“Stāv un krīt par saviem zemessargiem!” Saruna ar komandieri pulkvežleitnantu Agri Liepiņu 39
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes mācībās galvenais nav uzvarēt pretī esošo vienību, bet gan iegūt jaunas zināšanas. Par to, ka tieši šādi jāvērtē ieguvumi no nesen aizvadītajām mācībām “Namejs 2022”, stāsta Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Studentu bataljona komandieris pulkvežleitnants Agris Liepiņš.
Cik gadus jau atrodaties militārajā sfērā, un kā esat apmierināts ar to, ko darāt šodien?
Bruņotajos spēkos (BS) atrodos kopš 2001. gada, virsnieka apmācību iesāku 2001. gadā. Tātad jau 21 gads. Ja godīgi, pamatus tad arī ielika virsnieka apmācība, jo pirms tam es tikko biju ieguvis bakalaura grādu Latvijas Universitātē, tā bija Pedagoģijas fakultātes psiholoģijas nodaļa, vēlāk beidzu maģistrantūru Ekonomikas fakultātes projektu vadībā. Šī izglītība man palīdz ikdienā, jo BS daudzas lietas sastāv no projektiem.
Runājot par lēmumu iestāties – jā, mani armija aizrāva ar to, ka šeit fiziskais un intelekts jāsaliek kopā. Arī tehniskās lietas – visi ieroči un plānošana. Pēc tam iesāku profesionālo dienestu, kas sākumā vienmēr ir izaicinājums, ir interesanti, bet jāpierod pie termiņiem, pie uzdevumu precīza izpildījuma. Civilajā dzīvē tu pats visu nosaki, bet militārajā vidē vienmēr ir termiņi, laiki – viss ir jāievēro. Un tas man patīk.
Cilvēki ir ļoti kārtīgi, disciplinēti. Ir bijušas arī divas misijas – Afganistānā divas reizes. Tur iepriekš iemācīto saliku kopā ar reālo, kā rīkoties, ja uz tevi šauj. Pirms tam tu tikai mācies, mācies un domā – nekad jau uz tevi nešaus, bet, kad nonāc līdz tam brīdim, kad uz tevi šauj, man tāds gadījums arī bija, rīkojies tā, kā esi mācīts.
Vai nekad nav uznācis totāls apnikums vai pagurums no šī darba, ka gribas visam atmest ar roku?
Nē, nē, ir bijis vismaz divas reizes, kad visu esmu gribējis mest prom, pateikt – pietiek, bet es tā esmu audzināts, tāds esmu piedzimis, varētu teikt – esmu darbaholiķis. Tie darbaholiķi jau tādi ir – kad atsitas pret sienu, nesaprot, ko tālāk darīt, ir gatavs visu pamest. Dzīvē tādas man bijušas divas reizes, bet ar tādām situācijām arī jātiek galā. Pašam jāsaprot, ko tad tu īsti dzīvē gribi. Pārstrādāšanās ir bijusi, protams. Nogurums ir, bez tā šeit neiztikt. Bet svarīgākais ir šo nogurumu pārvarēt.
Jūsu gadījumā droši vien palīdzējis tas, ka esat daudz un ilgi nodarbojies ar sportu.
Sports noteikti, jo sportā paātrinās sirdsdarbība, bet tajā pašā laikā jāmāk domāt un pieņemt lēmumu, un tas pats arī militārajā sistēmā – tu esi ārā, pļavā, rīkojies, gribot negribot kājnieks piekūst, un tad var redzēt, vai tu domā vai nedomā līdzi. Sportu šādā ziņā var salīdzināt ar dienestu. Vari būt noguris, taču vēl jāmāk arī domāt, sagatavot un dot pavēles.
Misijas Afganistānā, cik kaujās jeb kontaktos jums nācies piedalīties?
Tā bija OMLT (militāro padomnieku grupa) misija 2010. gadā, kad mēs palīdzējām apmācīt afgāņu karavīrus. Kontaktus kādreiz skaitīju, taču tagad to skaitu neatminos. Uzbrukumi ne vienmēr bija tieši uz mani, bet uz bāzi. Taču rīcībai tāpat bija jābūt saprātīgai un pretreakcijai no mūsu puses bija jābūt adekvātai. Domāju, ka tas izdevās pilnīgi visiem. Tur bija ļoti labi sagatavoti virsnieki un instruktori. Filma “Skola kara laukā” – tur man bija līdzīgas izjūtas, jo visi tur uz vietas arī mācījāmies.
Kāda bija smagākā kauja Afganistānā?
