“Steidzami jāmeklē risinājumi, lai pasargātu cietušos pirms noziegums ir noticis.” Dienas intervija ar ģenerālprokuroru Juri Stukānu 66
Kā panākt, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir praktiskas nevis iluzoras? Vai tiesu instanču mijiedarbība ir jauns atslēgas vārds, lai pasargātu cilvēkus no patvaļas? Par šiem un citiem aktuālajiem tieslietu jomas jautājumiem TV24 raidījuma “Dienas personības” vadītāja Velta Puriņa sarunājās ar ģenerālprokuroru Juri Stukānu.
Velta Puriņa: Vispirms par to jauno atslēgas vārdu – tiesu instanču mijiedarbība. Līdz šim tas nav plaši publiski apspriests, bet tagad būs konference par šo tēmu.
Juris Stukāns: Jā. Kā mēs redzam daudzos gadījumos, sistēma it kā ir izveidota, bet katrs sistēmas elements izdara savu darbu un pieliek punktu. Tas ir nepareizi. Sistēma var dot rezultātu tikai tad, ja visi elementi ir savstarpēji saistīti un mijiedarbojas kopā. Ko tas nozīmē? Ietekmē viens otru. Viens elements nevar kvalitatīvi izdarīt savu uzdevumu, ja nesadarbojas ar citiem elementiem. Manuprāt, tas šodien ir ļoti aktuāls jautājums un tas ir ļoti pareizi, ka Tieslietu padome nolēma šo tematu apspriest arī konferencē.
Mums ir gadījumi, kad lieta pirmoreiz tiek izskatīta apelāciju instancē, aiziet uz Augstāko tiesu, tad atgriežas atpakaļ, tiek atkal izskatīta, atkal aiziet uz Augstāko tiesu un atkal atgriežas apelāciju instancē… Šāda lietu staigāšana turpu-šurpu nav normāla. Mijiedarbojoties, vērtējot, analizējot un runājot par juridiskajiem jautājumiem, šādām situācijām nav jābūt. Tāpēc visai šai sistēmai savstarpēji ir jāsadarbojas, lai panāktu, ka galarezultāts noziedzniekam ir taisnīgs un tiesisks.
Ko nozīmē tas, ka tiesu instanču mijiedarbība pasargās cilvēkus no patvaļas? Uz taisnu tiesu cer gan noziedznieks, gan cietušais, gan sabiedrība. Kur tur ir patvaļa?
Patvaļa varbūt ir skaļi teikts, bet mijiedarbība nodrošinās to, ka visi sistēmas elementi atklātā valodā apspriež problēmjautājumus, juridiskos jautājumus un vienojas par saprātīgu, taisnīgu un tiesisku procesu, kuram saskaņā ar likumu ir jāaizsargā visas sabiedrības intereses.
Tad šobrīd sanāk tā, lai panāktu taisnīgu tiesu, cilvēks vairākkārt var pārsūdzēt no vienas tiesas uz otru?
Skaidrs, ka pārsūdzības netiks ierobežotas, bet šeit doma ir tāda – ja pārsūdz un tiek konstatētas nepilnības vai kļūdas, lai turpmāk tās neatkārtojas. Redzot šo stabilo tiesu attieksmi pret konkrētiem gadījumiem, visi sapratīs, kādā veidā problēmas gadījumā tiesa atrisina konkrēto juridisko lietu. Tas dod stabilitāti un ticību, ka nebūs tā, ka katrs jauns gadījums rada jaunus pavērsienus un atkal sabiedrība ir neizpratnē, kāpēc ir tāds rezultāts.
Varbūt šai mijiedarbībai nepieciešama lielāka iesaiste tieši lietas izskatīšanas procesā?
Lietas izskatīšanas process ir ļoti stingri reglamentēts, likumos ir noteikti visi posmi, un šeit abām pusēm ir līdzvērtīgas tiesības un tajā brīdī nevienam nav tiesības iejaukties, ir jāļauj izspriest juridisko lietu.
