“Steigas radītais asimetriskais efekts.” LMA prorektors par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļu maiņas riskiem 0
Prof. ANDRIS VĪTOLIŅŠ, prorektors administratīvajā un radošajā darbā
Šajā lielo pārmaiņu laikmetā, kad pasaules kārtība spēcīgi transformējas, ir skaidrs, ka šie procesi skar arī Latvijas izglītības jomu.
Šobrīd tautā klejo konceptuālais ziņojums “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu”.
Šajā ziņojumā ir optimistiska rindkopa, kas gan rada bažas par sasteigtu pašdarbību politiskajos kuluāros:
“Ātra lēmumu pieņemšana un strauja, apņēmīga reaģēšana uz izaicinājumiem, elastība procesos un regulāra izkāpšana no komforta zonām ir kļuvuši par neatņemamiem konkurences nosacījumiem visās nozarēs, tostarp arī augstākajā izglītībā”.
Manas bažas ir par to, vai šajos steigā radītajos dokumentos kaut kur nav pazudusi izpratne par mākslas augstskolu specifiku?
Nozarēs atšķirīgie vērtību kritēriji un dzīves ritms var kļūt par straujo un asimetrisko reformu potenciālo neveiksmju stūrakmeni. Civilizācijas vēsturē daudzie piemēri un centieni reorganizēt radošās institūcijas ar administratīvām metodēm ir cietušas smagus fiasko.
Pirmais klupšanas akmens ir vērtību kritēriji.
Jau kādu laiku Latvijas presē tiek piesaukti visādi augstskolu topi. Tā kā radošo industriju pasaulē šiem topiem absolūti nav nekādas nozīmes un par tiem profesionālajos mākslas medijos neko neraksta un nepēta, man personīgi nebija plašākas informācijas. Nolēmu painteresēties un es veselu dienu veltīju dažādu datu bāžu apskatei internetā un šo to ieraudzīju.
Lielāko izbrīnu radīja tas, ka no izcilākajām pasaules mākslas augstskolām mediju sagatavotajos apskatos, kur uzskaitītas pasaules labākās augstskolas (TOP 500), tikai 5% sastādīja mākslas augstskolas.
Tieši pateicoties pret mākslu pielietotajiem kritērijiem, šīs datu bāzes konkrētajā nozarē uzskatāmas par nekvalitatīvām. Protams, bija izņēmumi, atsevišķas universitātes, kā piemēram: Berlīnes Mākslas Universitāte (Universität der Künste Berlin) un Alto universitāte Helsinkos (The School of Arts, Design and Architecture), bet tās var atrast topā, tāpēc ka šo augstskolu paspārnē darbojas bagātīgi finansēti specifiski zinātnisko pētījumu institūti.
(Ja mēs Latvijas Mākslas akadēmijai pielīmētu klāt kādas 500 dāsni finansētas zinātniskās štata vietas ar laboratorijām, uz kurām rautos speciālisti no visas pasaules, tad jau pēc dažiem gadiem mēs arī būsim nokļuvuši šajās burvju tabulās).
Es apskatīju arī datus par konkrētām valstīm, piemēram, par Igauniju. Datu bāzē klasificētu kā mākslas augstskolu var atrast Tartu Universitāti, kas gan nupat kā dažus gadus atpakaļ slēdza savu Glezniecības nodaļu, globālajā mākslas vidē vispār nekotējās kā vieta uz kurieni doties pastudēt mākslu, bet tajā pašā laikā datu bāzē nav atrodama Igaunijas Mākslas akadēmija, kas starptautiskajai mākslas videi beidzamajā laikā ir pienesusi vismaz 5-6 augsta līmeņa zvaigznes.
Līdzīgi izkropļota aina ir par daudzām citām Eiropas valstīm,
piemēram, Nīderlandi, Austriju un arī Krieviju. Ap 250 vietu lielās kaimiņvalsts mākslas augstskolu topā grozās kaut kāds tur Permas rasēšanas institūts un tas tikai tāpēc, ka tur militārai industrijai dizainē ieročus, un, kā zināms, tajā jomā patentus var satirgot gūzmām.
