“Steidzies, vecīt, daudz laika nav!” Saruna ar Ralfu Eilandu 83
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nu jau šķiet, ka Ralfs Eilands ir visur – presē, televīzijā, radio, tīmeklī. Vieni viņu slavē, citi – peļ. To pirmo, par laimi, ir krietni vairāk, un pelnīti. Kad karš bija tikko sācies un vai katrs prātojām, kā padot ukraiņiem roku, Ralfs ar domubiedriem sarīkoja koncertu, vēlāk pašu patriotisma stiprināšanai – gājienu pret okupācijas monumentu, tagad – aicina savākt piecus miljonus eiro bairaktaram, lai nosūtītu nāvīgu sveicienu Putina armijai no Latvijas. Nebija ne mazāko šaubu, ka Eilandam jābūt arī “Mājas Viesī”.
Vai tev pašam ir skaidrs, kas ir bairaktars?
Klātienē neesmu redzējis, bet bildēs gan, tas ir drons jeb attālināti vadāms bezpilota kaujas lidaparāts, kurš ir grūti pamanāms un ļoti meistarīgi veic arī šaušanas funkciju. Ar bairaktaru mēs, kā teicu ziedošanas aicinājuma video, caur ukraiņu rokām nodosim sveicienus krievu okupantiem.
Pusotra mēneša laikā savākti gandrīz 800 tūkstoši eiro, taču līdz pieciem miljoniem vēl patālu.
Akcijas sākumā jau teicu, ka tā būs tik ātra vai ilga, cik paši to uztaisīsim. Lietuvai bairaktaram naudu izdevās savākt ļoti īsā laikā*. Starp citu, uzzinot, ka arī mēs to darām, viņi sarīkoja vēl vienu akciju un sāk vākt vairākus miljonus munīcijai. Lietuviešiem ziedošana Ukrainai ir kļuvusi gan par goda jautājumu, gan sacensību, ko stāstīja arī mans ukraiņu draugs Vova (Volodimirs Birjukovs), kad ar viņu sazinājās Lietuvas žurnālisti un neteiksim, ka ņirgājās, bet pazobojās un ierēca gan – o, cik tad latvieši ātri savāks naudu?
Tas nav naudības jautājums, mēs to varam atļauties, jo 2022. gadā Latvijā bija nodarbināti 861 tūkstoši cilvēku, kas ir 64% no visiem iedzīvotājiem. Ja katrs no savas algas noziedotu 5,8 eiro, minūtes laikā savāktu visus piecus miljonus. Cik man zināms, lielākais ziedojums no kādas juridiskas personas ir 15 tūkstoši eiro, no privātpersonas – pieci tūkstoši eiro.
Par akcijas gaitu nejūtos atbildīgs, man arī nav tik daudz resursu, lai ikdienā ietu un lūgtu ziedot. Tas ir visas Latvijas jautājums – darām to vai nedarām! Taču es ticu, ka naudu savāksim, jautājums – cik ātri.
Kā domā, kāpēc ziedošana nenotiek ātrāk?
Tās ir prioritātes, arī manā paziņu lokā ir cilvēki, kas sūdzas, ka nav naudas, bet bārā vienā vakarā var atstāt 70 eiro. Nu atliec no tā piecīti – nekas nemainīsies!
Ukrainas neatkarības dienā savā publikācijā alpīnists Juris Alberts Ulmanis, kas nesen bija atgriezies no Ukrainas, izteicās, ka apmeklēt Kijivu nozīmē solidarizēties ar ukraiņiem un tas ir daudz nozīmīgāk nekā labdarības koncertiņi un protesti pie vēstniecības.
Tas ir tas pats kā sēru dienā vai bērēs norādīt, kā pareizi sērot. Ukrainu un ukraiņus katrs atbalsta, kā to spēj. Var pārmest vienaldzību, bet ne veidu, kā atbalstīt – nav vienīgā pareizā veida. Piemēram, Reinis Pozņaks pastāvīgi gādā uz Ukrainu automašīnas, ko es nevarētu fiziski izdarīt…
Vai kara laikā esi bijis Ukrainā un vai gribētos turp doties?
Neesmu, bet ar draugiem esam vienojušies, ka pēc kara domājam taisīt atjaunošanas talkas – vienosimies ar ukraiņu draugiem, kur vajag palīdzēt, un turp dosimies, lai fiziski strādātu – celtu, krāsotu u. c. Ne jau mēs vienīgie šādu ideju esam apsprieduši, arī no citiem esmu dzirdējis ko līdzīgu.
