Stellēs kā trenažierī. Olimpiešu Šicu vecmāmiņa Lilija 97 gados joprojām aktīva 0
“Ielūdzu jūs pie sevis ciemos Krimuldā! Parunāsim par dzīvi. Mani viegli atrast – kāpiet ārā pieturā Sunīši un tad nāciet pa garo ozolu aleju.” Šādu uzaicinājumu saņemu no 97 gadus vecās audējas Lilijas Šicas. Kā tad nebrauks, jābrauc!
Pērnā gada nogalē Lilija bija viena no goda saimniecēm simtgades festivāla “Latvijas goda aplis” atklāšanā Krimuldā. Viņa ir arī olimpiešu Jura un Andra Šicu vecmāmiņa. “Es taču negulēju līdz pieciem rītā!” viņa man saka, stāstīdama, ka ar televīzijas starpniecību sekojusi mazdēlu startam kamaniņu sporta Pasaules kausa sacensībās, kas decembrī norisinājās Leikplesidā.
Īstais Latvijas kods
Mana pirmā satikšanās ar Liliju Šicu bija 2012. gadā Viesītes novada Rites pagastā, kad tur svinēja viņas grāmatas “Turi savu kanti, Lileit!” atvēršanu. Jau toreiz baiļojos, kā 92 gadus vecā Lilija izturēs garo ceļu un vairākas stundas garo pasākumu. Bet nu viņai vēl pieci gadi klāt! Kā tādā vecumā var būt tik mundra balss un tik raita un enerģiska valoda?
Pirmā atbilde rodas, kad viņa mani cienā ar pašas gatavotu baraviku mērci un skaidro: “Kartupeļus mizot un traukus mazgāt es nevienam neļauju – es pati! Baravikas gan man atveda mazdēls. Esmu pasaulē laidusi sešus bērnus, tagad aiz manis stāv vesels pulks. Šicu dzimtā šobrīd, ieskaitot arī otrās pusītes, esam 56 cilvēki, to skaitā 15 mazbērni un 21 mazmazbērns. Bet mazmazbērni nāks vēl, jo pagaidām pēdējiem sešiem mazbērniem turpinājuma nav vai vispār vēl nevar būt.”
Otrā atbilde atnāk, kad lasu nesen tapušu apsveikuma ierakstu Lilijas viesu grāmatā: “Jūs, Lilij, esat enerģijas lādiņš, kas izstaro prieku, vitalitāti un patiesu baudu, ko rada dzīvošana! Tādi kā Jūs esat īstais Latvijas kods, ko noteikti iekodēsim filmā “Simtgadnieka DNS”. Patiesā cieņā un apbrīnā – Antra Cilinska, “Jura Podnieka studija”.”
Dāvinātās segas – arī Vācijā un pat Amerikā
Pirms brauciena uz Krimuldu Lilija paspēj pateikt, ka vēl arvien auž. Tātad stelles varētu būt dzīvoklī, secinu. Droši vien auž kādu īsu brītiņu, turklāt gan jau kāds palīdz, gluži tāpat, kā vecam cilvēkam palīdz iet lejā pa kāpnēm un iekāpt automašīnā.
Kā es alojos! “Dienā vidēji aužu trīs stundas,” viņa nosaka. Katru dienu? “Jā, jā!” viņa vienā mierā atbild, it kā runa būtu par grāmatas lasīšanu vai mūzikas klausīšanos.
“Agrāk aušana bija mans darbs. Murjāņu sporta internātskolā biju darbmācības skolotāja. Tagad stelles man ir pasaulē labākais trenažieris. Kad aužu, es pamatīgi izkustinu visas ķermeņa daļas: gan rokas un kājas, gan plecus un vidukli. Turklāt tas ir arī garīgais treniņš. Visu laiku smadzenēm jāstrādā – dzijas, diedziņi, paminas, atspole, visu laiku jāskatās, jāuzmana. Un kur tad vēl auduma raksts un krāsu salikumi! Es nenoskatos no citiem – visus rakstus pati izdomāju. Galvai un rokai ir ko turēt. Re, te man rūtiņu burtnīca pilna. Spolēšanu arī veicu pati. Un pāri visam emocionālais pacēlums – ka es daru, ka es varu!”
Rīgas Sieviešu nacionālās līgas aušanas skolā nonākusi kara laikā 23 gadu vecumā. Lai arī iepriekš jau audusi ar lauku stellēm, skolā jauniesācējiem pirmie darbi bijuši nīšu siešana un lupatiņu griešana strēmelēs. Pavisam mācībām atvēlētas 20 stelles, bet katrās citā tehnikā iekārtots audums. Pēc grāmatas “Mācies aust” triju gadu laikā nācies apgūt 49 tehnikas un sarežģītos rakstos aust galdautus, paklājus, sienassegas, šķeterētas vilnas dzijas gultas segas, tautastērpus.
