0
Zem laika ratu riteņiem…
“Ķeiķu” mājas laikmetu griežus pārdzīvojušas bez milzu zaudējumiem, izņemot dūklavlaiku, kad bez žēlastības nojauktas vecās celtnes un viensētnieki bariem dzīti ciematos.
Cilvēkiem gan gājis dažādi – dzimtas vecie vīri paspējuši izkaroties Pirmajā pasaules karā, bet četriem Ērgļu dēliem nācies cīnīties Otrajā – trīs jaunākie iesaukti vācu, vecākais krievu armijā. “Karam beidzoties, vārda tiešā nozīmē atvilkušies uz tēva mājām. Visi. Turpināja dzīvot – nebija, ko dalīt, visiem viens mērķis – sava zeme,” stāsta Andris. “Tas, ka pēc kara mājās atradās izbijis sarkanarmietis, izglāba no represijām.”
Intas tēvu gan četrdesmit devītajā aizveduši – ne kopā ar citiem, atsevišķi. Gādīgs kaimiņš noklauvējis, ka atbalstot mežabrāļus: “Bet kā tu neatbalstīsi, kā nebarosi, ja vienu dienu mājā iebrūk krievu zaldāti, pieliek šaujamo pie galvas: dod ēst! – citu dienu to pašu izdara mežabrāļi? Mēs vainīgo izskaitļojām – zinādams, ka tēvu ņems ciet, viņš mūsu zemē jau bija iesējis labību.”
Anita par šo laiku lielāko postu uzskata emigrāciju, kas šķir ģimenes. Pašai divi dēli – vecākais, Normunds, ar dēliņu Emīlu dzīvo Latvijā, ņemas ar kokiem un tehnikas lietām; jaunākais, Jānis, jau četrpadsmito gadu Anglijā. Atbrauc ciemos, bet… Labi, ka vienpadsmitgadīgais Emīls ar krampi – labi mācās, trenējas orientēšanās sportā, dzied korī, dejo tautiņdejās un nupat sācis interesēties arī par dzimtas mantojumu.
Lustes un tradīcijas
Ilze, Jānis, Marija, Emīls – vārdi, kas pārmantojas cauri paaudzēm. Tāpat kā skaistu lietu darināšanas prasme vai tieksme pēc mūzikas un jautrības. Visos dzimtas zaros mūziķi, kas prot izvilināt skaņas no basītes, vijoles, cītaras, ģitāras, bungām, ermoņikām un akordeona, dzied koros un spēlē kapelās. “Mums gandrīz visi dzied un dejo, tas ir galvenais, ko kopā darām, kad tiekamies,” saka devītklasniece Elizabete.
Arī jaunāko atvašu vārdi stipri un pamatīgi. Mārītes bērni – Dace (vīrs Jānis, dēls Mārtiņš), Uģis (sieva Ilze, meitas Rasa un Lība), Laima (vīrs Māris, meita Dārta Jete), dēls Jānis (dabonams!), Madara (vīrs Pēteris, dēls Alvis, meita Nora). Uzauguši ciešā pulciņā, kopā darījuši blēņas – no aizmigšanas ogu krūmā un jaunākās māsas spundēšanas kūtsaugšā bez kāpnēm, līdz patvaļīgai ciemos iešanai, atstājot gumijas zābakus ceļa galā, liekot mammai bezspēcīgās dusmās pret galdu salauzt skrodera lineālu.
“Ķeiķu” dižsaime, kopā sanākot, mierīgi varētu uzturēt pundurvalstiņu – ir pavāri (Anita), bērnudārza audzinātāji un skolotāji (Inta, Baiba), finansisti (Ilzīte), drēbnieki (Mārīte), mehāniķi (Normunds), muzejnieki (Andris, Rūta), dizaineri (Ilze). Vaicāti par tradīcijām, atbild cits caur citu… Jūlija pirmajā svētdienā – kapu svētki, kad sabraucot tuvi un tāli, sievas šuj jaunas štātes un visi beidzot var izrunāties. Agrāk dikti mīļas bijušas talkas – siena, labības, kartupeļu, runkuļu; iet no mājas uz māju, padara darbu, paēd, padzer, padzied, izdancojas, bet nākamajā rītā – visu no gala. Un, protams, jubilejas.
“Ja “Ķeiķos” kas notiek, sabrauc visi – te ir plašums, var izvērsties!” tā Andris. Šeit no sendienām kāri uz lustēšanos – vecāki budēļos gājuši, kāzu čigānos skrējuši, bērnus līdzi ņemot, Normunda tēva kravinieces bleķa kulbā kratījušies uz ballēm Drustos, Ziemsvētku rītā jaktējuši zaķus. “Svētkus rīkojam paši, negaidot, lai mūs izklaidē. Vienkārši – metamies kopā un darām! Labprāt dalāmies ar citiem tajā, kas mums ir, – rīkojam atpūtas un tradīciju nometnes bērniem (no Sibīrijas, Baškīrijas, Vācijas, Austrālijas), mācām latviešu valodu pieaugušajiem cittautiešiem.”
“Kad visi pirmoreiz līgodami sanāca “Seviķos” – balti, gaiši, tautas tērpos, madarām rokās –, ap sirdi kļuva silti,” smaidot teic Inta. “Tradīcijas ir jākopj. Tāpat kā draudzība un mīlestība. Ja atlaidīsi, nekā vairs nebūs.”
Lai kopā sanākam
(Ernests Dinsbergs)
Lai kopā sanākam un uzdziedam
lai balsis paceļam
un dziesmas skandinām
jo caur to sirds un prāts ielīksmojas
ja darbs tev arīdzan grūts izrādās
ja raizes sirdi māc
un visai sūdzas prāts
tad vien caur dziedāšan nāk atspirgšan
caur mūžu pasaulē šeit staigājot
sirds līksma paceļas
kad dziedam dziesmiņas
kas godam dziedātas jauki atskan
nu lai šī dziesmiņa jauki atskan
lai vecā tumsība
pārvēršas gaišībā
lai tautas laimība no jauna zeļ
