Stāvi, mākoni, stāvi! Andrim Slapiņam – 70 0
Mirkļu tvērējs. Laika glabātājs. Laikmeta izteicējs. Viņš dzīvoja ātri. Un vienmēr mācēja īstajā brīdī būt īstajā vietā. Un darīt tur īstās lietas. Andris Slapiņš.
Man ir astoņpadsmit gadu, es stāvu pie ziņojumu dēļa ar lekciju plānu un jūtos nedaudz apmulsusi. Gan no tā, ka esmu izturējusi konkursu un uzņemta Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, kas tolaik bija vienīgā augstskola, kur cilvēkbērns no Latvijas varēja iegūt mākslas filmu režisora kvalifikāciju un diplomu, gan no tā, ka esmu svešā pilsētā, kur neviena nepazīstu.
Pēkšņi manā priekšā iznirst garš stāvs ar izspūrušiem matiem un šķelmīgu smaidu gaiši zaļās acīs: “Sveika! Mans vārds ir Andris. Paklau, man ir forša ideja…”
Tā es iepazinos ar Andri Slapiņu. Viņš tobrīd jau bija trešā kursa students, pirms tam izdienējis armijā, kur ieguvis fotogrāfa un žurnālista pieredzi. Uzņēmis vairākus mācību darbus. Kļuvis par svešumā studējošu latviešu pulciņa sirdi un dvēseli. Sīkam, baltam zvirbulēnam – kā sargeņģelis, kas paņem zem platā spārna.
“Paklau, man ir forša ideja” – bija viņa iemīļots teiciens.
Mirkļu tvērējs
Šā gada 29. decembrī Andrim apritētu 70. Grūti noticēt. Atmiņā viņš joprojām ir tāds kā toreiz pie ziņojumu dēļa. Pirms dažām dienām Nata, Andra sieva, ar ko laiku pa laikam sarakstāmies, man saka: pēkšņi sapratu, ka esmu vecāka par Andri, dīvaina, pagalam dīvaina sajūta. Natai viņš joprojām ir tāds kā tajā saltajā janvāra naktī.
Velti ir meklēt akadēmisku pētījumu par Andra radošo darbību. Tāpat kā grāmatu, kas būtu veltīta viņa dzīvei. Labi, ka 1994. gada 29. decembrī klajā nāca atmiņu krājums “Triju zvaigžņu atspīdums” par Andri, Gvido Zvaigzni un Juri Podnieku. Un dažus gadus vēlāk arī Andra dzejas grāmata ar Imanta Ziedoņa pēcvārdiem.
Pārgalvīgs – nebaidījās ne ūdens, ne uguns, ne augstuma, ne dziļuma. Spītīgs – ja ko ieņēma galvā, nelīdzēja ne lūgšanās, ne draudi. Uzklausīja, pretī nerunāja, strīdos neielaidās, tomēr izdarīja pa savam. Uzticams, nekad neviena nenodeva.
Nerunāja lieku, bet, ja aizrāvās, nebija apturams.
Izpalīdzīgs un dāsns. Izturīgs un fiziski stiprs. Nekad nesūdzējās par sāpēm, aukstumu, izsalkumu vai nogurumu. Traks ceļotājs, ar autostopiem vēl skolas gados apceļoja Latviju. Tā Andri kā bērnu un pusaudzi raksturo viņa tēvs.
Dullais Dauka. Mīlestības cilvēks. Sapņotājs. Viņš kurina un urķē, cenšas iejūsmināt. Plaša apvāršņa cilvēks. Neaprēķināms. Maksimālists, varēja krist no vienas galējības otrā.
Viņš bija kā mednieks – kaislīgs un alkatīgs savā meklēšanas priekā, pat apmātībā. Runāja nevis par savu darbu, nevis par konkrētu filmu, bet par to, ko ir atklājis, uzodis, uzracis.
Drosmīgs un pārliecināts – viss, ko patiešām gribi, ir izdarāms un iespējams. Kino viņam bija līdzeklis, lai izprastu lietu būtību. Tā Andri raksturo tie, kas viņu pazina brieduma gados.
