“Skatītāji nesēdēs kā koncertzālē, viņi varēs integrēties dabā!” Dziedātāja Vineta Romāne par jauno “Saucēju” albumu un koncertu plāniem 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šajā pavasarī kultūras menedžmenta centrs “Lauska” izdeva unikālu Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” mūzikas albumu “Dabā”.
“Mūsu mērķis bija parādīt, kāda varēja būt Latvijas skaniskā vide, piemēram, 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā, laikos, kad vēl dziedāja gani,” stāsta viena no “Saucēju” dalībniecēm, pasaules mūzikas foruma “Womex” Latvijas projektu vadītāja Latvijas Mūzikas informācijas centrā, dziedātāja VINETA ROMĀNE.
“Dabā” divi skaņu diski un tiem pievienotā grāmata apkopo dziedātāju pieredzi Latvijā nebijušā projektā – “Tradicionālā dziedāšana dabas akustiskajā telpā”, kurā ietvertie tautasdziesmu ieskaņojumi atklāj dziedāšanas procesu kā dziedātāju un dažādu Latvijas dabas ainavu skanisku mijiedarbību.
“Saucēju” četru gadu laikā veiktais darbs ir ietverts 60 dziesmās divos skaņu diskos, savukārt albumam pievienotajā grāmatā rodami raksti par projekta īstenošanas gaitā uzkrāto pieredzi un grupas vadītājas Ivetas Tāles pētījums par brīvdabas dziedāšanas tradīciju atspoguļojumu tautasdziesmās.
– Kā radās “Saucēju” jaunais mūzikas albums?
V. Romāne: – Pie projekta “Dabā” strādājām jau no 2017. gada, kopumā braucām un ieskaņojām dziesmas dabā četras sezonas. Pēdējā sesija notika pagājušā gada pavasarī, vēl pirms pandēmijas.
Ideja nobrieda pakāpeniski, sākotnēji tā bija “Saucēju” vadītājas, Latvijas Kultūras akadēmijas lektores Ivetas Tāles doma. Viņa izpētīja, kas mūsu tautasdziesmās ir teikts par dziedāšanu kā procesu, tikās ar teicējām, mēģinot saprast, kādās situācijās un vietās dziesmas savulaik ir dziedātas; vai dziedāts klusi vai skaļi, stāvot vai sēžot.
Pamazām tapis skaidrs, ka pavasara un gadskārtu dziesmas radušās ārā, brīvā dabā un tās ir arī dziedamas turpat, uz vietas. Ierakstot mēs ļoti labi izjutām, kā mainās dziesmas izpildījums un raksturs, dziedot telpā vai dziedot brīvā dabā. Dziesmas jau sākotnēji bijis paredzēts dziedāt skaļi, šādai dziedāšanai vajag īpašu vokālo tehniku.
Koncertos telpās ir pat noticis tā, ka klausītāji pirmajās rindās aizspiež ausis, jo ir par skaļu. Dabā tas ir pavisam citādi – dziesmas pilnīgi integrējas visā akustiskajā telpā un dziedāšanas procesā piedalās apkārtējā daba.
Pirmkārt, tās ir atbalsis, tīrā fizika – kā skaņas vilnis iet, kā tas atsitas pret kokiem vai pret reljefu, cik garas atskan atbalsis. Āra vide skan kā laba koncertzāle, pat labāk – kā baznīca.
Otrkārt, piedalās arī pārējās dabas skaņas, īpaši gribu pieminēt mūsu dziedāšanas “partnerus”, skaistos putnus – kā viņi reaģēja uz mūsu dziesmām!
Viņi atsaucās, čivināja līdzi, varēja skaidri saprast, ka viņi mūs dzird, iespējams, reizēm uztverot kā konkurentus, reizēm nesaprotot, kas tur tā par sugu dzied… Ir daži ieraksti, kuros pavisam skaidri var saklausīt: kolīdz mēs sākam dziedāt, tā tie putni arī dzied, kļūst aktīvi, uzreiz dodot savu dziesmu.
– Kā izvēlējāties dziedāšanas vietas?
– Arī vietu izvēli mēs meklējām pašos avotos – dainās. Ja iedziļinās, tur ir ļoti smalki aprakstīta gan vieta, gan laiks, gan aprakstīts, kā dziedāt – skaņi vai smalki.
