“Dalīt atbalstu pa labi un pa kreisi jābeidz!” Šteinbuka dalās pārdomās par pašreiz ekonomikā notiekošo 26
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Organizācijas ar mīklaino nosaukumu “Fiskālās disciplīnas padome” (FDP) pastāvēšanas jēga ir vērtēt valdības izdevumu pamatotību un, cik iespējams, sist valdībai pa pirkstiem tad, kad tā vēlas tērēt pārāk daudz.
Kaut kas līdzīgs Valsts kontrolei, tikai šajā gadījumā kontrole notiek no finanšu stabilitātes un ekonomikas attīstības viedokļa. Tieši no šīs pozīcijas raugoties, FDP vadītāja Inna Šteinbuka sarunā ar “Latvijas Biznesu” dalās pārdomās par pašreiz ekonomikā notiekošo.
Vai redzat veidu, kā valdībai pēc finansiālās “vaļības” 2020. un 2021. gadā atgriezties pie sabalansēta valsts budžeta jau 2022. gadā?
Laimīgā kārtā 2022. gadā atgriezties pie sabalansēta budžeta nav nepieciešams, jo, pirmkārt, Covid-19 trešā viļņa varbūtība ir liela un valdībai, ļoti iespējams, būs jāturpina atbalstīt ekonomiku. Otrkārt, arī Eiropas Savienība aicina samazināt atbalsta pasākumus ļoti piesardzīgi un pakāpeniski. Tieši tādēļ 2022. gadā vēl spēkā būs t. s. Stabilitātes un izaugsmes pakta izņēmuma klauzula – citiem vārdiem sakot, nebūs budžeta tēriņa ierobežojumu. Treškārt, pastāv politiskie riski – 2022. gads ir vēlēšanu gads, un būtu naivi domāt, ka šādā gadā valdība būs īpaši disciplinēta tēriņos.
Šo faktoru dēļ sabalansēta valsts budžeta nākamgad nebūs.
Nākamajam gadam būtu jābūt tādam kā pārejas gadam – no vienas puses, ir jāturpina stimulēt ekonomiku, bet, no otras, būtu jāsāk domāt par fiskālo ilgtspēju un jāsamazina budžeta deficīts.
Šogad budžeta deficīts varētu būt 9,3 līdz 9,8% robežās no iekšzemes kopprodukta (IKP) atkarībā no prognozes. Būtu labi nākamajā gadā noturēt valsts budžeta parādu ap 50% no IKP, un tas nozīmē, ka budžeta deficītam jāiekļaujas divu līdz trīs procentu robežās, lai 2023. gadā, kad pakāpeniski jāsāk atgriezties pie sabalansēta budžeta, valsts tēriņu samazinājums nebūtu pārāk krass.
Par pandēmijas atgriešanos rudenī, ar to saistītajiem uzņēmējdarbības ierobežojumiem un attiecīgi arī dažādiem pabalstiem un atbalsta instrumentiem šobrīd jau runā kā par neizbēgamu realitāti, galvenokārt nepietiekamā vakcinācijas tempa dēļ. Vai valdības rīcībā ir pietiekami daudz resursu, lai izturētu vēl vienu ziemu ar plašu atbalsta instrumentu pielietojumu?
Līdzekļu pietiek, jo valdība var turpināt kāpināt valsts parādu un aizņemties starptautiskajos tirgos. Latvijai joprojām ir viens no zemākajiem parāda līmeņiem ES – zem 50% no IKP. Ir valstis, kurās situācija ir vēl labāka, piemēram, Igaunijā un Luksemburgā, taču, jo tālāk uz dienvidiem, jo situācija sliktāka.
Ir virkne valstu, kurām parāds ir krietni virs 100% no IKP, ir arī tādas, kur tuvu 200%. Tieši šī iemesla dēļ starptautiskās reitingu aģentūras augstu vērtē mūsu finanšu stabilitāti, varam aizņemties naudu par rekordzemām likmēm, un parāda apkalpošanas izmaksas arī ir zemas.
Šajā ziņā situācija ir labvēlīga, vienkārši jāpatur prātā, ka tā ar laiku mainīsies.
Ir iezīmējusies tendence uz pakāpenisku kredītlikmju pieaugumu, tādēļ ar laiku pieaugs gan aizņemšanās izmaksas, gan parāda apkalpošanas izmaksas, aizņemot arvien lielāku daļu valsts budžeta. Tas, ko valdībai vajadzētu paveikt šīs vasaras laikā, kad pandēmijas ziņā ir zināma atelpa, ir izanalizēt, kuri atbalsta veidi ir strādājuši labi un kuri ne, lai neatkārtotu pagātnes kļūdas.
