“steidzami nepieciešams abažūrs” 2
Agneses Zarānes pirmais bērnības dzejolis esot bijis veltīts ģimenes kaķim. Vēlāk viņa sarakstījusi arī “sāpīgo” dzejoli par nepatiku pret algebru. Daudz nopietnāk rakstniecībai Agnese pievērsusies pēc vidusskolas, kad sāka apmeklēt Prozas meistardarbnīcu Ronalda Brieža un Ievas Melgalves vadībā. Vēlāk stāsts “Bērnu spēlītes” tika publicēts “Latvju Tekstos”, savukārt viņas dzeja atrodama vienā no pirmajiem “Satori” e-žurnāliem. Protams, ir bijuši arī radošie “starpbrīži”, jo rakstīšanai nepieciešama iedvesma. Pašlaik viņa atkal atgriežas pie dzejas – ar lielu aizrautību, turklāt tiek apgūta dzejas teorija un prakse Literārajā akadēmijā.
– Kas tev ir rakstīšana?
A. Zarāne: – Tā man vienmēr bijusi viens no veidiem, kā izpaust sevi. Zināmos apjomos tā noteikti ir arī terapija, jo dažkārt pašas uzrakstītais man atklāj kaut ko jaunu par sevi vai dzīvi un palīdz saprast un pieņemt notiekošo.
– Kas tevi iedvesmo?
– Pati dzīve. Tikpat labi tā var būt tulzna, kas uztrīta, pirmo reizi pavasarī uzvelkot jaunus apavus, magnētiņš uz ledusskapja vai nokaltuši ceriņi. Lai rakstītu tēlaini, cenšos uz lietām, cilvēkiem un notikumiem skatīties citādi, nekā ierasts, – sameklēt visam jaunu nozīmi. Vēl, lai rakstītu, labi noder pašanalīze un citu autoru dzejas lasīšana. Tas arī kalpo par iedvesmas avotu. Protams, arī vide ietekmē to, ko un kā rakstu. Dažkārt vienkārši dodos pastaigā uz Ziedoņdārzu vai kādu citu pilsētas parku vai arī eju uz kādu pasākumu un esmu dalībniece notiekošajā tikai par 50%, jo novērojumi palīdz man izveidot tēlu vai uzrakstīt kādas rindas, ko pēc tam papildinu.
– Man šķiet, ka tu esi dzejniece, kas atšķirībā no daudziem citiem spēj pastāstīt par savu dzeju…
– Man lielākoties nesanāk rakstīt “viegli”, jo dzejoļi netiek vienkārši uzrakstīti, es tos “pārdzīvoju” caur sevi. Rakstu par dažādām tēmām, piemēram, par personības blaknēm, ar kurām sastopas, ja nemīl un nepieņem sevi. Par personības vājībām, pakļaušanos stereotipiem un bailēm, dažādu veidu atkarībām. Lietām, ar kurām cilvēks jūtas pilnvērtīgāks. Domāju, ka mēs visi zināmā mērā esam pakļauti kaut kam. Vēl es mazliet rakstu arī par pieaugšanas ceļu, par visu, kas veido un ietekmē, kas paver ceļu personības tapšanai vai aizšķērso to. Es cenšos savos darbos izmantot ironijas paņēmienu, jo negribu rakstīt skumji par skumjo, skumjajā var atrast arī smieklīgo. Kaut gan – tiklīdz teksts ir nopublicēts, tas jau kļūst par lasītāja īpašumu, ko katrs interpretē individuāli. Tāpēc varbūt nav nozīmes tēmu uzskaitījumam vai izskaidrojumam, nozīme ir tam, vai lasītājs dzejolī vai jebkurā citā tekstā atrod kaut ko sev interesantu.
DZEJAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Interesanti, ka autore labi saprot savu tekstu mehānismus un atklāti par tiem runā, tomēr dzeja tik un tā atklāj vairāk un dara autori arvien interesantāku lasītājam. Tas nav liriskais “es” vai autobiogrāfiskums, ko gribētos piesaukt, bet gan noskaņa un visvairāk – ironija, iespējams, pašironija, arī spēles ar sociāli un psiholoģiski svarīgām niansēm sabiedrībā, it kā caur rainisku “nēzdodziņu” skatoties. Labs, derīgs papildinājums latviešu dzejas kopainai.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam iespēju ielūkoties Agneses Zarānes jaunākajos darbos.
