FOTO: Steļļu valdniece Inta Jansone 0
Tautisko brunču, dvieļu un segu audēja INTA JANSONE ir spilgts paraugs tam, ka iespējams piepildīt sapni, ja vien to ļoti vēlas un pietiek uzņēmības un pacietības pārvarēt grūtības. Pirms divpadsmit gadiem viņa neprata aust un nebija pat mazākās sapratnes, kāda funkcija ir katrai steļļu detaļai. Toties tagad viņa ir noaudusi tautiskos brunčus daudzām Dobeles novada dejotājām un Dobeles Valsts ģimnāzijas koristēm, palīdzējusi cilvēkiem tikt pie sava tautastērpa.
Noturīga interese
Lietišķā māksla Intai vienmēr šķitusi apbrīnas vērta. No Dobeles braukusi uz Rīgu teju uz visām lielākajām izstādēm, visilgāk uzkavējoties pie austajiem darbiem – gobelēniem, galdautiem, dvieļiem vai tautiskajiem brunčiem. – Šie darinājumi man ļoti patika, taču pat prātā nenāca, ka es kaut ko tādu varētu noaust, jo šķita pārāk sarežģīti. Tāpēc gadiem ilgi biju tikai skatītāja un jūsmotāja.
Tomēr vēlme iemācīties pašai aust neesot mazinājusies. – Aptuveni 2000. gadā iegāju Tautas lietišķās mākslas studijā “Avots” un dalībniecēm, kā arī vadītājai, pieredzējušajai audējai Ernai Embovicai (nu jau viņa ir viņsaulē) teicu, ka gribu iemācīties aust. Uzzinot, ka man nav absolūti nekādu audējas prasmju un zināšanu, tiku atraidīta. Laikam neviens nevēlējās ar mani ņemties. Kad pēc pāris gadiem nomainījās studijas vadītāja, tika veidota jauno audēju grupa. Mana stunda bija situsi. Pirms 12 gadiem pirmo reizi apsēdos uz steļļu sola.
Inta uzsver: lai pievērstos aušanai, ar interesi vien par maz. Pirmām kārtām jāzina steļļu uzbūve un jāsaprot, kāda ir katras detaļas funkcija. Tāpat jābūt milzīgai pacietībai, rūpīgumam, asam prātam un spējai koncentrēties. Šīs īpašības nepieciešamas, lai varētu uzzīmēt tautisko brunču vai cita izstrādājuma tehnisko rakstu un audumu pareizi iekārtot stellēs. Ja kļūdās kaut vai par vienu diegu, raksts nojūk, tad kļūda jāizlabo un darbs jāsāk no jauna.
Pacietīgu un prasmīgu sievu laukos netrūkst, Inta ir pārliecināta, tāpēc audēju skaits Latvijā nesaruks. Mainās paaudzes, vecās audējas aiziet viņsaulē vai arī cienījamā vecuma dēļ vairs neauž, bet aušana nezaudē popularitāti. Daudzām patīk to darīt, vai arī māte vai vecmāmiņa prasmi nodevusi nākamajai paaudzei. Ne vienai vien aušana kļuvusi par iztikas avotu. – Diezgan daudziem mājās ir stelles. Varbūt kādu laiku tās noliktas bēniņos vai šķūnītī, bet, redzot, ka šodien arvien vairāk tiek novērtētas pašaustas lietas, stelles velk ārā no pažobeles.
Inta savējās nopirkusi no Tautas lietišķās mākslas studijas “Avots” kādreizējās dalībnieces, kura vairs neauž. Dobelniece īsti nezina, vai Latvijā kāds meistars prot uztaisīt stelles, taču Igaunijā un Somijā gan esot ražotnes, kur to dara.