“Tā skola man deva aizraušanos visam mūžam. Lielākais ieguvums – man nekad nav jālauza galva, ko dāvināt. Pagājušajā ziemā noaudu septiņas segas un 32 spilvendrānas. Pašlaik aužu galdautus. Visiem saviem bērniem un draugiem dāvinu tikai pašas rokām meistarotus darinājumus. Un dāvināšanas prieks mani ievedis tālu pasaulē – ne tikai Vācijā, bet arī Amerikā.”
Latvijā veciem ļaudīm bieži pietrūkst līdzekļu grūtos brīžos. Lilijai raižu nav, jo gādīgu tuvinieku netrūkst. Cita lieta, ka viņa radusi tikt galā pašas spēkiem.
“Kad bērni bija jālaiž skolās, man nekas cits neatlika kā pārdot savus austos darbus, dāvināt tad varēju retāk. Nesen gadījās līdzīga situācija. Mūsu trīsstāvu 18 dzīvokļu mājai bija jāmaina jumts, mana dzīvokļa daļa – 870 eiro. Kur lai es ar savu mazo pensiju rauju tādu naudu?! No bērniem un mazbērniem ņemt negribu. Paglāba stelles! Audu un teicu sev – jumtam jābūt pašas pelnītam. Tas nekas, ka jau eju pretī Ēvalda Valtera simt gadu vecumam.”
Mīlestībā un nerimtīgā kustībā
Uz galda pamanu zīmīti: “Aplēju. Bučas! Mīlu.” Lilija skaidro – kad kāds no bērniem vai mazbērniem viņu kaut kur aizvedot, dzīvoklis tiekot aprūpēts. Pēdējo reizi jaunākā meita Austra atnākusi, puķes aplējusi, putekļus noslaucījusi. Zīmītes uzreiz ārā nemetot, no tām nākot laba enerģija.
Un neesot tādas dienas, kad viņa neizjūtot mīlestību. Lai arī dzīvo viena, pie viņas nāk un iet – gan tuvinieki, gan draugi. Atnesot maizi, pienu, ābolus. Zinot, kas viņai vajadzīgs. Laikam jau savā starpā sazinoties, lai nebūtu barā saskriešanas vai tukšo dienu. Un vienmēr vakarā saņemot arlabunakti vēlējumu.
Kad iejautājos, kas ir galvenais, lai nodzīvotu pilnvērtīgu un garu mūžu, Lilija bez domāšanas atbild – jādzīvo mīlestībā un nerimtīgā kustībā, jādzīvo rūpēs un priekā par citiem.
Kādā brīdī Lilija man atnes dziesmu disku “Vidū pašai dzīvībai” ar Jāņa Petera vārdiem, uz diska uzraksts: “Šicītei – Jānis Paukštello.” Un mēs abi apklustam uz labu brīdi – klausāmies dziesmas “Paldies dzīvībai”, “Minhauzens”, “Es katru rītu laulājos ar saulīti”.
“Ar saulīti jālaulājas arī tajos rītos, kad līņā apnicīgs lietus vai plosās sniegputenis,” Lilija atkal īsi nosaka.
Kad esam jau stundām runājušies un kopā skatījušies daudzas lietas, kautrīgi ieminos, ka varbūt jāatvelk elpa (nevaru taču ierādīt, ka es, 20 gadus jaunāks cilvēks, jau esmu noguris!). Lilija paskatās manī: “Laikam esmu drusku piekususi.” Bet tad stunda paiet, kamēr Lilija izrāda albumu no sava puķu dārza, kurā strādājusi desmitiem gadu. Simtiem nosaukumu, daudzus dzirdu pirmo reizi: ķeizariskā fritilārija, sarkanās margrietiņas, Karpatu pulkstenītes, ragainās vijolītes, dzeltenā eiforbija, Zeibolta prīmulas… Jau pāri pusnaktij, nāk nākamais pārsteigums – Lilija man klāj pašaustos palagus un segu. Velk spilvendrānu no ulmaņlaiku auduma, galā Lilijas mammas tamborētās špicītes.
No rīta, kad beidzu mazgāt muti, aiz muguras atskan komanda: “Pagriezies!” Man mute vaļā – Lilija izplestajās rokās tur lina dvieli. Nākamajā mirklī viņa slauka man vaigus, tad īsi nokomandē: “Tagad pats!”
Pēc brokastīm Lilija izrāda savu zemgalietes tautastērpu, kas viņai bijis mugurā kāzu dienā 1948. gadā un visus šos garos gadus daudzos svinīgos brīžos. Nosaka: “Arī mūžamiegā iešu gulēt šajā tautastērpā.”
