Šteinbuka: Pārbaudījums valdības izlēmībai 8
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka stāsta par nozīmīgākajiem valdības izaicinājumiem, veidojot 2023. gada budžetu.
Kādi, jūsuprāt, ir lielākie 2023. gada valsts budžeta veidošanas izaicinājumi un kāpēc?
I. Šteinbuka: Budžets šim gadam tiek veidots augstas nenoteiktības apstākļos, proti, jebkuras prognozes par ekonomikas attīstības trajektoriju, cenām un attiecīgi arī nodokļu ieņēmumiem, un budžetā pieejamajiem resursiem var strauji mainīties ārējo faktoru, galvenokārt Krievijas kara, ietekmē. Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka budžets tiek veidots ar ekonomisko recesiju un augstu inflāciju fonā. Tādēļ valdības pirmais izaicinājums bija spēja pieņemt piesardzīgu, konservatīvu budžetu, kas ņem vērā, ka ekonomikas attīstības temps samazināsies.
Jāsaka, ar šo izaicinājumu valdība tikusi galā, jo 2023. gada budžeta projektā nodokļu ieņēmumi tiek prognozēti tikai par 6% lielāki nekā 2022. gadā – tā ir pietiekami piesardzīga prognoze. Nepieciešams arī paredzēt zināmu budžeta elastību, jo ar lielu varbūtību šogad būs nepieciešami papildu resursi, piemēram, valsts atbalstam nākamajā apkures sezonā. Kopumā jāsaka, ka gan eirozonas, gan arī Latvijas lielākais izaicinājums tuvākajā nākotnē būs sabalansēt inflācijas apkarošanai iedarbināto ierobežojošo monetāro politiku, kas noteikti bremzēs iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi, ar efektīvu un taupīgu fiskālo politiku.
Cik lielā mērā budžeta veidošanu apgrūtina valdības plāns samazināt budžeta deficītu no 5% 2022. gadā līdz apmēram 2% deficītam 2025. gada budžetā? Vai to var traktēt kā jostu savilkšanu budžeta izdevumos?
Neiedziļinoties metodoloģijas niansēs un saprotot, ka deficīta rādītāji vēl tiks precizēti tad, kad budžets tiks apstiprināts, es šobrīd, balstoties uz Fiskālās disciplīnas padomes aprēķiniem, varētu novērtēt budžeta deficītu 2023. gadā kā 4,2% no IKP, bet 2024. un 2025. gadā attiecīgi 2,4% un 2,0%. Lai gan skaitļi vēl varētu mainīties, šeit svarīgais ir dinamika, un tā mums skaidri demonstrē, ka valdība plāno budžeta deficītu pakāpeniski samazināt. Kāpēc tas ir nepieciešams?
Te jāatceras, kā mēs nonācām līdz augstākajam deficītam ES un straujajam valsts parāda pieaugumam. Tā iemesls bija pamatota un, jāatzīst, arī iedarbīga atbilde uz Covid-19 pandēmijas izaicinājumiem. Valstij bija mākslīgi jāaptur veselu nozaru darbība, un šādos apstākļos bez valsts atbalsta nevarēja iztikt.
Kad jau likās, ka esam no pandēmijas krīzes gandrīz atguvušies un varam sākt deficītu samazināt, sākās Krievijas uzbrukums Ukrainai un valdībai atkal vajadzēja sniegt sabiedrībai un uzņēmējiem atbalstu energoresursu dārdzības dēļ. Aizvadītajā gadā budžeta deficīts sasniedza ap 5% no IKP (pavasarī tika prognozēti pat 6,5%) un valsts parāds – ap 40,9% no IKP (un atkal – pavasara prognoze bija vēl pesimistiskāka – 45,7%). Nebūtu prātīgi arī nākotnē pieļaut augstu deficītu, kas neizbēgami audzēs valsts parādu un arī tā apkalpošanas izmaksas.
Parāda un deficīta trajektorijas ir mēreni jāmaina samazināšanas virzienā, lai gan šāda rīcība vienmēr un visā pasaulē ir bijusi pārbaudījums valdības izlēmīgai rīcībspējai. Lai gan valdība plāno pakāpeniski samazināt deficīta attiecību pret kopproduktu, to paredzēts sasniegt uz straujākas ekonomikas izaugsmes rēķina, pakāpeniski samazinot valsts atbalsta apjomu, kad tas būs iespējams. Nav paredzēta nekāda jostu savilkšana, kuru ar šausmām atceramies no 2008. līdz 2011. gada finanšu krīzes laikiem.