Filmu institūtā Andris ieradās ar iespaidīgu portfolio. Viņa fotoportretu sērija – lielākoties tie bija bērni un veci ļaudis – liecināja par vērīgu aci un karstu sirdi.
Pirmajā iestājeksāmenā bija jāuzņem fotoreportāža. Katram pretendentam izsniedza filmiņu ar 36 kadriem, no kuriem vajadzēja izveidot stāstu. Katru kadru drīkstēja papildināt ar īsu parakstu – ne vairāk par trim vārdiem.
Uzdevums bija jāveic dažās stundās un konkrētā vietā – turpat otrpus ielas, milzīgajā Tautsaimniecības izstādes teritorijā, kur atradās paviljoni, strūklakas, rotaļu laukumi, suvenīru kioski, ēstuvītes un parks.
No plašā iespēju klāsta Andris izvēlējās neatliekamās medicīniskās palīdzības punktu. Nojausma nepievīla – brigādei bija izsaukums.
Andra uzņemtie kadri bija tik izteiksmīgi, ka nekādi paraksti nebija nepieciešami.
Saņēmis augstāko novērtējumu un sekmīgi izturējis arī pārējos eksāmenus, Andris kļuva par operatoru fakultātes kino žurnālistikas nodaļas studentu.
Jau pirmajā kursā viņš kā operators filmēja režijas fakultātes studenta diplomdarbu, bet kopīgam sava kursa projektam Andris tika izvēlēts par režisoru.
Vasarā prakses laikā viņš aizlaidās uz Kijevu, kur ar patapinātu kameru, bez akreditācijas un augstskolas vadības ziņas uzņēma filmu par Eiropas zirgu skriešanas čempionātu.
Viņam ne tikai izdevās tikt cauri miliču kordonam, runājot ar viņiem angliski (angļu valoda bija viens no Andra vājākajiem punktiem), bet arī uzņemt unikālus kadrus, ko no viņa gribēja atpirkt BBC. Kadrus viņš nepārdeva, taču vēlāk uzdāvināja britiem filmas kopiju.
Starptautiskajā Studentu filmu festivālā šis darbs ieguva galveno godalgu.
Visi, kas pirms tam centās Andri ielikt rāmjos un audzināt, bija spiesti atzīt – dulls, neparedzams, bet talantīgs gan.
Filmējot ceturtā kursa darbu, Andris nokavēja visus termiņus un atgriezās Maskavā tikai pēc gada. Ar gatavu filmu “Līvu dziesma”. Viņš bija pārkāpis visus noteikumus – pazudis bez paskaidrojumiem, neatrādījis uzfilmēto materiālu un samontējis filmu, nekonsultējies ar profesoriem.
Taču darbs bija tik spēcīgs, ka tika pieņemts kā diploma filma. Tā Andris augstskolu pabeidza gadu agrāk par saviem kursabiedriem.
Andris bija pirmais, kas sāka runāt par lībiešiem, pēc tam viņš filmēja suitu sievas, pirmais sāka interesēties par latvju rakstiem, pirmais brauca uz Sibīriju meklēt latviešus. Pirmais sāka filmēt ziemeļu tautas – evenkus, čukčus, inuītus – gan aiz Polārā loka, gan Kanādā. Viņš vēlējās saprast, atklāt būtību, aizrakties līdz saknēm, līdz pirmsākumam.
Andra tēvs bērnībā bija saticies ar Ulmani. Braukājot pa Latviju, Ministru prezidents bija iegriezies arī Ilūkstes apriņķa Raudas pagastā, kur viņi dzīvojuši. Pabeidzis runāt ar sanākušajiem ļaudīm, Ulmanis noglaudījis Andra tēvam galvu un teicis: “Audz, puisīt, liels, klausi vecākus, esi gudrs, lai tu būtu īsts cilvēks Latvijā!” Andri šis tēva stāsts ļoti ieinteresējis. Un arī tas, kāda ir bijusi dzīve Latvijā pirms 1940. gada.
Lai nosauktu visas filmas, kurās Andris strādājis par operatoru, scenārija autoru un režisoru, vajadzētu teju pusi atvēruma. Kā operators sadarbojies ar režisoriem Imantu Brilu, Ansi Epneru, Hercu Franku, Andreju Apsīti. Viņa kontā ir gan dokumentālas lentes, gan tematiskas mācību filmas, kas tapušas pēc Izglītības ministrijas pasūtinājuma.
