Statistika nav politiski ietekmējama. Saruna ar Aiju Žīguri 0
Centrālā statistikas pārvalde publiskojusi tautas skaitīšanas provizoriskos rezultātus. Šomēnes tiks iesniegts informatīvais ziņojums valdībai. “LA” redakcijā viesojās, ar Lindu Rasu un Daci Kokareviču sarunājās Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece AIJA ŽĪGURE.
– Kāpēc šie tautskaites dati tiek uzskatīti par valstij ļoti svarīgiem, un kur tos galvenokārt izmanto?
– Valstij ļoti svarīgi zināt, cik tai ir iedzīvotāju, tāda statistika ir vākta jau kopš seniem laikiem. Tautas skaitīšanā cilvēki atbild uz jautājumiem par ģimenes sastāvu, izglītību, profesionālo nodarbošanos. Daži saka – iedzīvotāju reģistrā ir dati, var iztikt ar tiem! Taču iedzīvotāju skaits ir viens no “kustīgākajiem” rādītājiem, un to nemaz nav tik vienkārši uztvert. 2010. gads bija Vispasaules tautas skaitīšanas gads, tāpēc savus ļaudis skaita visas valstis. To varēja darīt ar pāris gadu nobīdi – mēs skaitījām pagājušogad, igauņi to dara šogad. Latvijā skaitīšana notiek ik pa desmit gadiem. Svarīgi bija izdibināt, cik tad ir to, kuri pēdējo gadu laikā aizbraukuši uz ārzemēm un emigranta statusā uzturas ārpus Latvijas ilgāk par 12 mēnešiem. Statistiski emigrējušo plūsmu gan vieglāk ir uztvert valstīm, kurās emigranti ierodas. Iegūt datus par precīzu iedzīvotāju skaitu valstī ir svarīgi daudzu iemeslu dēļ. Tos gaida ekonomikas un valsts attīstības politikas veidotāji, tāpat demogrāfi un citi pētnieki.
– Preses konferencē minējāt, ka tagad kādu laiku būs paralēlie aprēķini – kā saprotams, par pamatu ņemot vai nu iepriekš zināmos 2,2 miljonus, vai tagad kā provizoriskos rezultātus publicētos 2 068 000 Latvijas iedzīvotājus. Cik ilgi šī paralēlā rēķināšana turpināsies?
– Statistikas pārvalde ir publicējusi tautas skaitīšanas datus, bet paralēli eksistē tas iedzīvotāju skaits, kas ir iedzīvotāju reģistrā, – 2,2 miljoni. Eiropas Savienībā esam vieni no pirmajiem, kas publicēja provizoriskos tautas skaitīšanas datus savā valstī. Notiek konsultācijas par datu publicēšanu un izmantošanu “Eurostat” datu bāzēs. Turpmāk statistika dzīvos ar tautas skaitīšanas datiem. Aprēķināsim, cik valstī ir iedzīvotāju uz 2012. gada sākumu, un koriģēsim arī citus datus, pārrēķināsim arī makrorādītājus – ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju, bezdarba rādītājus u. tml.
– Ko jūs atbildētu tiem skeptiķiem, kuri teica – jums bija dots politisks uzdevums “aizvilkt” iedzīvotāju skaitu līdz diviem miljoniem?
– Cilvēki var dažādi spekulēt ar pieņēmumiem, taču es tos noraidu. Statistikas mērķis – iegūt kvalitatīvu datu kopumu, parādīt objektīvo ainu, un mūsu pienākums ir ikvienu interesentu iepazīstināt, kādas metodes izmantojām un kā šie dati uzzināti. Runājot par to daļu, kas iegūta no dažādiem reģistriem, jāteic, tā ir atzīta prakse un ir valstis, kas skaita tikai tādā veidā. Statistikā viens no pamatprincipiem, ka mums jābūt politiski neietekmējamiem. To esam ļoti cītīgi centušies sargāt.
– Pēc rezultātu paziņošanas vairāki cilvēki sacīja – neesmu ieskaitīts! Tā, piemēram, kolēģe, kas Pierīgā dzīvo ekspluatācijā nenodotā mājā, mātes dzīvoklī ar abiem bērniem netika pieskaitīta, bet viņas dzīvesvietā skaitītājs neieradies. Vai jūs viņiem atbildat – pieskaitīti ir visi, izmantojot datubāzes – ziņas par strādājošiem ir Valsts ieņēmumu dienesta datubāzē, par skolēniem – Izglītības un zinātnes ministrijas datubāzē u. tml.?
– Tieši tā. Mēs atbildam visiem, kuri par tamlīdzīgiem jautājumiem ir rakstījuši. Piemēram, kādam kungam, kurš izteica pretenziju, ka nav saskaitīts, jo neesot satikts dzīvesvietā. Pārbaudījām, ka tautas skaitītājs tajā ģimenē ir bijis divas reizes, un apstiprinām, ka šis kungs ir ieskaitīts kā pastāvīgais iedzīvotājs. Pamatojums tam – visu iepriekšējo gadu Valsts ieņēmumu dienestā parādās, ka viņš maksājis nodokļus, tātad nav nekādu šaubu, ka ir atradies Latvijā. Jāpiebilst arī, ka skaitīšana notika pēc faktiskās, nevis deklarētās dzīvesvietas.
Problēma, kas parādījās sakarā ar uzskaiti pēc faktiskajām dzīvesvietām, ir adrešu nesakārtotība. Apmēram tā: “Ja man ir zemes gabals kaut kur, tad varu iegūt adresi un arī deklarēties.” Tad mēģiniet šo cilvēku atrast! Iznāk, ka viņš var dzīvot kaut vai koka dobumā!