Esat publiski iestājusies par to, ka pašreizējie Covid-19 pabalsti būtu jāizbeidz – gan tāpēc, ka biznesa aktivitāte atjaunojas, gan tāpēc, ka jāatstāj resursi vēl vienam pandēmijas un pabalstu vilnim. Vienlaikus ir virkne nozaru, kas sūdzas par to, ka uz tām joprojām attiecas dažādi ierobežojumi un tās nevar darboties pilnā apjomā, tāpēc pabalsti joprojām nepieciešami. Joprojām uzturat šo nostāju?
Joprojām uzskatu, ka, situācijai uzlabojoties, valdībai pakāpeniski jābeidz atbalsts. Tas nenozīmē, ka viss atbalsts jāizbeidz tūlīt pat: nozares, kuras krīzes laikā bija komā – viesnīcas, tūrisms un pasākumu organizēšana –, jāturpina atbalstīt. Taču dalīt atbalstu pa labi un pa kreisi jābeidz.
Ir arī citi faktori, kāpēc atbalstu politika jābeidz.
Ir virkne nozaru, piemēram, restorānu bizness, kuros no visas Eiropas pienāk ziņas, ka grūti atrast darbiniekus, jo tie turpina saņemt pabalstus un nav izdevīgi atgriezties darbā. Tas nav vienīgais atbalsta demotivējošā efekta piemērs.
Esat izteikusies arī tā, ka valstij būtu jāatbalsta tikai dzīvotspējīgie uzņēmumi, nevis visi. Vai redzat valstij pietiekamus resursus, lai šādu izvērtēšanu veiktu, un vai redzat politisku spēju tikt galā ar šādas politikas sekām un neapmierinātību, ko tā izraisītu?
Joprojām uzskatu, ka valsts atbalstam ir jābūt precīzi mērķētam. Runājot par resursu pieejamību un piešķiršanas principiem – es personiski vadīju valsts pētījumu programmas “Covid-19 seku mazināšanai” zinātnisko projektu “Ekonomiskais, politiskais un juridiskais ietvars Latvijas tautsaimniecības potenciāla saglabāšanai un konkurētspējas pieauguma veicināšanai pēc pandēmijas izraisītas krīzes” (reCOVery-LV), kura viens no uzdevumiem bija identificēt perspektīvus un augošus uzņēmumus, kas demonstrē stabili augstu produktivitāti.
Tika izvērtēti 167 tūkstoši aktīvo uzņēmumu, tātad praktiski visi, kas reāli darbojas, un izstrādāti valsts atbalsta piešķiršanas kritēriji. Rezultātā tika izveidots uzņēmumu saraksts pa nozarēm, apakšnozarēm, reģioniem un pašvaldībām un tas tika iesniegts gan Ekonomikas, gan Finanšu ministrijai.
Protams, ka produktivitāte nav vienīgais kritērijs, kas palīdz izlemt par valsts atbalsta lietderību, uzņēmumu atlases pamatojumam var pievienot papildu “filtrus” – cik lielu pievienoto vērtību uzņēmums rada, cik ir inovatīvs, cik eksportspējīgs utt.
Jāsaka gan, ka, ja uzņēmums ir stabili produktīvs daudzu gadu garumā, tad tas parasti ir arī inovatīvs un eksportspējīgs. Tātad, atbildot uz uzdoto jautājumu, resursu valsts rīcībā ir pietiekami.
Pētnieku izstrādātais algoritms atbalstīt uzņēmumus pēc produktivitātes kritērija var garantēt to, ka atbalsts netiek sniegts uzņēmumiem, kas gatavojas bankrotēt jau tuvākajā laikā un tos pie dzīvības uztur tikai valsts atbalsts. Tādi uzņēmumi ir, un to nav maz.
Jāatzīst, ka šī problēma eksistē arī citās attīstītajās valstīs, un ir pat parādījies apzīmējums šādiem uzņēmumiem – “zombijuzņēmumi”.
Vienlaikus nevar noliegt, ka ir ārkārtīgi grūti izstrādāt pilnīgi taisnīgus atbalsta kritērijus un vienmēr būs neapmierinātie, kuriem to vai citu kritēriju dēļ atbalsts nepienāksies. Vienmēr būs uzņēmumi, kas objektīvi atbalstu pelnījuši, bet nespēj to saņemt, un būs uzņēmumi, kas nav pelnījuši, bet tomēr saņem.
