Šteinbuka: “Ja valstij būtu adekvāta informācija par mājsaimniecību ienākumiem, atbalsta mehānismu varētu izveidot mērķtiecīgāku” 43
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Fiskālās Disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka dalās pārdomās par Latvijas valdības iespējām inflācijas samazināšanā un to, kādu iespaidu tas atstās uz pabalstu politiku.
Vai augstā inflācija un cenu pieaugums nozīmē, ka sekmīgi pildās šī gada valsts budžets un attiecīgi varam cerēt, ka arī nākamā gada? Vai tādējādi varam cerēt uz valsts izdevumu pieaugumu kopumā un attiecīgi arī atbalsta pasākumu pieaugumu turpmākajos dažos sarežģītajos gados?
I. Šteinbuka: Inflācija un iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums palielina nodokļu ieņēmumus un mazina aizņemšanās nepieciešamību. Tomēr ilgtermiņā inflācija palielina arī izdevumus – pabalstus, indeksētus maksājumus utt., kā arī palielina valsts parāda apkalpošanas izmaksas.
Inflācija šogad noteikti būs augsta, tiek prognozēts pat 20% līmenis. Ņemot vērā, ka inflācija lielā mērā tiek importēta un to nosaka augošās energoresursu cenas, valdības rīcībā nav vieglu un efektīvu risinājumu inflācijas mazināšanai.
Runājot par izaugsmi, pirmajā ceturksnī IKP brīnumaini pieauga par 6,4% – tas ir augstākais rādītājs Baltijā. Labā ziņa ir arī pēdējās Eiropas Komisijas (EK) prognozes, kur Latvijai šogad tiek prognozēta augstāka IKP izaugsme nekā vidēji ES – ap 3,9%. Ja prognoze piepildīsies, tad pieaugs arī budžeta ienākumi.
Tomēr jāsaka, ka EK prognozētais IKP pieaugums ir ļoti optimistisks, salīdzinot ar, piemēram, Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas scenārijiem. Mēs neesam pasargāti no tā, ka ceturtajā ceturksnī var iestāties recesija. Tas gan nenovedīs vidējo gada izaugsmi mīnusā, bet var krietni samazināt pieauguma tempu.
Stabilitātes programmā valdība prognozē, ka budžeta deficīts šogad sasniegs 6,5% no IKP un tas būs augstākais budžeta deficīts ES. Ja būs nepieciešamas lielākas energoresursu cenu kompensācijas, arī budžeta deficīts varētu būt lielāks. Recesijas risks pieaug nākamajā gadā, kaut gan lejupslīde netiek prognozēta.
FM, LB un starptautisko institūciju scenāriji balstās uz lēnu, bet tomēr izaugsmi. Kas attiecas uz inflāciju, Latvijas Banka prognozē salīdzinoši strauju inflācijas samazinājumu nākamgad līdz 7%. Un atkal – šī prognoze ir izstrādāta lielas nenoteiktības apstākļos, un tikai laiks rādīs, vai tā piepildīsies.
Kas notiek ar valsts nodokļu politiku augsto cenu un inflācijas apstākļos? Kādi ir iespējamie scenāriji un izaicinājumi?
Ļoti riskants risinājums ir ķerties pie nodokļu samazināšanas – tas negarantē inflācijas samazināšanos, toties garantē ievērojamu budžeta ieņēmumu samazināšanos. Piemēram, martā Polija ieviesa ambiciozu pretinflācijas programmu uz sešiem mēnešiem. Neskatoties uz tās esamību, jūnijā inflācija Polijā sasniedza 15,6% (februārī – 8,5%). Un tas notika lielajā Polijas ekonomikā, kurai ir savi resursi, ogles, kas ir autonomāka un pašpietiekamāka.
