Steihens. Aiz fotokameras objektīva un ne tikai 0
Izstādes – vēl jo vairāk fotoizstādes, reti kļūst slavenas pašas par sevi. Labākajā gadījumā var cerēt, ka vēsturiskajā atmiņā tās nosaukums paliks saistīts ar kādu skandalozu mākslas darbu vai māksliniecisku provokāciju. Bet tik un tā – izstāde ir pārāk netverama un mirstīga substance. Tās mūžs ir īsāks par teātra izrādi, un ilgi gatavotais notikums beigās paliek dokumentēts tikai trauslajā apmeklētāju atmiņā, dažos obligātajos rakstos un arhīvā nodotajos ekspozīcijas plānos.
Tomēr dažreiz vislabākajām izstādēm, kur, šķiet, valda nevis prāts, bet kāds tīrais gars, sanāk pārvarēt laika iznīcinošo spēku. Viena no tādām izstādēm notika 1955. gadā MoMA muzejā Ņujorkā ar pietiekami ambiciozu nosaukumu – “Cilvēka dzimta” (“The Family of Man”). Diez vai cilvēks, kurš iecerēja šo izstādi, varēja iedomāties, ka viņa projektu ieraudzīs deviņi miljonu cilvēku 37 pasaules valstīs, ka par to izteiksies visi 20. gs. otrās puses fotogrāfijas teorētiķi (daļa slavinās, bet daļa pat apsūdzēs izstādi ASV propagandā) un ka pati izstāde kļūs par patstāvīgu muzeju un tiks iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vai tie nav daži soļi tuvāk nemirstībai? Edvards Steihens, MoMA fotogrāfijas nodaļas pirmais vadītājs un izstādes kurators, nepārprotami zināja, ko dara.
Šis ir tikai viens no variantiem, kā iepazīstināt ar Edvardu Steihenu – mākslinieku visplašākajā nozīmē. Nosaukt viņu tikai par fotogrāfu vai izcelt kādu vienu viņa daudzpusīgās radošās dzīves aspektu būtu tāpat, kā pēkšņi apraut iesāktu teikumu ar vairākiem pārskaitījumiem. Viņa nodarbošanās ar mākslu plašā diapazonā no glezniecības un fotogrāfijas līdz puķu selekcionēšanai bija kā pašsaprotamas variācijas par vienu un to pašu tēmu, noskaidrojot savas attiecības ar apkārtējo pasauli. Bet, neraugoties uz šo daudzveidību, augstāko atzinības punktu Steihens neapšaubāmi sasniedzis kā fotogrāfs un tādu mēs viņu sastopam izstāžu zālē “Arsenāls”.
Dzimis Luksemburgā, audzis emigrantu ģimenē ASV, ļoti agri “saslima” ar fotogrāfiju. Pirmie panākumi manāmi jau pašā 20. gadsimta sākumā, kad Steihens kopā ar vēl vienu slavenu fotogrāfu Alfredu Štiglicu kļuva par jaunā virziena – piktoriālisma – pionieriem. Tas bija mēģinājums apgāzt Šarla Bodlēra apzīmējumu, ka “fotogrāfija, līdzīgi stenogrāfijai un drukai, ir tikai pieticīga mākslas un zinātnes kalpone”; pārvarēt fotogrāfijas utilitārās funkcijas rāmjus un nostāties uz viena pakāpiena ar glezniecību. Šajā ziņā izstādē apskatāmie darbi no “Izcilo cilvēku” sērijas un dažas ainavas sniedz labu priekšstatu par viņa centieniem ietērpt iestudētus fotoportretus dūmakaini noslēpumainās simbolisma perioda noskaņās.
Portretu galeriju izstādē turpina darbi, kas veidoti jau pēc Pirmā pasaules kara, kurš iezīmēja būtisku lūzuma punktu arī fotogrāfijas attīstībā. Šajā periodā Steihens pieņēma galīgu lēmumu šķirties no glezniecības (un pat sadedzināja savus audeklus), lai pievērstos tikai un vienīgi fotogrāfijai. Liktenīgais piedāvājums sadarboties ar žurnāliem “Vogue” un “Vanity Fair” arī nebija nejaušība, jo jau pirms tam Steihens bija organizējis pirmo modes fotosesiju Pola Puarē modes namam un paspējis iemantot slavenību portretista statusu. Veidojot kinozvaigžņu un citu mākslas pasaules varoņu tēlus, viņš zināmā mērā pārvērta tos skaistos simbolos un stila ikonās, ar kuru palīdzību Lielās depresijas laikā tika konstruēts pasakainas un bezbēdīgas realitātes tēls. Apburošās dāmas un elegantie kungi, kas lūkojas uz mums no šā perioda fotogrāfijām, vairs neslēpās piktoriālisma dūmakā, bet droši stājās spēcīgu prožektoru priekšā, demonstrējot savu ideālo garīgu un fizisko skaistumu. Pats mākslinieks, tajā laikā vislabāk apmaksātais fotogrāfs pasaulē, uzskatīja, ka “neeksistē objektīvas fotogrāfijas, jo krāpšana sākas jau ekspozīcijas uzstādīšanas laikā”, tomēr paliek jautājums par melu mērogu.
Pārvietojoties no pirmās zāles, kur tumšas telpas un izsmalcināti izgaismotu darbu mijiedarbība, šķiet, izsaka visu fotogrāfijas būtību, uz nākamo zāli, nokrāsotu gaiši pelēcīgos toņos un ar plaši atvērtiem logiem, rodas neoficiāla, nepiespiesta gaisotne, lai pievērstu skatītāja uzmanību pašam māksliniekam un viņa dzīvei ārpus glamūra industrijas. Šeit arī izbeidzas monolītais stāsts – atsevišķas dokumentālas bildes ar mākslinieku un viņa ģimeni, ainavām un ziediem (kuri bija viena no lielākajām Steihena kaislībām) dod iespēju sajust šī unikālā cilvēka radošo nemieru, kuru viņš ar nolūku izprast pasauli transformēja dažādās formās. Pats mākslinieks teicis: “Sākumā es domāju, ka fotogrāfija ir viena no tēlotājas mākslas veidiem, bet tagad es zinu, ka fotogrāfijas mērķis ir veicināt cilvēku savstarpējo sapratni un palīdzēt izprast pašam sevi.”
VĀRDS APMEKLĒTĀJIEM
Tīna Verpakovska, studē tekstildizainu: “Iepriekš neko nebiju dzirdējusi par šo fotogrāfu. Man patika, kā viņš strādājis ar gaismu un ēnu. Interesanti, ka fotografētas pasaulē pazīstamas slavenības, bet viņš tik un tā mēģinājis atklāt kādas jaunas katra rakstura iezīmes. Patika arī tas, ka izstādē ietvertas detaļas no Steihena biogrāfijas – tas palīdzēja labāk izprast viņa mākslu.”
Zane Melle, izstāžu entuziaste: “Priecājos par to, ka laikmets, no kura nāk fotogrāfijas, ir salīdzinoši sens, tāpēc tās, manuprāt, ir ļoti augstvērtīgas. Steihens, šķiet, bijis sava laika ģēnijs. Īpaši skaists viņa fotografētais Grētas Garbo portrets.”
Guntis Plūmiņš, pensionārs: “Izstāde tiešām interesanta. Slavenību fotogrāfijas ir skaistas, bet mani vairāk uzrunāja daži izstādītie dabas skati. No līdzīgām izstādēm šī konkrētā atšķiras ar laikmeta atspoguļojumu.”