Skatoties no putna lidojuma – kā vērtējat valdības darbu biznesa un darbinieku atbalstā Covid-19 krīzes laikā līdz šim?
Valdības darbs pirmajā vilnī bija labs, ņemot vērā lielo nenoteiktību, kādā strādāja visas pasaules valdības. Valsts atbalsta līmenis ekonomikai pandēmijas pirmajā vilnī 2020. gada pavasarī bija 1,29 miljardi eiro jeb 4,4% no IKP. Otrajā vilnī – 2020. gada rudenī un 2021. gadā, kurš vēl nav beidzies, valsts atbalsta līmenis sasniedzis 3,45 miljardus eiro jeb 11,3% no IKP.
Tātad valsts atbalsta līmenis ir gandrīz trīskāršojies, taču veids, kādā tas tika paveikts, nebija nevainojams. Fiskālās disciplīnas padomi visvairāk satrauc būvniecības nozarei sniegtais atbalsts, kas, mūsuprāt, bija nevietā un bija politiski, nevis ekonomiski pamatots.
Pēc ilgstošas brīnīšanās par to, kur paliek inflācija Eiropā apstākļos, kad nauda tiek drukāta vēl nepieredzētos apjomos, tā beidzot pacēlusi savu galvu – notiek nekustamo īpašumu un būvmateriālu cenu pieaugums, aug pārtikas cenas, drīz sekos pārējās. Cik lielā mērā jūs uztrauc šī tendence ES un Latvijā, vai jau laiks sākt ierobežot patēriņu inflācijas savaldīšanai?
Inflācija krīzes laikā tika “apspiesta”, jo patēriņš bija ierobežots – cilvēki pirka pārtiku, taču iespējas un motivācija pirkt citas preces bija zema. Šobrīd šie ierobežojumi atcelti, izpaužas atliktais patēriņš un šajā ziņā inflācijas pieaugums bija neizbēgams.
Inflācijas pieaugumu nosaka vairāki faktori – globālais izejvielu un energoresursu cenu pieaugums, globālie piegāžu ķēžu traucējumi, kā arī ražotāju vēlmes kompensēt pandēmijas laika zaudējumus – ar šiem faktoriem mēs neko darīt nevaram un patēriņa ierobežošana neko nedos, tā drīzāk būs kaitīga.
Tas, ko varam darīt, – ierobežot lokālos inflācijas faktorus, un te būtu vietā runāt par būvniecību. Uzskatu, ka viens no būtiskākajiem lokālajiem inflācijas riskiem ir tieši saistīts ar būvniecības nozares pārkaršanu. Par ko ir runa?
Jebkuras nozares pārkaršanas sekas ir straujš izmaksu un cenu kāpums šajā nozarē.
Līdz 2020. gadam būvniecības nozares īpatsvars ekonomikā vidēji bija 6% no IKP, un vēsturiskie dati liecina, ka periodos, kad nozares īpatsvars ir zem 6% no IKP, cenu pieaugums nozarē ir mērens un nepārsniedz 2% gadā.
Savukārt, ja būvniecības nozares īpatsvars pārsniedz 6% no IKP, arī cenu pieaugums bijis daudz būtiskāks – vairāk nekā 6% gadā. Kas notiek šobrīd? Jau 2020. gadā būvniecības īpatsvars pēc pievienotās vērtības tautsaimniecībā sasniedza 7%, kas jau pats par sevi liecina, ka brīvu jaudu nozarē vairs praktiski nav.
Šādā situācijā, turpinot palielināt būvniecības apjomus, neizbēgami palielināsies būvniecības izmaksas un augs cenas.
Taču tas nav viss – neskatoties uz pandēmiju, 2020. gadā būvniecības apjomi turpināja pieaugt un palielinājās par 2,6%, savukārt darba samaksa nozarē palielinājās par vairāk nekā 7%, salīdzinot ar 2019. gadu. Tendence turpinājās arī šogad – šī gada pirmajā ceturksnī būvniecības apjomi sezonālu iemeslu dēļ nedaudz samazinājās, taču būvniecības izmaksas turpināja pieaugt – vēl par 1,3% un īpaši strauji auga darba samaksa – par 3,5%.
Visi šie skaitļi liecina par to, ka nozare uzkarst un tajā ir vērojams darbaspēka trūkums. Ir arī citi uzkaršanas iemesli – dažādu materiālu cenu pieaugums un būvniecības karteļu veidošanās riski.