Galvenā dziedāšanas vieta ir kalns, iespējams, tie bijuši tīri tehniski, varbūt arī estētiski apsvērumi – tu stāvi tai kalnā, laid savu balsi pāri… Es neteiktu, ka tādos brīžos jūties kā dabas kronis, bet kā dabas sastāvdaļa gan.
Nākamais ir mežs: var laist balsi mežā, tāpat arī mežmalā. Pie ūdeņiem ir fantastiska akustika: skaņa iet pāri, atsitas un plūst atpakaļ. Tā mums bija brīnišķīga pieredze – ierakstījāmies gan pie ezeriņa, gan pie upēm, gan pie dīķīša.
Pie jūras gan balsis neskan. Pavisam bija 14 lokācijas, skaņu vietas un tās visas ir aprakstītas grāmatā. Kā visburvīgāko vietu es gribētu minēt Ļaudonas pagasta Sāvienas pilskalnu, tur bija viss kopā – kalns, mežs, ezeriņš, pat dīķītis purvainā vietā.
Tautasdziesmās ir minēts, ka dziedāt var arī pie purva, teikts gan, ka tur var arī neskanēt. Vēl dziedājām Amatas pagastā, mūsu izdevēju Jura un Dainas Zalānu lauku mājās “Ŗuķelos”, kur ir labs reljefs – pļava un mežiņš, vietas, kur skaņai iet un atskanēt.
Vēl ierakstījāmies Sēlpils pagastā pie Rožu purva, tur skanēja labi – visapkārt bija purvs, bet vidū pļavas strēle. Tad bijām arī Saulcerītes Vieses dzimtas mājās “Seskos” pie Viešūra ezera, tur bija ļoti garas atbalsis, tā ir neticami skanīga vieta.
Vēl viena dziedāšanas sesija notika netālu no Skaņākalna pie Salacas upes.
– Kā jūs zinājāt sameklēt visas šīs skaņu vietas? Vai bijāt arī Zemgalē un Kurzemē?
– Viens no mūsu palīgiem, kuri ieskaņoja dziesmas, bija ornitologs Edgars Račinskis. Savās putnu gaitās viņš ir daudz braukājis apkārt pa mūsu zemi, vietas izvēlējāmies sadarbībā ar viņu, ierakstījām gandrīz visu Latvijas novadu dziesmas.
Varbūt varētu rasties jautājums, kāpēc neveicām ierakstus tieši tajās vietās, kur savulaik dziesmas ir pierakstītas. Sākotnēji tāda doma bija gan, bet sapratām, ka šāds piegājiens īsti sevi neattaisnotu, līdzīgu skanisko ainavu var atrast arī citur, piemēram, Sāvienas pilskalnā.
– Kādu skaņu tehniku jūs izmantojāt ierakstiem?
– Ar Kultūrkapitāla fonda un Kultūras akadēmijas atbalstu īpaši šim projektam iegādājāmies profesionālu lauka brīvdabas ierakstu tehniku – ierakstītāju un divus ļoti jutīgus 360 grādu mikrofonus.
Procesa gaitā sapratām, ka vajadzīgi vēl citi – virzienvērsti mikrofoni, jo bija svarīgi ierakstīt ne tikai mūsu dziedāšanu, bet arī atbalsis. Tas bija īsts izaicinājums – panākt, lai ieraksts skanētu tā, it kā cilvēks stāvētu mežā un klausītos.
Tehnika nespēj uztvert tā, kā to spēj cilvēka auss, mikrofoni ir pārjutīgi – garām palido ods, bet skaņa ierakstās tā, it kā būtu slājis zilonis. Mūsu režisors bija Gatis Gaujenieks (Vinetas dzīvesbiedrs, grupas “Iļģi” mūziķis. – Red.), režija tiešām bija nepieciešama, īpaši brīžos, kad dziedājām vairākās grupās.
Mēs daudz eksperimentējām, bija jābūvē skaniskā performance. Mūsu mērķis bija parādīt, kāda varēja būt Latvijas skaniskā vide, piemēram, 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā, laikos, kad vēl dziedāja gani – iesāka vienās mājās, atsaucās viens, tad tālākās mājās otrs, tādējādi dziedāšana pārklājās.
Ierakstījām dziedāšanu tādu, kāda tā varēja būt bijusi – komplektā ar atbalsīm un putniem, visiem kukainīšiem pļavās… Bija tiešām jāeksperimentē – kādus mikrofonus lietot, cik tālu no tiem stāvēt; vai pagriezt seju, sānu vai muguru; kur to balsi laist – atrast krūmu vai mežiņu, lai veidotos atbalss. Katrā ierakstu sesijā bija jāapgūst vide, jākļūst par tās sastāvdaļu.