Jūs arī piedalīsieties šajā konferencē. Ko Jūs no ģenerālprokurora atbildības puses vēlaties vairāk uzsvērt?
Tieši no lietas dalībnieku puses, kā jau es norādīju, lai lietas dalībniekiem, kā prokuroram, aizstāvim, citiem juristiem, būtu arī saprotams un būtu sniegtas atbildes uz tiem jautājumiem, kuri tiek norādīti konkrētajā sūdzībā vai kuras parādās konkrētajā lietā, lai arī mēs, saņemot vienas lietas izvērtējumu, varam izdarīt secinājumus un turpmāk vienveidīgi risinātu konkrētu juridisko jautājumu. Šādā veidā mēs arī izglītosim viens otru. Vissvarīgākais ir stabilitāte, prognozējamība, ko mēs sagaidām no tiesu sistēmas kopumā.
KNAB šobrīd ir rosinājis apsūdzēt Nilu Ušakovu, Andri Ameriku un citas Rīgas domes amatpersonas par aptuveni 10 miljonu eiro zaudējumu radīšanu Rīgas pašvaldībai. Vai Jūs pārsteidza šāds lēmums?
Mani tas nepārsteidza. Bija nepieciešams laiks, lai iegūtu un nostiprinātu pierādījumus. Šobrīd ir tāda stadija, ka izmeklētāji ir ieguvuši pārliecību, ka pierādījumi ir pietiekoši. Šobrīd prokuroram tas jāizvērtē un, ja viņš piekritīs izmeklētāju ierosinājumam, tad viņš izvirzīs apsūdzības un virzīs lietu tālāk izskatīšanai tiesā. Tas ir normāls, tiesisks process, kāds ir jebkurā citā valstī.
Saskaņā ar Latvijas kriminālprocesa likumu izmeklēšanas pirmo posmu veic izmeklēšanas iestāde, šajā gadījumā KNAB. Tad tas viss materiāls tiek nodots izvērtēšanai prokuroram un, kad prokurors subjektīvi ir ieguvis pārliecību, ka pierādījumi ir pietiekoši, viņš var izvirzīt apsūdzību valsts vārdā un to aizstāvēt. Tikai tajā brīdī prokurors var lietu nodot tiesai. Ja prokurors saskata nepilnības vai trūkumus, viņš pats var papildus izmeklēt apstākļus vai uzdot izmeklēšanas iestādei papildus noskaidrot un novērst šos jautājumus. Mums tagad ir jāsagaida prokurora lēmums un tad jāgaida taisnīgs tiesas process.
Šajā studijā kādā no sarunām ar Andri Ameriku viens skatītājs mums uzdeva jautājumu, kādēļ Andri Ameriku sabiedrībā dēvē par “Misteru 20%”. Uz to Andris Ameriks atbildēja – ja kādam ir materiāli par tādu faktu, dodiet dokumentus un ejam uz tiesu.
Šis ir viens no gadījumiem, kad mēs ejam uz tiesu, lai tiesa izvērtētu vai noziegums ir noticis, un, ja ir noticis, kurš pie tā ir vainīgs.
Kā Jūs paredzat, vai vainīgie atzīsies?
Izmeklēšanas laikā izvirzot aizdomas, personai tiek jautāts, vai tā atzīstas. Šajā lietā, manuprāt, četrām piecām personām tiek izvirzīta apsūdzība un es saprotu, ka neviena no iespējamām vainīgajām personām neatzīs savu vainu, tāpēc tā ir vēl papildus norāde prokuroram uz to, ka viņam ir jābūt pietiekošiem pierādījumiem, lai viņš valsts vārdā var uzturēt apsūdzību.
Vai šī lieta varētu tikt mākslīgi novilcināta saistībā ar to, ka minētās amatpersonas ir Eiropas Parlamenta deputāti?