Bet top 500 neiekļūst tādi Krievijas mākslas giganti kā I. Repin St. Petersburg State Academy Institute of Painting, Sculpture and Architecture vai Saint Petersburg Stieglitz State Academy of Art and Design.
Kvalitātes kritērijiem: atsaucēm zinātniskajās datubāzēs, būs vēl cits klupšanas akmens. Par klasisko zinātni daudz maz viss ir skaidrs, bet ko iesākt ar teātri, glezniecību, mūziku vai kādu citu radošo izpausmi?
Mākslās augstu novērtē tos māksliniekus, kas ir sava oriģināla rokraksta aizsācēji,
tos kas snieguši priekšnesumus izcilās vietās, māksliniekus, kas ir piedalījušies visā pasaulē zināmos mākslas notikumos, kā piemēram, Venēcijas biennālē.
Vienkārši izsakoties, nozarē tas norit šādi – piemēram, modes dizainā augstāk par visām SCOPUS datubāzēm kotējās mākslinieku praktiskie panākumi.
Piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente Laima Jurča pirms gada ieguva “Łódź Young Fashion Award” (Lodzas jauno modes mākslinieku balvu) 30 000 eiro vērtībā radošai darbībai, bet nupat Sabīne Skarule ieguva prestižo “H&M Design Award 2020” 50 000 vērtībā.
Daudzos masu medijos ir izskanējis “Anathomynext” veiksmes stāsts, ko radījuši mūsu mācību spēks Uldis Zariņš un absolvents Sandis Kondrāts. Augstskolai, kurā šie studenti ir studējuši, šādi sasniegumi ir kā kvalitātes zīmogs par izglītības līmeni un nevis lokālo politiķu sazīmētās tabulas.
Veidojot izglītības reformas, svarīgi ir pievērst uzmanību tam, lai ar formāliem paņēmieniem no radošajām nozarēm netiktu izstumti industrijas profesionāļi. Praksē un pētījumos ir pierādīts, ka tajās mākslas augstskolās, kurās pasniedz nozares zvaigznes, tiek piesaisti daudz vairāk studentu. Piemēram, Latvijas Kultūras akadēmijā izsludinātais jaunais Jaunā Rīgas teātra Alvja Hermaņa kurss piesaistīja 300 interesentus, lai gan kursā uzņem vien 18 studentus.
Veidojot reformas augstākajā izglītībā attiecībā uz radošajām augstskolām, ir jāņem vērā Eiropas kultūrai kopīgās pamatiezīmes, nevis no ārpus konteksta izrauti ASV vai kādu citu valstu modeļi.
1. Eiropas valstīs mākslas augstskolas izceļas ar nelielu studējošo skaitu – aptuveni no 300 līdz 3000 studentu (protams, Lielbritānijā un Skandināvijā paralēli pastāv arī atšķirīgi modeļi, bet tur šis skaits palielinās, ņemot vērā mākslas augstskolām pakļauto institūciju, proti, koledžu rēķina, bet tapāt realitātē studējošo skaits ir ap 400-700). Ir jāatceras, ka iedalot augstākās mākslas institūcijas pēc tipoloģijas, jāņem vērā to, ka lielos kombinātos mākslu nerada.
2. Ir dažādi Eiropas mākslas augstskolu pārvaldīšanas modeļi.
Nebūt ne visas nozares tiek sabāztas zem vienas ministrijas (par vienotas pakļautības ideju Latvijā daži lokālie politiķi sapņo).
Piemēram, Dānijas Karaliskā Mākslas akadēmija atrodas Kultūras ministrijas pakļautībā. Tieši spēcīgā atšķirība domāšanā un kritērijos no klasiskajām universitātēm nosaka to, ka mākslas augstskolu pakļautība atšķiras.