Pēdējās bija domātas šauram skatītāju lokam, taču ļāva pētīt Latvijas vēsturi, etnogrāfiju, tradīcijas. Nozīmīgākās no tām – “Latviešu folklora. Gadskārtu dziesmas” un “Krišjānis Barons”.
Un tad vēl kopā ar Juri Podnieku veidotais “Strēlnieku zvaigznājs”, “Krustceļš” un piecu sēriju televīzijas filma “Mēs”, kas tapa sadarbībā ar britu producentiem.
Laika glabātājs
Ar savu otru pusi, ar brīnišķīgo Natu, Andris iepazinās vēl studiju gados Maskavā. Nata, bibliogrāfe pēc izglītības, bija aizrāvusies ar pantomīmu, darbojās studijā, ko vadīja leitis Ģiedris Mackevičs, kas savukārt bija skolojies pie mūsu Modra Tenisona.
Andris ar Ģiedri bija draugi. Reiz Andris bija atnācis uz studiju. Meklējot rakursus, staigājis pa zāli klusi un gandrīz nemanāmi – kā tāds liels kaķis. Taču galvenais – ap viņu virmojis siltums, liels siltums.
“Nevaru pateikt, kā atnāca mīlestība. Tā pēkšņi bija klāt. Un es to jutu un zināju,” smaida Nata. Un piebilst, ka viegli gan viņiem nav klājies. Nekad.
Andris nespēja ilgi palikt vienā vietā. “Nenoturams kā putns, ik mirkli gatavs pacelties spārnos,” viņa saka.
Kopš pirmā brīža starp viņiem bija uzvirmojis kaut kas netverams, liels un nopietns. Tik liels, ka par to netika runāts, tas netika nosaukts vārdā.
Un tad Andris pazuda. Uz gadu. Nevis uz mēnesi, kā bija teicis.
Atgriezās ar filmu.
Caur paziņu paziņām Natu sasniedza ziņa, ka Latvijā Andrim esot Gina un divus mēnešus vecs dēls Didzis.
“Nu jau par vēlu ko grozīt,” teikusi Nata, kad Andris viņai negaidīti piezvanījis. Taču… Un viņa uz brīdi pieklust. Un es neko viņai nejautāju.
“Andra pirmā, īstā mīlestība vienmēr bija kino, es labākajā gadījumā varēju pretendēt uz otru vietu. Zināju, ka ar to man allaž būs jāsamierinās. Vēlāk man daudzi jautāja, kā es varot tā mierīgi un vienkārši ļaut, ka viņš nozūd uz mēnesi, diviem, trim, blandīdamies pa pasauli. Bet es patiešām jutos mierīga, jo jau pašā sākumā, izvēloties likteni kopā ar Andri, zināju, ka tā būs.”
Andris nevarēja bez Latvijas. Un arī bez Natas. Viņa ieradās Rīgā 1979. gada oktobrī. Līdz pat 1987. gadam mitinājušies kur nu kurā brīdī. Toties darbs gan Natai bija tāds, ko joprojām atceras ar vislielāko prieku – Konservatorijā viņa topošajiem aktieriem un režisoriem mācīja skatuves kustību. Savukārt pati mācījās latviešu valodu.
Sareģistrējās viņi 1980. gada 7. martā Maskavā, caurbraucot uz Arhangeļsku. Tā bija Andra ideja – lai ekspedīcijā varētu dzīvot kopā. Nata bija redzējusi reģistrēšanās procedūru Maskavas dzimtsarakstu nodaļā, kur to veica liela, resna sieviete ar sarkanu atlasa lenti, pārstieptu pāri sestā izmēra krūtīm.
Vissmieklīgāk bijis, kad viņa zemā balsī pavēstījusi: apsveicu jūs ar likumīgu laulību!
Nē, nē! Nata negribēja precēties!
Taču Andris uzstājis. Strīdējušies, līdz Nata padevusies.
Taču ar noteikumu – viņa vilks skaistu, tumši sarkanu kleitu, bet Andrim vajadzētu būt ja ne uzvalkā, tad vismaz žaketē un kurpēs. Andris par to negribējis ne dzirdēt, neiešot taču ekspedīcijā staipīt līdzi žaketi.