Ar ukraiņiem tev ir izveidojušās ciešas saites, kā sadraudzējāties?
Kad pārstāvēju Latviju ar grupu “PeR” “Eirovīzijā” 2013. gadā, Malmē sapazinos ar savu tagadējo ukraiņu čomu Vovu, kas vairākus gadus kā žurnālists no Kijivas brauca intervēt “Eirovīzijas” dalībniekus. Pēc tam ik pa laikam devos pie viņa ciemos un sapazinos arī ar citiem ukraiņiem.
Ko esi sapratis par ukraiņiem un Ukrainu?
Sirsnīgi cilvēki, ļoti izpalīdzīgi, ar kuriem var viegli saprasties un sadzīvot. Kad aizbraucu viesos, katrs ir gatavs atdot savu dzīvokli, un nekad nav nācies palikt viesnīcā. Mums ir diezgan daudz līdzību – vērtībās, sajūtās –, tāpēc diezgan labi saskan.
Augustā ziņas no frontes nāk cerīgākas.
Man ir pilnīgi skaidrs, ka Ukraina uzvarēs, tikai čakars ir tāds, ka Vācija un Francija atbalstu sniedz lēnām, kā saprotu, lai Krievija lēnām noasiņotu, taču šāda politika prasa ļoti daudz ukraiņu dzīvību. Man tā šķiet aplama taktika.
Esmu vīlies gan šo valstu valdības politikā, gan arī iedzīvotājos. Pazīstu daudzus vāciešus Berlīnē, un, kad ar viņiem pirms kara ik pa laikam sazinājos, kāds vienmēr devās uz mītiņu “Black Lives Matter”** atbalstam vai pret homofobiju, vai kā Polija izturas uz robežas pret migrantiem un tamlīdzīgos. Tagad, kad būtu jāiet pie savas valdības un jāprotestē, ka tā pietiekami un ātri neatbalsta Ukrainu, kur Krievija īsteno rasismu, homofobiju, genocīdu – pilnīgi visu, pret ko iepriekš bija protestējuši, viņi sēž mājās! Tiešā tekstā īsziņās esmu vaicājis – kur esat, kāpēc neejat ielās, neviens man nevar atbildēt, iestājas pilnīgs klusums.
Karš Ukrainā ļoti daudziem, tostarp arī mūziķiem, ir palīdzējis vai piespiedis atbrīvoties no Krievijas naudas un citiem kārdinājumiem.
Kladzināju jau kopš 2014. gada, ka nevajag braukt uz Krieviju ne mūziķiem, ne sportistiem, kā arī uzņēmējam saistīt savu biznesu ar šo valsti. To, kas savu naudu tomēr lika Krievijā, taisīja tur biznesu un tagad pazaudēja, nav žēl. Par ko viņi ir pārsteigti? Varbūt kāds amerikānis, kas dzīvo tālu citā kontinentā, vai vācietis savā demokrātijā un vērtībās nespēja noticēt, ko var izdarīt Putins, bet Latvijai, kas ir bijusi okupēta un 50 gadus vardarbīgi pakļauta Padomju Savienībā, tas nebija pārsteigums. Sen bija skaidrs, ka tur neko nevar izmainīt, nebūs Putina, būs kāds cits vietā.
Man bija vilšanās par “Prāta vētru”, kas radīja priekšstatu par it kā latvisku un patriotisku grupu, bet izrādījās, ka arī pār viņiem krievu naudai bija liela vara, kas tad cits?
Daudz pozitīvāk novērtētu tos māksliniekus, kas intervijās pēc 2014. gada būtu godīgi pateikuši, ka tā ir naudas lieta, nevis aizbildinājušies ar kaut kādām kultūras vērtībām, tiltu celšanu vai ko citu.
Tagad Kalniņš (hokejists Jānis Kalniņš) aizbrauca uz Krieviju stāvēt vārtos, un man viņa ir žēl, jo cilvēks nesaprot, ka tiks izmantots krievu medijos kā propagandas instruments – redziet, pie mums spēlē džeks no Eiropas, un viss ir kārtībā – draudzējamies ar Latviju!
Vai tev arī bija šī izvēle – liela nauda, bet Krievijā?