Esmu bijis Afganistānā divas reizes: 2010. gadā kā OMLT pārstāvis, 2014. gadā kā rotas komandieris. Ja salīdzina, kur bija grūtāk, OMLT misija bija visgrūtākā, jo Kunāras province nav pati draudzīgākā, grūti ar prātu aptvert civilās sabiedrības un teroristu attieksmi. Otrajā misijā, kad jau biju rotas komandieris, jutos drošāk – tur jau viss bija vairāk zināms un arī es pats to izgāju otro reizi. Pirmā reize bija kā atšķirt jaunu lappusi, viss pilnīgi jauns. 2010. gadā tos cilvēkus jau nepazinām. Bija jāiet, jāmācās, jādzer tēja ar viņiem, vakaros ar viņiem jārunā. Viņi kā tauta jau ir ļoti interesanti, bet, tiklīdz gāja kaujās, tā bija visādi.
Kāda bija ilgākā kauja?
Stundās nepateikšu. Pārsvarā bija tā, ka ir uzbrukumi rītos, ir naktīs. Vienu brīdi sekoju līdzi, bija mēnesis no vietas – katru otro dienu bija pa diviem uzbrukumiem. Vai tie bija pāris šāvieni uz bāzi vai trīs reizes. Tas bija kaut kāds snaiperis, bet tas jau tevi turēja pastāvīgā tonusā, pielika pie zemes – bija jādomā, kā pārvietojies. Un, protams, katru otro dienu gājām patruļās. Un arī patruļās vienmēr kāds izšāva. Ne vienmēr tā bija nospiedošā uguns pa tevi, bet tādi gadījumi arī bija.
Vai piekrītat, ka pēc šāviena savā virzienā cilvēks kļūst par īstu karavīru?
Man personiski tas iedeva tādu grūdienu, ka tas tagad ir pa īstam, un kopš tā laika pārliecinājos par to, ko mums mācīja, ka tas bija pareizi. Tā nav, ka tie, kas nav bijuši misijās, nekam neder, jo šos cilvēkus māca pēc noteikumiem, pēc grāmatām, kuras veidotas no kaujās iegūtās pieredzes. Es varu tikai apstiprināt, ka latviešu karavīri tiek pareizi apmācīti, kā reaģēt uz kontaktu.
Vai šogad uzņēmāt bataljonā vairāk cilvēku, nekā bija plānots, un kā tikāt ar to galā?
Šobrīd bataljonā ir vairāk nekā astoņi simti zemessargu, un pēc pusotra mēneša vēl būs ceremonija, kurā varētu tikt uzņemti vēl piecdesmit cilvēku. Tā ka gada beigās būs virs 850. Visiem zināms fakts, ka profesionālo instruktoru skaits ir par mazu, bet kas ir labi – mums ir labi sagatavoti instruktori zemessargi.
Tos arī izmantojam un strādājam kopā ar viņiem. Tas palīdz, šogad ir ļoti liela noslodze, to redzu ikdienā, jo katru sestdienu un svētdienu mani profesionālā dienesta karavīri ir prom pļavā, noslodze ir pamatīga, bet cenšamies pēc mācībām iedot kādu brīvdienu vai apskatīties, kā citādi var motivēt karavīrus. Šāds jauno zemessargu pieplūdums nav bijis nekad. Mēs savā starpā runājam, cenšamies panākt, lai zemessargs beigās būtu ieguvējs, tas ir svarīgi.
Ar kādu tehniku var uzrunāt jauniešus, lai viņi būtu ieinteresēti nākt uz Zemessardzi, kādam jābūt šim virzienam?
Pēdējos gados Zemessardze, t. sk. mūsu bataljons, ir saņēmusi ļoti daudz jaunas, modernas tehnikas vienību. Es varu uzskaitīt – “6-wheeler”, bagiji, dažāda cita tehnika, ieroču veidi, prettanku ieroči, un tās visas ir jaunas sistēmas. Tāpat nakts redzamības iekārtas, un zemessargam paveras plašāk acis vaļā, ka ir iedoti jauni ieroči – “G-36”.
Vai katram, kas iestājas Zemessardzē, var atrast darbu atbilstoši viņa spējām?
Jāsaprot, ka pilnīgi visi iziet pamatapmācību. Tikai tad viņiem piedāvā specialitātes – vai tas ir “Carl Gustav” granātnieks, vai tas ir šoferis, sakarnieks vai mediķis. Esmu novērojis – tie ir aptuveni trīs gadi, kad cilvēks vēlas kaut ko mainīt. Tad skatāmies – ieliekam komandējošā sastāva kursā. Parādām, ka tāds ir ceļš, tā iespējams iegūt pakāpi – kaprālis, seržants, var mācīties iet arī par virsnieku. Pilnīgi visiem mēs arī atrodam viņam piemērotāko specialitāti. Atkārtošos – ik pa laikam cilvēkam kaut kas apnīk, viņš grib kaut ko jaunu. Tad piedāvājam, piemēram, iet izlūkos izlūku vadā vai speciālo uzdevumu vadā.
Esam nonākuši līdz “Namejam 2022” – cik dienu tas ilga, un ar ko bataljons cīnījās, kādus uzdevumus pildīja?