***
Bija rozā vasaras vakars
aizgājām uz brīvdabas kino
kokos ņirbēja kritušās lampiņas
zvaigžņu kaskadieres
glāzēs dzirkstīja vīns
prieka aizvietotājs
rādīja filmu kurā mums
bija piešķirtas galvenās lomas
un kamēr pa ekrāna slidotavu
vēl slīdēja ievadtitri
tu pieliecies man pie auss čukstēji:
“Es eju pēc popkorna”
***
Mīļais,
lai pagodinātu piektdienas vakaru,
varētu aiziet nopeldēties,
piemēram, kokteilī “Brīvā Kuba”.
Nenāktu par ļaunu noslīcināt vismaz vienu
smadzeņu okeānā sastopamo pundurhaizivi.
Kaut šovakar
paslaucīsim zem paklāja darba (vai nedarba) nedēļas putekļus.
Man nav vaļas ķerties pie nopietnas dzīvokļa uzkopšanas
nedz šodien, nedz šonakt.
Bet ir vaļa atdoties grādīgiem sapņiem
un badīgiem pirkstiem.
Mēs tāpat labi zinām, pienāks pirmdienas rīts
un modinātājpulksteņi izklauvēs mūsu miesas kā gaļas āmuriņi.
Iedomājoties šīs ikdienības izklapētās karbonādes
izklātas pusdienu šķīvī, sametas nelabi.
Padod man, lūdzu, glāzi,
aizskalosim šo nedēļu
***
SLUDINĀJUMS
STEIDZAMI! NOPIRKŠU ABAŽŪRU MANĀM IZDEGUŠAJĀM LAMPIŅĀM. VĒLAMS NO KALNU KRISTĀLIEM, SLIKTĀKAJĀ GADĪJUMĀ IZŠŪTU AR ZELTA DIEGIEM. VAR ARĪ KĀDU STILĪGI ETNISKO, PIEMĒRAM, LINU PINUMIEM AR AUSEKLĪTI PA VIDU. ĪSĀK SAKOT – STEIDZAMI NEPIECIEŠAMS ABAŽŪRS, LAI NOSLĒPTU ATSTĀTO TUMSU IEKŠTELPĀS. (VARBŪT SANĀKS VĒL PIEMĀNĪT KĀDU MILJONĀRU, KURŠ KOLEKCIONĒ ABAŽŪRUS).
***
Pieaugušo pasaulē
1
Bērniņ
lai nostātos vienā rindā ar pieaugušajiem
Tev būs jālien caur svešu cilvēku sapītu sietu
Vieglāk būtu
ja tu samazinātos līdz xs izmēram
vai pārvērstos šķidrā vai gaisīgā agregātstāvoklī
Citādi
viņi sijās tevi ilgi un cītīgi
nometīs lieko svaru novīlēs asumus
līdz pasniegs gandrīz ideālu šai pasaulei uz šķīvja
Mūsu bērniņ
labāk mēs paši
nāc
šķēres noasinātas
sāksim pa milimetram
sākot no galvas.
2
Tu nezināji, kas tu esi,
kamēr netiki nosaukts īstajā vārdā,
bērniņ.
Kad tu dzīvoji bez nosaukuma, bez izkārtnes, bez skatloga,
uz kura stāv manekenes nedabiskās pozās,
bez pieaugušo nopūtas un vilšanās,
bez zīmolu biksēm kājās,
bez sarkanas lūpukrāsas lūpu vietā, kas izceļ trīs lietas:
sievišķību, eleganci un pieaugšanu.
Tu nemaz nezināji, bērniņ,
ka tagad Tu vari no augšas uzlūkot tos,
kuri rāpo.
3
nostājoties vienā rindā ar pieaugušajiem noskaties
kā bērnības supervaroņi
pārvēršas Vudija Allena prototipos
tādos kuru kompleksi un vājības
kā neaizlāpīti caurumi plecos cirkšņos un krūtīs
lai gan tur valda absolūts bezvējš viņi tikai lāpa un lāpa un lāpa
baidoties tikt izģērbti vai pārvilkt drēbes
joprojām krampjaini ieķērušies tajās apģērbu druskās
cenšoties saglabāt kontroli pār ielāpiem
nostājoties vienā ierindā
saskatot caurumus kurus nesadiegsi pa vīlēm
kļūsti par adatas aci
kurā nav iespējams trāpīt