Pēc “Jaunā viļņa”, kurā piedalījos, mūs diezgan bieži aicināja uz Krieviju. Uzstājāmies viņu raidījumos, bija piedāvājumi spēlēt privātos pasākumos, piedalīties konkursos, bet pēc 2014. gada pateicu: stop. Pēc kārtējā piedāvājuma sasaucu grupas “PeR” sapulci un pateicu – piedodiet, mana vērtību sistēma neļauj uz Krieviju braukt, un nevēlos to darīt. Lai gan daudzi vēl bīdīja, ka vajag izmantot iespēju, kā to darīja Busulis (Intars Busulis), piedaloties, piemēram, televīzijas muzikālajā šovā “Golos” (“Balsis”).
Honorāros grozījās lieli cipari?
Vismaz viena vai vairākas nullītes vairāk nekā šeit. Aizbraucot uz Krieviju uzspēlēt kaut vai korporatīvā pasākumā, varēja ļoti labi nopelnīt.
Vai šādos un citos nopietnos jautājumos kādam vaicā padomu? Vecākiem, draugiem?
Par Krieviju nekad nevienam neko neesmu jautājis, jo man pašam viss ir skaidrs. Ir reizes, kad paprasu padomu, bet ne lielos jautājumos. Piemēram, šovakar (saruna notiek 30. augustā) eju uz interviju Latvijas televīzijas raidījumā “1:1” un nezinu, ko vilkt mugurā, tāpēc pajautāju Breidakam (Kaspars Breidaks) padomu. Viņš man atsūtīja vairākus variantus.
Mammai nejautā?
Mamma nedos trakulīgas idejas. Reizēm pajautāju Paulam Timrotam, ar kuru esmu labi sadraudzējies. Viens no labākajiem padomiem, ko viņš man ir ieteicis, ka ar teroristiem nevajag debatēt. Ja tevi kāds šantažē, piesienas vai kasās, neiesaisties ar viņu sarunās. Lielisks padoms – ir noderējis.
Kad uzņemies tik lielus darbus kā koncerts vai gājiens, kā pārliecība gūst virsroku pār šaubām?
Uz skatuves esmu kopš desmit gadu vecuma, tātad jau 18 gadus, un arvien labāk spēju projicēt un vizualizēt, kā iecere izskatīsies beigās. Par mākslas lietām šaubu nav. Pirms gājiena pret okupācijas pieminekli daudzi man teica – vai ļaudis maz sanāks, vai izdosies, taču biju pārliecināts, ka būs pilns ar cilvēkiem! Atceros, stāvējām pie Dzelzceļa muzeja un gājienam, kas virzījās pāri Akmens tiltam, nevarēja redzēt galu.
Šā gada “Supernovas” ideja “Mēs jūs mīlam”, kad to iepriekš uzliku uz papīra, nevienam nešķita interesanta un aizraujoša, tuvākie cilvēki pat teica, ka tā ir briesmīga, kas neizskatīsies un neizklausīsies labi. Tomēr ticēju, ka priekšnesums radīs sprādzienu, kas arī notika, tiklīdz ieliku bildi tviterī un feisbukā!
Kāpēc tad uz “Eirovīziju” aizbrauca “Citi zēni”, nevis jūs?
Visu cieņu “Citiem zēniem”, forši, ka viņi tika uz “Eirovīziju”, jo jaunajiem tur ir jāaizbrauc, lai iegūtu lielās skatuves sajūtu. Mēs netikām, bet, mīļie cilvēki, nosauciet vēl kādu dziesmu, kura pēc “Supernovas” visu vasaru skan radio, ko spēlē pasākumos un disenēs dzied līdzi. Vēl nekad neesmu tik bieži uzstājies mācītāja ampluā! Nu tad pastāstiet, kāpēc žūrija mūs ierindoja pirmspēdējā, 10. vietā un cilvēki nesabalsoja? Vienīgo reizi “Eirovīzijas” vēsturē Latvijai bija iespēja nosūtīt priekšnesumu, kur solista nav uz skatuves, taču iespēja ir pazaudēta, jo šādu triku vairs nevar izmantot. Nākamreiz, kad skatāties “Supernovu”, lūdzu, balsojiet par ko tādu, ar ko mēs izceļamies. Ko neparastu!