Nē, tā nevar būt novilcināta. Mums jau ir piemērs – Nila Ušakova lietas izskatīšanai tiesā mēs esam lūguši atļauju Eiropas Parlamentam, tāpat arī šajā gadījumā, ja tiks izvirzīta apsūdzība, tad tiks sūtīts lūgums izskatīt šo jautājumu. Bet teorētiski, ja Eiropas Parlaments nepiekristu, tad šī lieta tiktu apturēta un, kad šīs personas zaudētu deputāta imunitāti, lieta tiktu atjaunota un virzīta tālāk. Šī procedūra ir noteikta un diemžēl dažreiz prasa diezgan ilgu laiku, bet arī saprātīgs laiks ir nepieciešams, jo tikai uz aizdomu pamata mēs nevaram tiesāt personu un piespriest sodu.
Jau mēnesis pagājis kopš sievietes slepkavības Jēkabpilī un slepkava Rusiņš joprojām nav atrasts. Vai cietušās ģimene varētu sūdzēt valsti tiesā? Arī prezidents Levits ir norādījis, ka risinājums ir jāmeklē valsts pusē.
Mēs esam demokrātiska valsts līdz ar to jebkurš par jebko var iesniegt tiesā prasību. Arī šajā gadījumā. Manuprāt, advokāti nedaudz visu saasina. Ja advokāti sniedz kvalitatīvu juridisko palīdzību un konstatējuši likumu pārkāpumus, tad citu variantu nav kā sniegt prasību tiesā, tai skaitā arī pret valsti var sniegt prasību un prasīt kompensāciju – tādi gadījumi ir.
Jūs personiski redzat, ka tā notikumi varētu attīstīties, ka valsts būs spiesta maksāt kompensāciju ģimenei?
Principā, ja amatpersonas pasaka, ka valsts ir līdzatbildīga, neviens šobrīd netraucē pašai valstij izlemt jautājumu un samaksāt kompensāciju. Valsts to var darīt pēc savas iniciatīvas un nav jāgaida nekādas prasības un spriedumi.
Līdz ar to valsts atzītu savu vainu?
Jā, bet, redziet, sistēma it kā ir izveidota, tai it kā būtu jāaizsargā. Nebalstoties uz lietā izpētītajiem faktiem, visi apsauc un saka, ka netika nodrošināts tas, ko paredz likums. Ja tas tā ir, tad skaidrs, ka valstij būs jāmaksā kompensācija. Citu variantu nav.
Ja runājam par situāciju līdz šai slepkavībai, Rusiņš ar savu uzvedību vairākkārt ir provocējis savu aizturēšanu un nonākšanu cietumā. Varbūt termiņam vajadzēja būt garākam?
Arī šodien pēc spēkā esošā likuma maksimums, ko viņam var piespriest, ir trīs mēneši. Prokurors tiesas zālē prasīja piespriest mēnesi un 20 dienas, taču tiesnesis nolēma piespriest tikai 25 dienas. Līdz ar to tas, kas paredzēts likumā, vissmagākais sods par šo nodarījumu Rusiņam bija piespriests, viņš to izcieta un tika atbrīvots. Vēlāk turpināja savu uzvedību un gala rezultātā izdarīja slepkavību. Tas jau sen ir pierādīts, ka smagi sodi nemaina personu un nepasargā no šiem nodarījumiem.
Es vairākas reizes esmu teicis, ka Latvijā steidzami ir jāmeklē risinājumi, lai pasargātu cietušos pirms noziegums ir noticis. Mēs visu laiku runājam par smagāku sodu pielikšanu, bet mēs runājam par sodu, kad noziegums jau ir noticis. Mums ir jārunā par prevenciju, lai noziegums nenotiktu, lai pirmajā brīdī, kad sieviete vēršas vienalga kādā dienestā, būtu sistēma, kas viņu pasargā. Šobrīd par to netiek runāts un sistēma to nenodrošina. Tā ir vislielākā kļūda. Ministru prezidents ir sasaucis Noziedzības novēršanas padomi, kurā arī runā par novēršanu, un es par šiem jautājumiem ziņošu un sniegšu priekšlikumus. Cerēsim, ka vasarā kaut kas tiks darīts.
