Stāv kā stāvējis. Latvija nav nokārtojusi rēķinus ar okupācijas varas simbolu 123
– Vai mēs varam iedomāties, ka, piemēram, Izraēlā stāvētu nacistus slavinošs piemineklis? Tas jau sen būtu uzlaists gaisā kādā naktī un ļoti veiksmīgi ar valdības svētību, – tā 1997. gadā Pārdaugavas pieminekļa spridzināšanu komentēja Saeimas deputāts Juris Sinka. Toreiz septiņu vīru grupai neizdevās “uzlaist gaisā” Pārdaugavas monumentu ar oficiālo nosaukumu “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Bojā gāja divi spridzinātāji – Valdis Raups un Aivars Vīksniņš. Sekoja ilgs tiesas process, kas lēma atņemt brīvību vairākiem neveiksmīgās operācijas dalībniekiem un atbalstītājiem.
Grandiozo okupācijas laika zīmi padomju varai izdevās iedēstīt 1985. gadā – īsi pirms atmodas laika. Ar “ļeņinekļiem” un tamlīdzīgiem veidojumiem latvieši savā atjaunotajā valstī tika galā itin raiti, bet Pārdaugavas monstrs stāv kā stāvējis jau divdesmit piecus gadus. Ik pa laikam kāds ierosina tā nojaukšanu, taču Ārlietu ministrija novicina gar degunu 1994. gadā noslēgto vienošanos ar Krievijas Federācijas valdību, ka abas valstis apņemas nodrošināt memoriālo būvju un karavīru vietu sakopšanu, saglabāšanu un pieejamību, un – punkts.
Par 1997. gada 6. jūnija notikumiem, kad V. Raupa vadībā jau trešo reizi plānoja uzspridzināt pieminekli, var izlasīt Māra Ruka grāmatā “Spridzinātāji”. Joprojām miglā tītas paliek daudzas šīs operācijas detaļas. Kāpēc sprādziens norībēja par ātru un izdzēsa divas dzīvības? Izmeklēšana nesniedza atbildi arī uz svarīgāko jautājumu – kā pieminekļa smailes apkārtnē un operācijas dalībnieku automobiļos varēja nonākt augstas raudzes militārā sprāgstviela, sarunvalodā saukta par plastikātu, ja Raupa komandas biedrs tiesā apgalvo, ka izmantots tikai trotils. Līdzīgi kā 1991. gada janvārī arī šajā traģiskajā gadījumā parādās apzīmējums “trešais spēks”, kas, iespējams, notikumus virzīja pēc sava plāna. Zīmīgi, ka pēc sprādziena, kas nogranda trīs minūtes pirms vieniem naktī, kā iepriekš zinājušas, minūtes laikā ieradās vairākas policijas vienības, bet Valda Raupa dzīvoklī drošībnieki iebrāzās jau pāris stundas pēc notikušā. Kā viņi varēja tik ātri izskaitļot bojāgājušā personību, ja pēc sprādziena no viņa bija palikušas tika atsevišķas ķermeņa daļas?
Raupa meitai Lāsmai tolaik bija deviņi gadi. Viņa atceras, kā Āgenskalna ģimnāzijas klasesbiedreņu tēvi spieduši līdzjūtībā roku un teikuši, ka meitene var lepoties ar savu tēvu. Studiju laikā Latvijas Lauksaimniecības universitātē tuvākie draugi tēva rīcībai izteikuši apbrīnu. Lāsma atzīst, ka tagad esot sajūta – to visu vajadzēja darīt citādi, ne jau ar spridzināšanu, bet caur politiku.
Ierosinājums atbrīvot Uzvaras laukumu no okupācijas varas simbola, vispirms uzstādot informatīvus stendus par laukuma vēsturi, kam sekotu tā pārbūve saskaņā ar pirmskara Latvijā izveidotu projektu, guvis vairāk nekā 12 tūkstošu cilvēku atbalstu portālā “Mana balss”. Taču priekšlikumu šā gada jūnijā “atsvieda” Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija. Tiesa, 2013. gada SKDS veiktajā rīdzinieku aptaujā vairākums atbalstījuši pieminekļa saglabāšanu.
Nez kā ukraiņiem izdevies notraukt miglu no acīm un pēdējos trīs gados aizvākt tūkstots astoņpadsmit Ļeņina pieminekļus?
Rakstā izmantota informācija un attēli no Māra Ruka grāmatas “Spridzinātāji”.