Jāpiekrīt, jo “Citiem zēniem” nebija ne vainas, tikai pietrūka oriģinalitātes. Runājot par neparastiem priekšnesumiem, man bija prieks par tavu uzstāšanos televīzijas raidījumā “Gandrīz ideālas vakariņas”, kas sanāca kā tāds trakulīgs gastronomiski komunālais blūzs.
Ik pa laikam mani aicina uz raidījumiem par slavenībām, bet man nepatīk, jo nešķiet aizraujoši, taču, kad piedāvāja šo, sāku riktīgi domāt – ko varu izdarīt? Parasti visi cenšas sevi parādīt pēc iespējas labāk, kā iekārto vidi, gatavo ēst, lai ir ciku caku, bet es uztaisīju pašu briesmīgāko pieredzi, kāda vien viesiem var būt. Esmu pieradis, ka cilvēki pateicas par Ukrainu vai arī dziesmām un visu citu, ko daru, bet vēl pagājušajā nedēļā pienāca klāt un teica – nenormāli foršs bija “Gandrīz ideālo vakariņu” raidījums, paldies!
No kurienes tā lielā dūša?
Esmu kā jaunietis, kas brauc ar skrituļdēli pirmo reizi no rampas, viņš ir sīks un pārgalvīgs, var sasisties, bet kauli dzīst ātri… Piesardzību ievēroju citās lietās, bet šajās vienkārši maucu. Dzīvoju pēc filozofijas – ja kaut kas nepatīk, domāju, ko varu darīt lietas labā. Citādi tas kreņķis krājas, kļūstu pikts, sāku strīdēties, pārsvarā ar saviem tuvākajiem, draugiem, tāpēc man negācijas ir jāliek ārā.
Vai, darot vienlaikus tik daudz ko, nesadalies un mūzika nezaudē?
Cik sekoju saviem elkiem, personām, kas man patīk, tad, piemēram, “Monty Python” trupas komiķis Džons Klīzs ir skeču sēriju autors un dalībnieks, paralēli viņš lasa lekcijas, iestājas par labdarību, piedalās diskusijās, uz kurām nāk cilvēki, klausās un maksā par to naudu. Ārzemēs tā ir ierasta prakse, ka cilvēks sevi radoši var piepildīt daudzās lietās, Latvijā par to vēl brīnās, ka varu visu apvienot. Dziedāju atsperdamies visu vasaru, un, ja man ir enerģija, kāpēc lai nepalīdzētu Ukrainai vai neaizietu uz interviju un nepateiktu savas pārdomas par dažādiem jautājumiem.
Politiski aktīvai dzīvei ir arī blaknes, kā pats saki, reizēm dabū pa presīti. Cik biezu ādu esi uzaudzējis pret nelāgiem komentāriem, vai pievērs tiem uzmanību?
Oi, man tādi nāk katru dienu, īpaši par nostāju Ukrainas jautājumā un arī par LGBT***, kad tūlīt tiku nokristīts par geju. Tas vispār ir rēcīgi, piemēram, kad esmu ciemos pie radiem un televizorā parādās kāds, bet man prasa – nu, ir viņš gejs vai nav? Kāda starpība ir vai nav, un kas tev no tā mainās? Un man nemaz nav visas Latvijas geju saraksta kabatā, kuru varu izvilkt un teikt – jā, ir.
Nesaki nu, ka uzbraucienus uzņem mierīgi.
Par izteiktiem draudiem esmu cilvēkus iesūdzējis policijā, un viņi ir maksājuši sodus. Ik pa laikam ielieku feisbukā, lai tauta zina savus “varoņus”. Bieži vien, kad tos “čekojam” kopā ar cilvēkiem, kas man palīdz ar soctīkliem, var redzēt, ka persona nav īsta, bet trollis, jo konts izveidots nesen, maz draugu, dīvains vārds, dalās ar propagandu, par tiem nav jēgas ziņot policijai. Jāpublicē tie, kas dzīvo pēc moto – valstī viss ir slikti un, ja kāds pasaka pretējo, valdība viņu ir nopirkusi. Viņiem jau šķiet, ka ir baigie varoņi, taču – tikai internetā no mammas pagraba, spēlējot kontrstraiku un dauzot klaviatūru, jo šķiet, ka par to nav nekādas atbildības.