Pavasarī plānotais budžeta deficīts 6,5 vai 7% apmērā ziemas sākumā jau bija sarucis līdz 5%. Vai varam teikt, ka inflācija krietni palīdzējusi valdībai 2022. gadā ar budžeta deficīta samazināšanu?
Te būtu jāuzsver, ka lielā mērā nodokļu rādītāju uzlabošana notika neveselīgā ceļā uz faktisko cenu pieauguma rēķina. Budžeta veidotājiem ir jāņem vērā, ka inflācijas “pozitīvā” ietekme uz valsts finansēm būtiski samazināsies jau šogad, kad inflācijas tempi būs ievērojami zemāki.
Valdībai 2023. gada budžetā būs 215 miljonus eiro liela fiskālā telpa sākotnēji prognozēto 95 miljonu vietā – tas noticis galvenokārt inflācijas dēļ, palielinājušies nodokļu ieņēmumi. Taču 2024. un 2025. gadā valdības prognozēs fiskālā telpa būšot vēl lielāka – 444 un 408 miljoni eiro, taču tiek prognozēta inflācijas samazināšanās līdz 8,5% 2023. gadā un jau līdz dažiem procentiem 2024. gadā, sasniedzot vēlamos 2% 2025. gadā. Vai šeit nav pretruna? Uz kā rēķina izveidosies tik neierasti liela fiskālā telpa?
Prioritāros pasākumus 2023. gadā ir paredzēts finansēt ne tikai no fiskālās telpas, kura, pēc FM aprēķiniem, ir 215 milj. eiro, bet arī no citām budžeta rezervēm. Veicot budžeta pārdales pasākumus, ir aprēķināts valsts finansējums 710 miljonu eiro apmērā, no kura apmēram puse būtu budžeta līdzekļi, kas nepalielina t.s. strukturālo deficītu. Strukturālais deficīts atšķirībā no parasta budžeta deficīta nav saistīts ar ekonomikas stāvokli, bet gan ar valdības pieņemtajiem lēmumiem, kā arī objektīvi notiekošajām izmaiņām, piemēram, iedzīvotāju skaita izmaiņām.
Acīmredzot arī turpmākos gados budžeta prioritāro pasākumu izmaksas būs ļoti augstas. Tādēļ jautājums par prognozēto fiskālās telpas pieaugumu ir ļoti aktuāls. Vai ir korekti paredzēt tik lielu pieaugumu? Mēģināšu paskaidrot. Veidojot budžetu, tiek izvirzītas dažādas hipotēzes par ekonomikas izaugsmes faktoriem un ekonomikas potenciālu.
Katra prognoze balstās uz pieņēmumiem par to, vai ekonomika attīstīsies zem vai virs tās potenciāla, vai ekonomika būs augšanas vai recesijas ciklā, vai inflācija būs augsta vai zema u.c. Finanšu ministrijas prognoze balstās uz pieņēmumu, ka šajā un turpmākajos divos gados Latvijas ekonomika attīstīsies lēnāk par tās potenciālu. Pēc budžeta aprēķina metodoloģijas šī hipotēze ļauj paredzēt lielāko fiskālo telpu. Savukārt Fiskālās disciplīnas padomes veiktie aprēķini liecina, ka Latvijas ekonomikas tuvināšanās savam izaugsmes potenciālam un pat šī potenciāla pārsniegšana atsāksies ātrāk, nekā to paredz FM. Šajā gadījumā prioritārie pasākumi ātrāk varētu tikt īstenoti, “nededzinot rezerves” jeb fiskālo telpu, bet izmantojot pašas ekonomikas ģenerēto iekšzemes kopprodukta un budžeta ienākumu pieaugumu.
Cik lielā mērā jūs pati uzticaties FM makroekonomiskajām prognozēm, uz kuru pamata veidots 2023. gada budžets? Vai ir kāda prognoze, kuru jūs apšaubāt?