Kas vainas kombinezonam un zābakiem? Sastrīdējušies vēlreiz, taču šoreiz gan Nata nav piekāpusies.
Maskavas dzimtsarakstu nodaļā labu brīdi vērojuši, kā resnā sieviete ar sarkanu lenti izmisīgi skraidelē, meklējot līgavas baltā kleitā. Kad beidzot paši pieteikušies, aizdomīgi nopētījusi nepiedienīgi ģērbtos cilvēkus, kam nevajagot ne gredzenu, ne fotogrāfa, un klusi pie sevis noburkšķējusi kaut ko par fiktīvām laulībām.
Desmitos vakarā viņi jau kāpa vilcienā uz Arhangeļsku. Kad nākamajā dienā mazas lauku viesnīcas dežurante paziņojusi, ka vienā numurā šos izmitināt nevarēšot, jo viņiem ir dažādi uzvārdi, Andris izvilcis laulības apliecību un uzvarētāja balsī pavēstījis, ka šis ir viņu kāzu ceļojums.
“Savādi, taču par Andri es maz ko varu pastāstīt tādu, ko citi viņam tuvi cilvēki nezinātu,” domīgi teic Nata.
“Andris gandrīz nekad nebija mājās. To divpadsmit gadu laikā, ko mēs nodzīvojām kopā, mājās viņš lielākoties ieskrēja tikai caurbraucot, ceļā no vienas kino ekspedīcijas uz nākamo. Man tas vienkārši bija jāpieņem.”
Īsajos brīžos, kad Andris iegriezās mājās, stāstījis par plāniem un iecerēm, par filmām, ko grib uzņemt. Taču nekad par sevi nerunājis pagātnē: “Viņš nestāstīja ne par bērnību, ne agru jaunību. Pat par mirušo māti ne, lai gan viņu ļoti mīlēja. Viņš nerunāja arī par to, kas noticis vakar vai aizvakar. Pagājušais Andri nenodarbināja. Viņš caurcaurim bija vērsts nākotnē.”
Rīgā, mājās mēdzis pārrasties ne agrāk par desmitiem vakarā. Un tūdaļ pat teicis: Paklau, man ir forša ideja! Brauksim uz jūru peldēties! Vai arī: Iesim pie draugiem!
Tikai pēdējā dzīves gadā Andra paradumi sākuši nedaudz mainīties: “Varbūt tāpēc, ka beidzot mums bija pašiem savs dzīvoklis. Varbūt tāpēc, ka mājās auga Anna, ko viņš ļoti mīlēja. Varbūt bija kādas nojausmas…
Viņš sāka atgriezties ap astoņiem, rotaļājās ar Annu, skatījās ziņas, bet pēc pusnakts kaut ko rakstīja.”
Viņa nākamā iecere bija “Baltā sāga” – filma par latviešu likteņiem Otrajā pasaules karā. Andris teica, ka šis karš vēl nav beidzies. Gribēja izpētīt, atklāt un izstāstīt, kā viņa tauta joprojām tiek malta starp lielvaru dzirnakmeņiem.
Laikmeta izteicējs
1990. gada nogalē Andrim bija jādodas uz Franciju, lai arhīvos uzmeklētu materiālus “Baltajai sāgai”. Pirmo reizi ceļojumā kopā ar viņu devās arī Nata ar Annu.
“Parīzē mēs bijām laimīgi. Ļoti laimīgi. Visi trīs mūsu sapņu pilsētā. Andrim, protams, vajadzēja strādāt, daļa dienas pagāja arhīvos, tomēr mēs paguvām arī daudz ko redzēt. Nosvinējām Ziemsvētkus, Andra dzimšanas dienu, sagaidījām jauno 1991. gadu.
Uzkāpām Monmartrā, iegājām Svētās sirds bazilikā. Milzīgā celtne bija tukša, neviena tūrista. Andris paņēma svecīti un pazuda kaut kur baznīcas dziļumā. Atgriezās savādi apskaidrots un mierīgs.
