksts, kādā secībā vajadzēs mīt paminas, – viņa nedaudz paver priekškaru aušanas pasaulē. – Atkarībā no vajadzīgā blīvuma izvēlas metāla šķietu, caur kura zobiņiem velk cauri diegus jeb velkus, kas veido auduma pamatni. To dara ar tamboradatu vai speciāliem āķīšiem. Jo smalkāks aužamais, jo smalkāks šķiets jāliek stellēs. Piemēram, tagad aužot lina dvieli, stellēs ir ievietots 74. numura šķiets. Tas nozīmē, ka auduma centimetrā ir 7,4 diegi, savukārt metrā – 740 diegu. Aužot dreļļa tehnikā, metru platam galdautam jāievelk ap 3000 diegu! Turklāt katrs diegs vispirms jāievelk nītī un pēc tam cauri šķietam. Tāpēc varu teikt, ka caur savām rokām vairākkārt izlaižu tūkstošiem pavedienu.
Aužot lina dvieļus, galdautus un sedziņas, gan velkiem (auduma pamatne), gan audiem (pavediens atspolē, kas tiek slidināta caur velkiem) izmanto lina diegus. Savukārt tautiskajiem brunčiem stellēs ievelk kokvilnas diegus, bet atspolē ver vienkārtīgu aitas vilnas dzijas pavedienu. Ar vilnas dziju nav problēmu, tā skaistos toņos nopērkama salonā “Tīne” Limbažos, taču lina diegus Latvijā neražo, tāpēc jābrauc pirkt pie kaimiņiem.
Uz rāmja uzliek velkus nevis vienam, bet gan divpadsmit vai trīspadsmit brunčiem. Lai noaustu un sašūtu rakstainu Zemgales brunci, paiet pāris nedēļu. Kad vajadzējis Dobeles dejotājus un dziedātājus sapost Dziesmu un deju svētkiem, strādājusi gluži kā mehāniskās stelles. Pabeidzot darbu, šķitis, ka nevarēs atliekties taisna. Bijusi tik liela pārpūle, ka divus mēnešus vajadzējis atpūsties. Aušana ir smags fizisks darbs, atzīst Inta.
Pirmo viņa noaudusi dekoratīvo spilvendrānu, pēc tam – plecu lakatu, un tad jau maisam gals bijis vaļā. Kad vaicāju, cik ilgs laiks pagāja, kamēr iemācījusies to visu noaust, enerģiskā dobelniece atbild, ka īsti nemaz nezina. Pamatiemaņas apguvusi gada vai pat ilgākā laikā, bet patiesībā dažādus aušanas knifus varot mācīties visu mūžu.
