10
Sāks skaitīt pēc 4. februāra
Saskaņā ar Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma 8. pantu politiskā organizācija, kas iesniegusi savu deputātu kandidātu sarakstu pašvaldības domes vēlēšanām, attiecīgajā reģionā priekšvēlēšanu izdevumiem drīkst izlietot summu, kas nepārsniedz Centrālās statistikas pārvaldes publiskoto aizpagājušā gada mēneša vidējo bruto darba samaksu, piemērojot koeficientu 0,0004, uz katru vēlētāju iepriekšējās attiecīgās pašvaldības domes vēlēšanās. Vēlētāju skaits Rīgā 2013. gada pašvaldību vēlēšanās bija 413 893 cilvēki, bet vidējā alga 2015. gadā – 818 eiro. Tātad, sākot no 4. februāra, partijas, kuras cīnīsies par vietu Rīgas domē, priekšvēlēšanu aģitācijai nedrīkstēs tērēt vairāk par 135 425,79 eiro (413893x818x0,0004). Salīdzinājumam – 2014. gada Saeimas vēlēšanās priekšvēlēšanu griesti bija gandrīz 423 000 eiro, bet lielajām partijām cīņa par Rīgu ir ne mazāk principiāla kā par vietām parlamentā.
Priekšvēlēšanu izdevumos tiek skaitīti partiju tēriņi par reklāmas izvietošanu plašsaziņas līdzekļos (presē, TV, radio un internetā, izņemot partijas mājaslapu), vides reklāmām (plakāti uz ielām), tiešā pasta kampaņām. Tāpat priekšvēlēšanu tēriņos ieskaitāmi izdevumi par reklāmas materiālu sagatavošanu, kampaņas plānošanu un organizēšanu, aģitācijā iesaistīto personu atalgojums, kustamās un nekustamās mantas izīrēšanu kampaņas vajadzībām, partijas avīžu un skrejlapu drukāšanu, kā arī labdarības pasākumu sponsorēšanu.
Krievijas kanālus nekontrolē
Ušakova un Amerika kampaņa izgaismo vēl vienu problēmu Latvijas priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumā, kur likums ir bezspēcīgs. TV klipu pārraidīšanai aktīvi tiek izmantoti Latvijā retranslētie Krievijas kanāli, kas nav reģistrēti mūsu valstī. Tādēļ tie atšķirībā no vietējiem medijiem ignorē likuma prasību iesniegt atbildīgajām iestādēm priekšvēlēšanu reklāmas izcenojumus. Tāpat bijuši gadījumi, kad šajos kanālos politiskā reklāma tiek pārraidīta laikā, kad pēc Latvijas likumiem to darīt nedrīkstētu (piemēram, 30 dienu periodā pirms vēlēšanām). Eiropas audiovizuālo pakalpojumu direktīvā gan noteikts, ka šādās reizēs plašsaziņas līdzeklim jārespektē vietējā likumdošana, bet praksē diemžēl šie punkti ir ļoti vāji. “Esam par šo lietu mēģinājuši runāt un rakstīt sūdzības to valstu mediju regulatoriem, kurš šie kanāli reģistrēti, bet līdz šim bez rezultātiem,” atzina Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāja Aija Cālīte.
A. Ameriks gan tajā neko divdomīgu nesaskata, vēlreiz atgādinot, ka partija par visiem tēriņiem atskaitīšoties. “Mūsu mērķis nav neko slēpt. Gluži vienkārši šos kanālus skatās daudzi rīdzinieki – gan latvieši, gan krievi. Uzskatījām par lietderīgu arī viņiem paust savu viedokli par pilsētā paveikto,” teica vicemērs.