Zini, viņš teica, es nupat tik labi parunājos ar mammu…
Tas šķita pagalam neparasti, jo par māti Andris nemēdza runāt. Un arī uz kapiem, kur māte atdusējās, neveda mani un negāja pats.”
Arī Parīzē būdami, sekojuši notikumiem Baltijā. Zinājuši, ka kaut kas briest Lietuvā. Atceļā – tas bija 10. janvāris – Andris Viļņā paņēmis savu aparatūru un teicis, ka palikšot te. Tomēr pirms pašas vilciena atiešanas atgriezies. No sarunām ar leišu kolēģiem sapratis, ka tuvākajā diennaktī pilsētā nekas nopietns nenotiks. Pēc tam, ja vajadzēs, braukšot uz Viļņu kopā ar Juri Podnieku.
Uz Viļņu Andris tomēr neaizbrauca. Juris turp devās apmēram tāpat kā savulaik uz Ogri, kur uzņemtais materiāls vēlāk kļuva par pamatu filmai “Vai viegli būt jaunam?”, – vienkārši paskatīties, kas notiek.
Kopā ar Juri aizbrauca viņa asistents Aleksandrs Demčenko un skaņu režisors Anrijs Krenbergs.
Esot jau gatavojušies braukt mājās, kad pēkšņi sadzirdējuši šāvienu troksni. Pirmajā brīdī neviens neapjēdzis, ka šauj pa īstam. Un tad desantnieki ar ložmetēju no tanka sākuši šaut pūlī, cilvēkos.
Aleksandrs paguva to nofilmēt un uzfilmēto materiālu atdot Jurim, pirms kāds armijas virsnieks Sašam pamatīgi iemauca ar automātu pa muguru. Kāds tanks bija nedaudz iemīcījis mašīnu, bet braucama tā bija.
Un tad Juris lika Anrijam ar Sašu palikt Viļņā, filmēt omonu, aiziet uz morgu. Bet pats brauca uz Rīgu, jo no Viļņas neviens, arī ārzemnieki, pa vadiem neko vairs nevarēja dabūt ārā, nevienam nedeva releja līniju.
Juris paguva izbraukt no Viļņas, pirms nobloķēja autoceļus. Tā 13. janvāra vakarā pasaule ieraudzīja, kā Viļņā padomju armija pastrādā noziegumu – šauj un sit neapbruņotus cilvēkus.
Pasaules acis tobrīd bija pievērstas Persijas līča konfliktam – brūkošās impērijas polittehnologi bija izskaitļojuši piemērotu brīdi, lai īstenotu rūpīgi izplānotu bruņotu apvērsumu neatkarību pasludinājušajās Baltijas valstīs. Tikai nebija rēķinājušies ar vienu – dzīve ievieš savas korekcijas. Tas savukārt bija Jura Podnieka iemīļots teiciens.
Dažas dienas vēlāk, 20. janvārī, Latvijai naidīgu spēku izprovocētā uzbrukumā Iekšlietu ministrijai Rīgā notika vēl viens noziegums – vairāku cilvēku slepkavība.
Līdz pēdējam brīdim Natai nebija nelaimes priekšnojautu: “Tikai viegla iekšēja nedrošība, jo tad, ja ir ļoti, ļoti labi, tu vienmēr drusku baidies, ka tas nav uz ilgu laiku.”
Todien pēc visām negulētajām barikāžu naktīm Andris pēkšņi sajuties noguris. Teicis, ka nu jau laikam viss būšot cauri, no pirmdienas sākšoties normāla dzīve.
Tomēr prāts nebijis mierīgs, tāpēc izgājis uz ielas, lai no automāta piezvanītu uz Kaķu māju, jo mājās telefona nebija. Atgriezies sacīja, ka līnija visu laiku ir aizņemta, tāpēc tomēr aizbrauks apskatīties.