Visi kā viens, kas pēc mana iesnieguma ir gājuši uz policiju, taisnojas, atvainojas, raksta paskaidrojumā, ka tā jau nebija domājuši. Kur tad ir tā bravūra? Uzreiz dūša papēžos. Pie atbildības vajag saukt, lai nedomā, ka internets ir kaut kāda mēslaine, kur var maukt iekšā pilnīgi visu.
Esi ticies ar dalailamu, kas deva padomu mācīties. Vai klausi viņu?
Viņš teica, ka man nav daudz laika, ko bija interesanti dzirdēt no cilvēka, kas tic reinkarnācijai, jo tieši tajā laikā daudzi teica, Ralfiņ, nesteidzies, tev taču ir tik daudz laika, vēl paspēsi sarakstīt gan dziesmas, gan uztaisīt koncertus. Tieši tad satiku dalailamu, bet viņš saka – steidzies, vecīt, tev nav daudz laika! Ja visi tā domātu un dzīvotu, mēs tik lielas lietas izdarītu.
Tu jau arī atstāj tādu iespaidu, ka joņo pa dzīvi. Bet kā tu mācies?
Mācos arvien vairāk un vairāk. Izrādes, kuras gatavojam kopā ar Kasparu Breidaku, ir tikai ieguvums, jo man tām jāraksta joki, jau pieminētajās “Gandrīz ideālajās vakariņās” nevis vienkārši pagatavoju ēdienu, bet uztaisīju šovu. Pirms trim gadiem nebūtu varējis iedomāties, ka darīšu vēl kaut ko bez mūzikas un dziedāšanas, bet re, kur ir – tai skaitā Ukrainas koncerti un viss pārējais.
Vai par tālāku nākotni arī domā?
Diezgan daudz domāju par savu karjeru, par to, kāds būšu, izskatīšos, darīšu, un tā ir reāla plānošana apmēram pieciem gadiem.
Kādu sevi redzi pēc pieciem gadiem?
Ļoti patīk, ka arī jaunāki cilvēki mani sauc par Ralfiņu, “tusikos” nāk klāt divdesmitgadnieces, lai padejotu, kas nozīmē, ka joprojām esmu viņām aktuāls – tajā brīdī vēl nejūtos vecs. Kad viņas pārstās aicināt dejot, pazemīgi paklanīšos savai jaunībai, pateikšu tai paldies un, visticamāk, būs pienācis brīdis, kad vairs nebūšu enerģisks un aktīvs uz skatuves kā solists, tāpēc vairāk strādās mans prāts, kuru līdz tam brīdim kā stāstnieks būšu noslīpējis vēl vairāk.
Tad tu būsi Ralfs.
Jā, diemžēl, f…k.
Ko gatavojat ar Kasparu Breidaku?
Septembrī atkal sāksies apvienības “Mēs jūs mīlam” jaunās sezonas izrādes, braukāsim apkārt pa Latviju, rādīsim iestudētus skečus, improvizāciju. Mums ir arī stāstiņi, monologi, un beigās kaut ko padziedam. Pirmajā sezonā vijās tēmas caur jokiem par lietām, kuras mīlam, tagad būsim stipri šerpāki.
Būs arī politika?
Politika vienmēr ir, bet partijas neķidāsim. Ierēcam par atsevišķiem personāžiem, iesaistām skatītājus un pēc viņu ieteikumiem improvizējam, un, ja kāds nobļaujas: Donalds Tramps – vai nosauc kādu no mūsu populistiem, tad mums ar to ir jāstrādā.
Breidaks ir meistars improvizācijā, tev nākas turēt līdzi.
Atšķirībā no viņa māku dziedāt, kas atkal ir mans trumpis, un esmu arī jauns un skaists!
Karš uz planētas Zemes notiek visu laiku – pret dabu un tās radībām, kas tiek iznīcinātas vai katru sekundi. Vai vari sevi iedomāties par vides aizsardzības ideju aizstāvi?
Neesmu cilvēks, kurš iestājas par visām lietām, cīnos par tām, kuras zinu, kuras man ir klātesošas, sāpīgas un kurās varu kaut ko darīt. Ja nebūtu šis karš, stipri šaubos, ka Ukrainai veltītos koncertus aizstātu ar kaut ko citu un taisītu lielas akcijas. Drīzāk dzīvotu mierīgi, dziedātu savas dziesmas un taisītu priekšnesumus.
Tavu un Breidaka apvienību sauc “Mēs jūs mīlam”. Kas atrodas tavas mīlestības objektu saraksta augšgalā?