Šogad militārās mācības “Namejs 2022” Studentu bataljonam atšķīrās ar to, ka bija divas nedēļas nogales, kad tieši Studentu bataljonam bija jāveic uzdevumi. Šajos uzdevumos kopumā tika iesaistīti vairāk nekā 600 zemessargu. Tas ir pamatīgs skaitlis. Paralēli šajās divās nedēļas nogalēs bija arī mācības Igaunijā, kur piedalījāmies kopā ar igauņiem. Mums jāmāk darboties arī starptautiskā vidē. Šogad mūsu bataljonam bija konflikta konvenciālā daļa. Aizbraucām uz Daugmali, uz Tomi un tur trenējāmies, piemēram, likt slēpņus, veikt aizkavēšanu, aizsardzību. Tās pašas lietas, kas mums jādara arī Rīgā.
Kas bija pretiniekos?
Pretinieki šoreiz bija dāņi, un tas mums bija ļoti izdevīgi. Un, kas bija interesanti – viņiem uz savām bruņumašīnām “piraņjām” bija dažādas sistēmas virsū. Mūsu iedomātais pretinieks taču arī parādīsies ar bruņumašīnām, un tas liek domāt, vai tad tu ar savu G-36 vai AK-4 varēsi to ietekmēt? Nevarēsi! Ar Gustavu mēs varam ietekmēt, tikai jāzina, no kuras puses. Dāņu personāls ir trenēts pretslēpņa darbībām, un viņi ir bāzēti tepat, Latvijā – Eiropas kaujas grupā.
Viņiem tas bija beidzamais mēnesis, kamēr viņi te atrodas, un tie bija profesionāli karavīri pretī. Mums bija jāmācās, kā darboties pret tiem. Viņi pretslēpņa darbību izmantoja pilnībā. Izmantoja visas ierīces, kas ir viņu rīcībā uz šiem transporta līdzekļiem. Viņi ļoti ātri atrada vājos punktus un rīkojās. Tā rezultātā mūsu karavīri zemessargi arī bija spiesti domāt līdzi. Nebija tā, ka viss iet pēc plāna.
Vai izdevās uzvarēt nosacīto pretinieku?
Gāja visādi. Pamatuzdevums abām pusēm bija trenēties, un bija vietas, kur mēs uzvarējām, un vietas, kur uzvarēja viņi. Ja godīgi, viņi jau tika iekļauti mācībās, lai mēs sasniegtu savus mērķus. Lai mēs trenētos atsevišķiem uzdevumiem. Ja mēs visu laiku uzvarēsim, vai tiešām kaut ko apgūsim? Tā vienmēr nebūs. Mums gāja visādi, taču nevar teikt, ka viens uzvarēja, tā nebija. Ar viņiem karojām piektdien, sestdien, svētdien gan dienā, gan naktī. Viss norisinājās Tomē, Daugmalē, un vēl paralēli mēs arī gatavojām savus komandpunktus. Tika plānoti uzbrukumi arī komandpunktiem, treniņi, komandpunktu maiņas. Uz to katru gadu pievēršu savu profesionālā dienesta karavīru uzmanību – kā trenēt komandvadību. Piemēram, ja tev ir uzbrukums komandpunktam, jāsāk domāt, kādi būs rezerves sakari, kamēr pārvietosies uz citu vietu.
Vai redzētais Ukrainas karā ir atstājis iespaidu uz Zemessardzes apmācībām?
Pirmkārt, intensitāte, gribēšana un varēšana no zemessargiem ir lielāka, viņi nāk un grib darīt. Viņi grib saprast, kā ar to ieroci rīkoties, viņiem tepat blakus ir karš, un viņi grib to visu iemācīties. Tas ir novērojums. Apmācībā – tā uzreiz grūti pateikt. Kad ir šis reālais, nosacītais pretinieks ar transportu, bruņutransportu kā šoreiz, tad mēs arī skaidrojam, lūk, tas var arī gadīties. Tur nav pretī tikai kājnieks ar atsevišķām sistēmām. Tad mūsu kājnieks ir pret bruņutransportieri. Tad mācāmies rīkoties, kā jādarbojas.
Bieži mums mācībās pretī ir tikai kājnieki, bet tā ne vienmēr notiek. Dāņu kontingenta pienesums bija ļoti svarīgs un veiksmīgs, arī vairāk pietuvināts realitātei. Mēs paši ne vienmēr to varam izdarīt, paši savā vidē trenējamies. Citā vietā nākamajā nedēļas nogalē bija poļi, un viņiem arī bija savs transports. Viņi nedaudz citādi rīkojās, bet princips jau ir tas pats – bruņutransports pārvietojas ātri.
Ar mīnmetēju to būs grūti ietekmēt, jo tas atrodas kustībā. Šoreiz mums mācības bija divās nedēļas nogalēs divās dažādās vietās – vienas bija Skrundā, otras Daugmalē un Tomē. Skrundā bija pilsētvide. Integrējām tos pašus dronus, mīnmetējus un dažādas prettanku sistēmas, tur arī visiem acis dega. Zemessargi to visu izmantoja.