Nata sākusi mazgāt mazo Annu, gribējusi likt viņu gulēt. Un tad ieskrējusi kaimiņiene: Ieslēdz televizoru, kaut kas noticis ar Andri! It kā ievainots un ievietots slimnīcā…
“Andris bija sajaukts ar Gvido, bet es jau to nezināju. Teicu Annai: Man jāskrien pie tēta uz slimnīcu, tu paliksi pie kaimiņienes. Bet Anna apķeras man cieši apkārt un saka: Nelaidīšu, citādi arī tu pazudīsi tāpat kā tētis… Pat nezinu, kā viņa to sajuta…”
No slimnīcas skrējusi uz Domu. Pa ceļam Bastejkalnā, kur tagad piemiņas akmens, redzējusi uz zemes Andra cepuri. Neaiztikusi, domādama, ka tā kā lietisks pierādījums būs nepieciešama izmeklēšanā.
Naktī, sēžot Domā pie Andra, Nata pēkšņi sajutusi, ka nav viena, ka zem sirds viņai ir jauna dzīvība.
“Tā bija absolūti neizskaidrojama atklāsme, jo zināt to vēl nekādi nevarēju. Mazais Andris piedzima 1991. gada 18. septembrī.”
Īstenībā tieši mazais Andris palīdzēja Natai izturēt. Savukārt Anna palīdzēja saprast, ka ir iespējams dzīvot kapsētā, bet nav iespējams kapsētā audzināt bērnus.
Sākumā viņa teikusi Annai, ka tētis aizbraucis komandējumā. Un šī komandējuma sajūta pēc tam palīdzējusi arī Natai pašai.
Divus gadus pēc Andra nāves Nata saņēmusi no viņa vēstuli.
Kārtojusi atvilktnes un pēkšņi atradusi neatplēstu aploksni, sūtītu no Labradoras. Andris tur bija ekspedīcijā, teica, ka nosūtījis četras vēstules, bet Nata bija saņēmusi tikai trīs. Šī bija ceturtā. Par filmēšanu uz amerikāņu zinātnieku kuģa, baltajiem lāčiem, pārbūvi un brīvību.
1993. gada vasarā viņu dzīvokli apzaga. Kad Nata to pasaka, pēkšņi nez kāpēc atceros citu gadījumu.
1983. gada 28. septembrī trijos dienā, dažas minūtes pēc tam, kad Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova ar taksometru bija aizbraukuši uz Rakstnieku savienības sapulci, trīs nezināmi vīrieši izsita viņu verandas logu un iekļuva dzīvoklī.
To redzējusi kaimiņiene Otīlija Irbe, Artūra Irbes krustmāte, kas, kā parasts, rušinājusies dārzā. Izdzirdējusi plīstošo stiklu troksni un ieraudzījusi Vācieša dzīvoklī svešus cilvēkus, sākusi stiprā balsī saukt un bārties. Viņai rokās bijis tikai dārza nazītis, tomēr nelūgtie viesi aizmukuši.
Nata saprot, par ko es domāju.
Kāds draugs kriminālists viņai teicis, ka durvis esot atmūķētas profesionāli.
Paņemta aparatūra, videokasetes, skaņu lentes, scenāriju plāni un pieraksti. Arī medaļas un balvas, ko Andris saņēmis par uzvarām festivālos. Un tad vēl Natas zelta ķēdīte.
Policija nav atradusi nekādu pavedienu, lieta slēgta pierādījumu trūkuma dēļ. Gluži tāpat kā Andra slepkavības lieta. Lai gan britu valdība piedāvājusi palīdzību izmeklēšanā. Latvijas pusei palīdzības nevajadzējis. Andra cepure, ko Nata redzēja slepkavības naktī Bastejkalnā, tur esot mētājusies arī pēc vairākām dienām.
1994. gadā Nata atgriezās Maskavā. Rīgā vienai ar diviem bērniem un bez darba bijis grūti.
Tagad viņa pa dienu strādā muzejā, bet vakaros bez atlīdzības vada kustību nodarbības cilvēkiem no pieciem līdz deviņdesmit pieciem gadiem.
Anna un Andris jau pieauguši, katrs savā dzīvē. Anna strādā Krievu svētgleznu muzejā, raksta disertāciju par senkrievu koka priekšmetiem. Precējusies, vīrs pēc izglītības filozofs. Andris ir mākslinieks, dzīvo un strādā Kaļiņingradā.