Latvijas iespējas inflācijas samazināšanā ir vēl mazākas. Ja Eiropas Komisija visām dalībvalstīm sniegtu ieteikumus par vienotu rīcību energoresursu nodokļu jomā, tad būtu pamats saskaņoti piemērot nodokļu instrumentus inflācijas ierobežošanai. Svarīgi būtu panākt, lai vismaz Baltijas valstīs tiktu īstenota saskaņota nodokļu politika energoresursu nodokļu jomā. Ja Lietuvā un Igaunijā tiks pazemināti nodokļi, bet Latvijā netiks, zaudēsim konkurētspēju.
Esat izteikusies, ka “atbalsts visiem bez izņēmuma vēl vairāk palielinās plaisu starp bagātajiem un nabagiem”. Kāpēc? Cik zinu, šādi atbalsta pasākumi vispār netiek plānoti – līdz šim tika runāts par atbalstu tikai pirmajām trijām kvintilēm, proti, ir paziņots, ka, ja atbalsts tiek orientēts uz mājsaimniecībām, kuru ienākumi ir pirmās līdz trešās kvintiles robežās jeb līdz 508,57 eiro mēnesī, tad tam kvalificēsies 938 700 personu.
Energoresursu pieauguma kompensācijas tomēr varēja būt vēl mērķētākas. Taču, lai to izdarītu, nepieciešams ieguldīt lielu darbu, integrējot esošās informācijas sistēmas – Centrālās statistikas pārvaldes, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes iedzīvotāju reģistru, lai iegūtu pilnvērtīgo mājsaimniecību ienākumu novērtējumu.
Šobrīd šāda novērtējuma nav. Valdība, sniedzot atbalstu, orientējas uz indivīdiem, bet cilvēki pārsvarā dzīvo ģimenēs, un mājsaimniecību rocība krietni atšķiras no individuāliem ienākumiem. Ja ir ģimenes galva, kas ļoti labi nopelna, bet vienlaikus ir arī vairāki bērni un nestrādājoša sieva, ienākumi proporcionāli sadalās un nemaz tik lieli uz katru mājsaimniecības locekli neiznāk.
Var būt arī otrādi – pensionārs dzīvo viens ar labu pensiju, un atbalsts viņam tā īsti nav nepieciešams. Ja valsts rīcībā būtu adekvāta informācija par mājsaimniecību ienākumiem, atbalsta mehānismu varētu izveidot daudz mērķtiecīgāku.
Šo darbu vajadzēja sākt laikus, jau Covid-19 krīzes laikā, kad valdībai bija jālemj par pabalstu mehānismu iedzīvotājiem. Gan FDP, gan citi eksperti jau vairākkārt norādīja uz nepieciešamību izveidot mērķētu pabalstu sistēmu, bet diemžēl pagājuši divi gadi, bet mājsaimniecības ienākumu datu bāze tā arī nav tapusi. Cerams, ka tāda taps vismaz uz nākamās apkures sezonas sākumu.
Vai šādi pati pieeja – mērķētu atbalstu pieeja – būtu jāattiecina arī uz atbalstu uzņēmējdarbībai?
Latvijas uzņēmēji jau šobrīd saņem diezgan iespaidīgu un plašu atbalstu saistībā ar Covid-19 krīzi. Tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā pērn bija viens no lielākajiem budžeta deficītiem.
Esmu arī Latvijas Universitātes Produktivitātes zinātniskā institūta “LU domnīca LV PEAK” direktore. Covid-19 krīzes laikā vadīju lielu pētniecības projektu “reCOVery-LV”. Tā ietvaros tika izstrādāti atbalsta sniegšanas kritēriji uzņēmējdarbībai, kurus var izmantot kā papildu filtru ierobežoto budžeta līdzekļu sadalei.
Īsumā – uzskatām, ka jāatbalsta tādi uzņēmumi, kuri nodrošinās izaugsmi, veicinot produktivitāti un konkurētspēju. Jo lielāka izaugsme, jo lielāki būs budžeta ieņēmumi un lielākas iespējas finansēt no budžeta mediķus un skolotājus. Valdībai varu ieteikt turēties pie mūsu izstrādātās metodikas. Jānosaka kritēriji, kādiem uzņēmumiem būtu jāsniedz atbalsts.