Ģimene, draugi… gribas vēl kaut ko īpašu pateikt… un pieredze – tādā ziņā, ka viss, kas katru dienu notiek apkārt, ir interesanti, jo pieredze gan māca, gan apbružā.
Ko nozīmē “apbružā”?
Pierodi pie lietām, piemēram, pie nāves, ko vairs tik ļoti nepārdzīvo.
Kā tas iespējams?
Ja nomirst draugi, tuvinieki… Nevēlos teikt, ka nāve kļūst ikdienišķa, varētu salīdzināt ar bērnu, kuram pirmo reizi nomirst kāmītis, un pārdzīvojums ir ļoti liels, bet vienlaikus jāsāk pieņemt un saprast, ka nekas nav mūžīgs un tavi mīļie un draugi arī var aiziet, tāpēc jānovērtē laiks, ko ar viņiem pavadi. Tā ir apbružāšanās. Arī humora izjūta līdz ar apbružāšanos mainās – jo vairāk esi kopā ar asākiem, tiešākiem un sarkastiskākiem cilvēkiem, jo mazāk pārdzīvo vai apvainojies par kādiem jokiem vai gadījumiem, vienkārši tos pieņem. Tā spektrs kļūst plašāks un sāc skatīties – okei, Latvijā biju, Lietuvā un Igaunijā – arī, laiks braukt uz Poliju – aiziet!
Vai esi laimīgs cilvēks?
Galvenais ir būt laimīgam dienas beigās.
Vai nav svarīgi noķert aiz astes laimes brīdi te un tagad?
Tas ir ļoti īss mirklis, ko gribam pavilkt garāku, bet neizdosies. Kā reiz man stāstīja kamaniņbraucēja Ulla Zirne, viņa gatavošanos sacensībām izbauda vairāk nekā pašu startu un balvu. Tieši tāpat jūtos mūzikā un visā citā – izbaudu pašu procesu, jo zinu, ka fināla brīdis būs ļoti īss, tāpēc tūlīt jāsāk nākamais darbiņš.
* Lietuvā piecus miljonus eiro Turcijā ražotā bezpilota lidaparāta “Bayraktar” iegādei saziedoja trīsarpus dienu laikā. Aicinājumam atsaucās ziedotāji arī no Latvijas, Igaunijas un citām valstīm – Lielbritānijas, Īrijas, Norvēģijas, ASV, Filipīnām. Prāva daļa naudas savākta nelielos privātos ziedojumos, akcijā piedalījās daudzas pazīstamas Lietuvas personības, uzņēmēji, politiķi.
** “Black Lives Matter” ir decentralizēta kustība un organizācija, kura radās ASV ar mērķi cīnīties pret rasu nevienlīdzību, lai realizētu valsts melnādaino iedzīvotāju cilvēka tiesības, tai skaitā – apliecinātu viņu dzīvības vērtību.
*** Pēc tam kad Ralfs Eilands 2019. gadā pēc Londonas praida uzrakstīja tīmekļa vietnē ziņu, ka praids patika un cilvēkiem vajag vienam otru mīlēt, viņš saņēma arī daudz rupju un agresīvu komentāru.
Vizītkarte
Ralfs Eilands
mūziķis
Dzimis 1993. gada 24. novembrī.
Mācījies Rīgas 3. vidusskolā.
Dziedāšanu apguvis vokālajā studijā “Aprīļa pilieni”pie pedagoģes Nijoles Bērziņas.
Bijis solists grupā “PeR”, ar kuru 2013. gadā pārstāvēja Latviju “Eirovīzijas” dziesmu konkursā.
Uzvarētājs televīzijas šovā “Izklausies redzēts”.
2019. gadā nosaukts par “Eiropas Gada cilvēku” Latvijā.
Organizējis atbalsta koncertu Ukrainas brīvībai, par ko šā gada martā saņēmis Valsts prezidenta Cildinājuma rakstu.
Organizējis gājienu pret okupācijas pieminekli Pārdaugavā.
Aicina “ziedot.lv” saziedot piecus miljonus eiro kaujas lidaparātam “Bayraktar”.
Koncertē ar savu grupu un kā viessolists grupā “The Hobos”.
Veido izrādes kopā ar improvizācijas aktieriKasparu Breidaku apvienībā “Mēs jūs mīlam”.