Abi ir apbrīnojami līdzīgi tēvam. Īpaši Andris juniors. Gan mīmikā, žestos un intonācijās, gan brīvdomībā un tieksmē pēc patiesuma. Reiz kāds pajautājis, vai tēva filmas viņam nešķiet vecmodīgas. Andris atbildējis:
Dokumentāls kino nevar novecot, jo tas dokumentē laiku.
Natai žēl, ka ar Didzi beidzamos gados bija pazudis kontakts. Zina tikai to, ka vispirms Gina, bet nu arī Didzis ir aizgājuši.
Katru gadu 15. decembrī Maskavā Nata dodas uz sarīkojumu, kur satiekas bojā gājušo žurnālistu tuvinieki. Ir svarīgi zināt, ka neesi vienīgā, kas sapņos redz aizgājušo.
Drīz pēc Andra nāves leģendārā kinooperatora Eduarda Tisē sieva Bjanka atsūtījusi Natai vēstuli. Satiekoties Bjanka teikusi: “Natašeņka, Eduards aizgāja pirms astoņpadsmit gadiem, bet man tas ir noticis vakar.” Toreiz tas šķitis dīvaini. Tagad Nata to pašu var teikt arī par sevi.
“Andri joprojām jūtu sev līdzās gluži reāli, tāpēc neesmu izmisusi un sagrauta. Kad satiekos ar Andri – ne īsti nomodā, ne īsti sapnī, mani vienmēr pārņem brīnišķīgs miers un vieglums.
Es viņu skaidri redzu un dzirdu, vienlaikus skaidri zinot, ka esam katrs savā pasaulē.
Dažreiz no rīta šo tikšanos atceros līdz mazākajam sīkumam, dažreiz par to liecina tikai gaišā sajūta. Andris noņem manām gaitām smagumu.”
Mūžības skartais
“Stāvi, mākoni, stāvi, jo nāve ir atnākusi…” Tie ir Jura Podnieka pēdējās filmas pēdējie vārdi. “Klusuma stunda” ir Jura veltījums bojā gājušajiem Gvido un Andrim.
Kino viņiem visiem trim bija vairāk nekā profesija, tā bija viņu dzīve. Un uzdevums.
“Juri, filmē mani!” ir Andra pēdējie vārdi. Turklāt uzsvars ir nevis uz “mani”, bet uz “filmē!”. Ņem kameru! Svarīgs ir kadrs. Jo tu taču redzi – karš vēl nav beidzies.
Andrim bija taisnība. Karš nav beidzies. Arī tagad. Pagājušā gadā 20. decembrī, kas Krievijā ir specdienestu darbinieku jeb, īsāk sakot, čekistu profesionālie svētki, Latvijā tika publicēti tā saucamie čekas maisi.
Satversmes aizsardzības biroja darbinieki un pētnieki, kas bija iedziļinājušies, brīdināja un lūdza to nedarīt, jo tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ka Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.
Arhīva vērtīgākā daļa ir izvesta, bet Latvijā atstātajā daļā līdzās reālu noziedznieku un sīka personiska labuma meklētāju vārdiem ir arī tādi, kas neko nav ne solījuši, ne parakstījuši un pat nezināja par sava vārda atrašanos maisos. Jo tāda bija šā sātaniskā plāna būtība – sajaukt patiesību, puspatiesību un melus, lai turpinātu šķelt un ievainot.
Taču tie, kas virzīja maisu lietu, izlikās brīdinājumus nedzirdam. Un tagad ēna ir mesta arī pār Andra Slapiņa un Jura Podnieka vārdu.
Es pazinu Andri un Juri. Un es skaidri zinu:
ne Andris, ne Juris nav ziņotāji – savā būtībā nav!
Viņi sevi aizstāvēt vairs nevar. Taču par viņiem liecina viņu darbi.
Bet Andris, no gaismas nācis, gaismā ir atgriezies. Savā mūžības zvaigznājā. Kā laika glabātājs. Un sargeņģelis.
*
Andris Slapiņš
Dokumentālo filmu operators, scenāriju autors un režisors.
Dzimis 1949. gada 29. decembrī, nošauts 1991. gada 20. janvārī.
Pēc nāves par īpašiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā iecelts par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri (2010).
Precējies ar Natāliju Djušenu. Meita Anna Slapiņa (1986), dēls Andris Slapiņš (1991).