Pirmais no tiem – cik uzņēmums ir energoietilpīgs? Papildu kritēriji: stabili augsta produktivitāte, eksportspēja un inovatīva darbība. Tādi uzņēmumi būtu prioritārie valsts atbalsta pretendenti. Nevar pieļaut situāciju, ka valsts atbalstu saņemtu t.s. zombiju uzņēmumi, kā tas notika kovida krīzes laikā.
Šobrīd esam dīvainā situācijā, kurā monetārā un fiskālā politika Eiropā runā viena otrai pretī. No vienas puses, Eiropas Centrālā banka (ECB) sākusi bāzes procentu likmju celšanu. Nekur gan tālu nav tikuši – pēc lēmuma bāzes likmes palielināt par 0,5% jūlijā, tagad bāzes procentu likme ir 0%, tā vairs tikai nav negatīva, kāda tā ekonomikas stimulēšanas vārdā bija visu laiku kopš 2014. gada.
Septembrī tā atkal tiks palielināta. Šie pasākumi sadārdzinās kredītus un bremzēs ekonomiku kopumā. No otras puses – EK joprojām atļauj ES dalībvalstīm 2023. gadā audzēt budžeta deficītu, proti, budžeta izdevumus – jāsecina, ka fiskālā politika joprojām ir ekonomiku stimulējoša. Kāpēc šādas pretrunas, un kur tas novedīs?
Tāda unikāla situācija tiešām ir izveidojusies. Procentu likmju celšana inflācijas gaidu bremzēšanai bija neizbēgama un, iespējams, pat nedaudz novēlota. ECB plānos ir paaugstināt procentu likmes tik ilgi, kamēr tas būs nepieciešams, lai inflācija atgrieztos noteiktā 2% mērķa līmenī.
Attīstītajās valstīs jau ir sācies ierobežojošas monetārās politikas periods – līderis šajā jomā bija ASV, bet arī ECB pakāpeniski ievieš līdzīgus instrumentus. Tomēr esmu pārliecināta, ka ECB nesteigsies strauji kāpināt bāzes procentu likmes, lai nepalielinātu ekonomikas recesijas (iekšzemes kopprodukta samazināšanās vismaz divus ceturkšņus pēc kārtas. – Aut. piez.) riskus. Jāņem vērā arī tas, ka inflāciju galvenokārt nosaka faktori, kurus centrālās bankas nespēj ietekmēt – energoresursu cenas.
Kā darbojas pretinflācijas monetārā politika? Pieaugot kredītu “cenai”, samazināsies pieprasījums un attiecīgi samazināsies cenas, taču vienlaikus pieaugs arī recesijas risks. Recesiju vēlams nepieļaut, tādēļ procentu likmju celšanai jānotiek ļoti piesardzīgi, turklāt jāņem vērā, ka procentu likmju celšana palielinās valstu parādu apkalpošanas izmaksas, īpaši valstīs ar augstu parāda līmeni, kādu Eiropā ir ne mazums.
Latvijai šie riski ir salīdzinoši nelieli. Tieši mēģinot sabalansēt nepieciešamību samazināt inflāciju ar vēlmi nepieļaut recesiju, ES monetārās un fiskālās politikas veidotāju, proti, Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas, rīcība augstas inflācijas apstākļos ietver savstarpēji pretrunīgus elementus – ierobežojošo monetāro politiku un atbalstošo fiskālo politiku.
Varētu teikt, ka šī ir unikāla un reti sastopama situācija. Tā izskaidrojama ar to, ka cenu strauja pieauguma apstākļos valsts atbalsts mazturīgiem iedzīvotājiem ir vitāli nepieciešams. ES dod priekšroku inflācijas seku mazināšanai, tomēr nevar cilvēkus atstāt ļoti smagā situācijā un cīnīties tikai ar inflāciju, kuru tāpat nevarēs apstādināt – tādēļ arī pretrunas.