Un šajos apstākļos pavasarī valdība apstiprināja atbalsta programmu būvniecībai 200 miljonu eiro apmērā no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem – Fiskālās disciplīnas padome šo lēmumu uzskata par vienu no lielākajām valdības kļūdām krīzes atbalsta politikā.
Jāņem vērā, ka Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) ietvaros 65% no 1,82 miljardiem eiro tuvāko dažu gadu laikā nokļūs tieši būvniecības nozarē dažādu infrastruktūras objektu būvniecībai, tāpat tuvākajos gados būvniecībā nokļūs līdzekļi tādu lielu objektu celtniecībai kā “Rail Baltica” un Liepājas cietums, kā arī līdzekļi no Eiropas struktūrfondiem daudzgadu budžeta ietvaros.
Tātad – tuvāko dažu gadu laikā nozarē, kura jau šobrīd ir uzkarsusi, kurā trūkst darbinieku un aug izmaksas, nokļūs ļoti lieli līdzekļi un šādos apstākļos valdība “iemet” tur vēl 200 miljonus! Šis nebija labs lēmums un ar tā sekām būs jācīnās nākotnē.
Valsts ķeras pie sociālo nodokļu politikas izmaiņām gada vidū apstākļos, kad pandēmija nav beigusies. Uzņēmēju organizācijas ir krasi pret un nesekmīgi pieprasa to atlikt. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?
Mēs neviens negribam maksāt nodokļus, bet visi ļoti pārdzīvojam, ja kādā nozarē trūkst budžeta finansējuma.
Maksāt negribam, bet saņemt gribam – tā tas vienkārši nedarbojas. Cerēt, ka kaut kad nākotnē varētu būt laiks, kad sabiedrība atbalstīs nodokļu paaugstināšanu, ir naivi.
Tie, kas aicina atlikt šo paaugstināšanu līdz 2022. gada 1. janvārim, paši labi saprot, ka mēs nevaram prognozēt, kas notiks rudenī vai ziemā, pandēmijas trešais vilnis būs vai nebūs.
Tādēļ es uzskatu, ka vasarā, kad Covid-19 spiediens uz ekonomiku ir atslābis, ir labāks laiks nekā nākamajā ziemā. Laiks nav ideāls, bet tas nekad nebūs ideāls, un principu, ka nodokļu slogs visām profesijām ir vienāds, es atbalstu. Protams, var diskutēt par reformas ieviešanas tehniskajiem aspektiem, vai tā ir pietiekami vienkārša un saprotama.
Vai Latvijas ekonomikā šobrīd vērojamas tendences, kas jūs uztrauc?
Pats svarīgākais ekonomiskais risks šobrīd nekādi nav saistīts ar ekonomiku – runa ir par vakcināciju. Vakcinācija atpaliek no plāna, un līdz rudenim vajadzīgais vakcinēto skaits sasniegts netiks – tātad varam rēķināties ar trešo pandēmijas uzliesmojuma risku un attiecīgi ar kārtējiem ierobežojumiem, lielāku valsts parādu un budžeta ieņēmumu samazinājumu.
Otrs risks ir jau minētais ANM – lai gan Eiropas augstākās amatpersonas Latviju slavē, ka plāns ir labs un savlaicīgi iesniegts, tomēr sabiedrībai to vajadzētu vērtēt kritiskāk.
Plāna galvenais risks ir projektu pārvaldība, tās efektivitāte un caurspīdīgums – lai neatkārtotos “e-veselības” sāga, kad nauda iztērēta, bet rezultātu nav.
Visbeidzot, trešais ir ilgtermiņa risks – tuvāko dažu gadu laikā valstī ieplūdīs vēsturiski lielākais līdzekļu apjoms.
Problēma ir tajā, ka mēs neizbēgami pieradīsim pie tā, ka ir daudz naudas un varam to tērēt.
Taču pēc 2025. gada pieejamo līdzekļu apjoms krasi samazināsies un par daudz ko būs jāmaksā no savas kabatas.
Un te ir dilemma – ja izdosies uz šo “dāvināto” līdzekļu rēķina stimulēt strauju ekonomikas izaugsmi tā, ka budžeta ieņēmumu apjoms palielināsies un nākotnē spēsim daudzus projektus finansēt paši, tad problēmu nebūs. Savukārt, ja neizdosies – ekonomiku gaida trieciens un jostu savilkšana.