Kāds ir svarīgākais priekšlikums, kas būtu darāms?
Visvienkāršākais, ko var izdarīt, ir ieviest elektronisko uzraudzību, negaidot kamēr ir izdarīts noziegums. Diemžēl šajā aspektā neviens neko šodien nepiedāvā. Skaidrs, ka tas prasa kaut kādus līdzekļus, bet manā izpratnē tas ir vienīgais iespējamais un taustāmais līdzeklis, kas dos rezultātu. Skaidrs, ka visi netiks pasargāti, bet daļu tas atturēs. Diemžēl šodien runā tikai par sodu palielināšanu līdz trim gadiem. Manā izpratnē šajos pantos var ielikt arī mūža ieslodzījumu, kas ir paredzēts par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgajiem. Kā jūs redziet, diezgan bieži varam lasīt kārtējo ziņu par noziegumu. Arī mūža ieslodzījums neattur cilvēkus, tāpēc ir jāstrādā ar iespējamo pārkāpēju pirms viņš to izdara, nevis pēc tam.
Sabiedrībā daudzi runā par to, ka nāvessoda atcelšana par sevišķi smagiem gadījumiem ir kļūda.
Nē, tā nav kļūda. Ja cilvēku ieliek cietumā uz visu mūžu, ierobežo no sabiedrības un viņš arī sagaida savu pēdējo dienu cietumā, tas ir daudz smagāks sods un, manuprāt, arī taisnīgāks. Jānodrošina tas, lai tiesneši un arī sabiedrība būtu gatava uzturēt un piespriest šos mūža ieslodzījumus.
Šodien mums mūža ieslodzījumu piespriež, kad persona jau ir nogalinājusi trīs un vairāk cilvēkus. Tad varbūt likumā būtu strikti jāpasaka – par pirmo slepkavību mūža ieslodzījums, punkts! Diemžēl likumdevējs tādu ceļu neiet, slepkava pēc 10-15 gadiem iznāk un izdara noziegumu. 10% dzimumnoziedznieku pēc soda izciešanas atkārtoti izdara noziegumus. Manā izpratnē pie otrā gadījuma viņus visus uz mūžu būtu jāliek cietumā, bet diemžēl tas tā nenotiek.
Kādas tendences Eiropā ir par nāvessodu tēmu?
Nobriedušā un attīstītā sabiedrībā nevajadzētu paredzēt nāvessodus. Nāvessoda alternatīva ir mūža ieslodzījums. Latvijā mūža ieslodzījums nenozīmē sodu uz mūžu, pēc 20 gadiem persona var lūgt Valsts prezidentam viņu apžēlot vai tiesai viņu atbrīvot. Šāds gadījums ir bijis. Tad ir vesela komisija, ir psihologi, kas vērtē, vai personas dzīves vērtības un attieksme ir mainījusies, un, ja tas tā ir, tad komisija var ierosināt tiesai personu atbrīvot no mūža ieslodzījuma.
Manuprāt, šī sistēma Latvijā ir izveidota ļoti laba. Mums vienkārši ir jābūt drosmīgiem negaidīt, kad tiks nodarīti vairāki smagi noziegumi, uzreiz cilvēku likt cietumā uz pietiekam ilgu laiku. Bet mēs līdz šodienai vēl neesam uzbūvējuši cietumu un esošā cietumu sistēma neatbilst Eiropas standartiem, mums pienāk pārmetumi. Ir jāuzbūvē normāls cietums un tad cilvēks jāliek uz ilgstošu laiku, lai viņš tur domā par savu dzīvi.
Visu sarunu ar Juri Stukānu skaties video!