– Kādus jūs iedomājaties tos klausītājus, kuri pirks “Saucēju” dziesmas?
– Mēs domājām ne tikai par tiem, kuri interesējas par folkloru; iespējams, tie būs visi tie atvērtie un ieinteresētie cilvēki, kuri vēro pasauli, dabu un dzīvi. Tie, kuriem patīk iet dabā, kurus saista vēsture un mūzika.
Varbūt albums varētu ieinteresēt arī eksakto zinātņu pārstāvjus, piemēram, fiziķus. Viņiem varētu būt interesanti, kā mūsu senči, nezinādami fiziku, intuitīvi saprata, zināja, kā jādzied, lai viņus dzirdētu kilometriem tālu. Skaņas jeb akustiskā fizika ir aizraujoša.
– Jūs strādājat ar projektiem Latvijas Mūzikas informācijas centrā, vai redzat mūsu folkloras mūziku kā “eksportpreci”?
– Droši! Esmu par to pilnīgi pārliecināta. Latvija jau 16 gadus piedalās pasaules mūzikas forumā “Womex”, kur Latvijas Mūzikas informācijas centrs (LMIC) ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu organizē mūsu valsts stendu.
Par mūsu mūziku ir liela interese, labi panākumi ir bijuši “Auļiem”, arī “Iļģi” braukuši pa pasauli, tāpat “Tautumeitas”, vēl arī citas grupas, tajā skaitā “Saucējas”.
Latvija var ieinteresēt ar kvalitāti, mēs pievēršam uzmanību ar mūsu īpašo seju, ar mūsu kultūras iezīmēm, tieši tādas, kā mums nav nekur citur.
Šīs zināšanas un prasmes meistarīgā veidā ir jāturpina nest tālāk un jārāda citiem. Tikai ar atšķirīgo mēs esam interesanti citiem. Katrai tautai ir kas savs.
“Womex” ir pasaules mūzikas forums ar jau 26 gadus ilgu vēsturi, katru gadu tas notiek citā valstī.
Tās ir dažādas tīklošanās iespējas, valstu pārstāvji forumā piedalās ar stendiem izstādē, notiek koncerti, kuros producenti klausās grupas, paralēli notiek konference, dīdžeju skates, filmu skates… Koncerti notiek uz sešām skatuvēm un kopumā pasākumi ilgst piecas dienas.
LMIC katru gadu izdod Latvijas tautas mūzikas izlasi, kurā rodami jaunākie un aktuālākie mūzikas ieraksti, tādējādi iepazīstinot ar mūsu tautas mūzikas skatuvi koncentrētā veidā.
Pagājušajā gadā “Womex” notika virtuāli, šī gada rudenī forums ir plānots klātienē, klātienes sarunas un mūzikas baudīšanu digitālās iespējas nevar pārspēt.
Katru gadu uz koncertiem piesakās ļoti daudz grupu, lai tiktu pie uzstāšanās, foruma žūrijas siets ir ļoti smalks. Līdz šim uz “Womex” skatuvēm no Latvijas ir koncertējuši “Iļģi”, Laima Jansone un tad, 2019. gadā, bija “Saucējas”.
Protams, es ceru un pat zinu, ka nākotnē no Latvijas uzstāsies vēl citas grupas. Piemēram, uz foruma skatuves nav uzstājušies “Auļi”, bet viņiem tur noteikti vajadzētu būt! Var teikt, ka “Womex” koncerti ir drošs ceļš uz pasaules koncertiem un festivāliem.
Mēs arī ceram, ka reiz “Womex” varētu notikt arī Latvijā.
– Skatoties ierakstus, ievēroju, ka jūs stāvat atstatus viena no otras, dziedāšana brīvā dabā liekas tik piemērota mūsdienu situācijai…
– Tieši tā! Arī tagad, atļautajos mēģinājumos ārā, stāvam viena no otras pa gabalu, mūsu dziedāšana tiešām ir pietiekami jaudīga un skaļa.
Vasarā plānojam mūsu albuma ieskandināšanas koncertus, arī tie notiks brīvdabā, skatītāji nesēdēs kā koncertzālē, viņi varēs integrēties dabā.
Šādi koncertus bijām plānojušas jau sen, it kā būtu zinājušas, ka būs nepieciešami epidemioloģiski droši koncerti.