3. Pārvaldības modeļi. Eiropas valstīs eksistē dažādi modeļi: ir rektorāti, direktorāti, senāti un ir arī padomes, piemēram, Eindhovenas Dizaina akadēmiju pārvalda stratēģiskā padome, kurā sešus locekļus ieceļ uz četriem gadiem.
No šiem sešiem locekļiem četri ir tieši saitīti ar radošajām industrijām (divi no komerciālajām nozarēm – reklāmas un dizaina aģentūrām, divi no mākslas institūcijām, muzejiem utml.), viens loceklis pārstāv finanšu jomu un vēl viens – publiskā sektora pārstāvis (piemēram, Bredas pilsētas mērs.) Šī EDA padome sanāk dažas reizes gadā, kad padome vienojas par stratēģiskajiem mērķiem un budžetu visam nākamajam gadam.
Izpildvaru veido trīs direktori: direktors organizatoriskajos jautājumos, direktors radošajos jautājumos un direktors mācību zinātniskajos jautājumos (Latvijas Mākslas akadēmijā līdzīgs modelis jau eksistē.
LMA ir konvents, rektors un divi prorektori, kas atbild par radošajiem un zinātniskajiem jautājumiem). Veidojot augstskolu padomes, ir būtiski ņemt vērā radošo nozaru specifisko iekšējo hierarhiju.
Iepazīstoties ar piedāvātajiem projektiem, man nerodas pārliecība par spējām veidot kvalitatīvu padomes sastāvu. Skaidrs, ka šos priekšlikumus ir veidojuši speciālisti, kas neorientējās radošajās industrijās.
Ja padomēs saliks ierēdņu atlasītus kandidātus, tad no radošo profesionāļu vides pret šiem locekļiem un viņu pieņemtajiem lēmumiem nebūs nekāda respekta, un ilgtermiņā tas var izraisīt nozares katastrofu.
4. Stabilitāte. Starptautiskajā mākslas industrijā ļoti svarīga loma ir prestižam un ilgtspējībai. Tāpēc, ja Latvija nākotnē vēlas sasniegt nopietnas valsts slavu, svarīgi ir saglabāt Latvijas Mākslas akadēmijas (anno 1919) gan nosaukumu gan formātu.
Tieši pateicoties šīs institūcijas atpazīstamībai ārpus mūsu valsts, prestižam un formātam, Mākslas akadēmiju 2019. gadā uzaicināja startēt EU4ART konsorcijā kā cienījamu alianses partneru sadarbībai nākamajiem trim gadiem.
Šajā piecus miljonus vērtajā Eiropas Komisijas finansētajā projektā LMA partneri ir Romas Mākslas akadēmija (anno 1754), Ungārijas Mākslas akadēmija (anno 1871), Drēzdenes Mākslas akadēmija (anno 1764).
Vecās Eiropas valstis nesapratīs kaut kādas sasteigtas nosaukumu vai statusu maiņas.
Projekta partneri paļaujas uz Latviju kā stabilu darījuma partneri ar 100 gadu ilgu vēsturi, un līgums ir noslēgts ar konkrētu institūciju: ar Latvijas Mākslas akadēmiju.
Man prieks, ka šobrīd Latvijā pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem ir interese īstenot reformas augstākās izglītības laukā, bet jāsaprot, ka sasteigtas formālās sapulces prezidenta pilī nebūs risinājums.
Svarīgi, lai projekta izstrādē tiktu pieaicināt līdzdarboties visu nozaru profesionāļus, lai nerastos asimetriskas nobīdes par sliktu kādai atsevišķai nozarei, kas pēcāk var novest pie visas reformas sāpīga kraha.
Tāpat es aicinātu politiķus nekopēt ārpus konteksta izrautus modeļus no aizjūras valstīm, jo rezultāts var sanākt līdzīgs kā Maksa van der Stūla ieteikumiem Latvijai, kas rezultātā atstāja ilglaicīgas un nepatīkamas sekas valsts attīstībā. Mums jāsaprot, ka šī ir mūsu valsts un mums pašiem vien tā ir jāpārvalda, un neviens ārzemju eksperts neuzņemsies atbildību par šo vietu.