Jo lielāka ir nenoteiktība, kas ir saistīta ar ārējiem faktoriem (pandēmija, karš u.c.), jo grūtāk ir prognozēt ekonomikas attīstības tendences. Vienīgā izeja ir periodiski atjaunot prognozes, izmantojot jaunāku informāciju un tā saucamos apsteidzošos rādītājus, lai savlaicīgi uztvertu dinamikas izmaiņas. Jāpiebilst, ka Latvijā nenoteiktības periods ir nepieredzēti ilgs. Jau trešo gadu pēc kārtas nākotnes scenāriju izveide ir ne tikai uz faktiem balstīts pētījums, bet arī māksla. Fiskālās disciplīnas padome skrupulozi vērtē visas FM prognozes, salīdzinot ar citu starptautisko un Latvijas institūciju un ekspertu scenārijiem. Uzskatu, ka FM makroekonomikas eksperti strādā ļoti profesionāli, un man nav pamata apšaubīt viņu aprēķinus.
Kādi, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi budžeta veidošanas gaitā?
Pašreizējā budžeta veidošana ir ugunskristības jaunajai valdībai, izaicinājums ir sabalansēt vēlmes ar iespējām un panākt ekonomikas atkopšanās izrāvienu. Valdības uzņemtais kurss uz fiskālo rādītāju normalizāciju nebūs viegls, tomēr no pamatotas rīcības šodien ir atkarīgs ekonomikas stabils izaugsmes pamats ilgtermiņā. Mēs kā Fiskālās disciplīnas padome atbalstījām atbalsta pasākumus no valsts budžeta, kad valsts atbalsts bija vienīgais ekonomikas un cilvēku glābšanas veids.
Apzinājāmies, ka ekonomika bija jāglābj Covid-19 laikā, neskatoties uz deficīta un parāda pieaugumu, tāpat bija arī pērn ar energoresursu cenu pieaugumu. Tagad, kad situācija ir smaga, tomēr kontrolējama, mēs atbalstām valdības kursu uz fiskālo rādītāju normalizāciju, saglabājot mērķētu atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams.
Kādi ir lielākie makroekonomiskie riski 2023. gadā, kas apdraud Latvijas ekonomiku?
Riski pastāv vienmēr, īpaši augstas ģeopolitiskās spriedzes brīžos. Tomēr valdībai jāmēģina izmantot krīzi kā iespēju un rīkoties inovatīvi, pat ja tas prasa smagu politisko izšķiršanos, proti, izvairīties no šobrīd nevajadzīgiem tēriņiem, līdzīgi kā plaši izskanējušajā skandālā par zemes atpirkšanu no privātīpašniekiem Biķernieku sporta bāzes teritorijā, aktuāls ir arī jautājums par to, ka valstij jābeidz atbalstīt “zombijuzņēmumi”, kas turpina pastāvēt, tikai pateicoties Covid-19 laika pabalstiem.
Es teiktu, ka viens no galvenajiem riskiem ir tāds, ka izaugsme būs lēna. Latvijai ir vitāli svarīgi aktivizēt izaugsmes dzinēju – konkurētspēju un produktivitāti. Politiķiem jāapzinās, ka līdztekus atbalsta pasākumiem uzņēmumiem pārorientācijai no Krievijas tirgiem uz citiem, kā arī ēnu ekonomikas samazināšanai svarīgākais ir īstenot politiku, kas vērsta uz darba produktivitātes celšanu. Analizējot produktivitātes atpalicību (Latvijā tā ir tikai 60% no vidējā ES rādītāja), tiek secināts, ka Latvijas vājākais punkts ir inovācijas, kas prasa ieguldījumus pētniecībā un attīstībā, kā arī cilvēku zināšanu un prasmju pilnveidošanā. Gribētos aicināt valdību efektīvi ieguldīt Atveseļošanās fonda un citus Eiropas budžeta līdzekļus Latvijas ekonomikas konkurētspējas stiprināšanai.
Vēl viens secinājums skar nepietiekamas kreditēšanas risku. Valdībai jāatrod veids, kā stimulēt kredītiestāžu finansējumu uzņēmumiem. Salīdzinot ar ES vidējo līmeni, zemais kreditēšanas līmenis ir viens no galvenajiem pēdējo gadu desmitu Latvijas izaugsmes atpalicības no Lietuvas un Igaunijas cēloņiem.