– Kas valstī ir jāizdara līdz nākamajai skaitīšanai?
– Jāparūpējas, lai administratīvo reģistru datubāzes ir tik sakārtotas, ka var skaitīt tikai no tām, un tad šis process izmaksās lētāk. Somijā un Dānijā neviens skaitītājs mājās neierodas, un šo valstu iedzīvotāji par skaitīšanu uzzina tikai no avīžu virsrakstiem. Tik mazā valstī kā mūsējā tas noteikti ir izdarāms. Šoreiz viena cilvēka skaitīšana nosacīti izmaksāja 2,6 latus, strādāja 1960 skaitītāji.Protams, problēmas ir, piemēram – cilvēks deklarējies vienā vietā, bet dzīvo pavisam citā pilsētā, cits savukārt emigrējis, bet tas nekur nav reģistrēts u. tml. Lietuvā, kad pirms pāris gadiem ieviesa obligāto veselības apdrošināšanas nodokli, tūliņ ļoti uzlabojās situācija ar emigrācijas reģistrēšanu. Kolīdz cilvēki saņēma paziņojumu, ka jāmaksā nodoklis, tā personas, kuras atrodas ārvalstīs, no reģistra “izrakstījās”.
– Statistikas pārvalde strādā ne tikai reizi desmit gados tautas skaitīšanā, bet visu laiku nodarbojas ar kādu datu vākšanu, apkopošanu, analīzi. Vai, vērtējot vairāku gadu pieredzi, Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi kļūst atvērtāki pret statistiķu jautājumiem vai, tieši otrādi, mazāk jums uzticas?
– Kopumā iedzīvotāji ir atsaucīgi, izprotoši un labvēlīgi noskaņoti. Taču bieži vien intervētājam kā valsts iestādes darbiniekam jāuzklausa viss, ko cilvēki domā par kārtību valstī. Ja salīdzinām ar citām zemēm, jāteic, Latvijā situācija ir diezgan laba. Tiesa, ne vienmēr cilvēki atbild pilnīgi patiesi, piemēram, uz jautājumiem, cik naudas tērē alkoholam un cigaretēm.
– Varbūt tāpēc, ka nemaz paši sev negrib to atzīt…
– Jā, tāpēc, zinot, ka šie skaitļi var būt samazināti, mums ir metodes, kā datu apstrādē tos koriģēt, lai kopaina atbilst realitātei.
Ir dažādi knifi. Jo statistiķa darbs jau nav tikai sasummēt saņemtās atbildes un uzlikt uz galda pārskata tabulu. Eksperti arvien analizē un vērtē, cik iegūtie dati ir ticami un patiesi.
– “Latvijas Avīze” regulāri publicē ziņas par iztikas minimumu un patēriņa grozu. Tomēr esat arī paši atzinuši, ka groza vērtības aprēķināšanas metodoloģija ir novecojusi – tas joprojām tiek rēķināts pēc 1991. gadā apstiprinātas formulas. Turklāt šajā iztikas minimuma patēriņa grozā, piemēram, nav ietverta maksa par izglītību, veselības pakalpojumiem. Vai mainīsiet metodoloģiju vai atteiksities no šiem aprēķiniem?
– Pirms diviem gadiem, kad piedāvājām atteikties, pie mums nāca daudzi šīs informācijas lietotāji – gan Studentu padome, gan Arodbiedrību savienība, gan citi, sakot: “Mums šī informācija ir vajadzīga!” Metode, kā rēķina patēriņa grozu, ir pareiza. Taču problēma tā, ka būtu jātestē patēriņa struktūra, novērtējot, cik tā atbilstīga šim brīdim, un jāpapildina ar pozīcijām, kas svarīgas tagad. Te darbs Labklājības ministrijai, jāiesaista gan uztura speciālisti, gan citi lietpratēji. Jo diez vai statistiķim būtu jāprasa, cik litru piena mēnesī cilvēkam vēlams izdzert. Valsts programmā esam ierakstījuši, ka šīm ziņām ir informatīvs raksturs. Citās Eiropas valstīs statistikas pārvaldes patēriņa grozu nerēķina, to dara pētnieciskie institūti. Mūs visu laiku kritizē, ka iztikas minimums ir zems. Pašreiz tas ir 170 lati mēnesī vienam cilvēkam. Jā, zems, taču mēs neesam pie tā vainīgi. No citas puses raugoties – ir cilvēki, kuri mēnesī nesasniedz arī to, un, ja, piemēram, visām četru cilvēku ģimenēm mēneša kopējie ienākumi būtu šie 700 lati (sareizinot Ls 170 ar četri), tad daļa spriedzes sabiedrībā zustu.
– Patēriņa “grozā” tiek liktas ne tikai pārtikas preces, bet arī apģērbs, apavi. Pētot ikgadējās cenu izmaiņas, kā tās notiek? Vai statistiķis iet uz veikalu un skatās, cik maksā kurpes? Bet pēc gada veikalā taču tādu pašu kurpju vairs nebūs, kā tad salīdzinās cenu?
– Intervētāja rokasgrāmatā tas ir sīki aprakstīts, galvenais princips ir, ka sadarbībā ar tirdzniecības darbiniekiem iegūstam reprezentatīvus datus par to preču cenām, ko cilvēki pērk visvairāk.
Ja, piemēram, Gulbenē “Maxima” pircēji visvairāk iegādājas noteikta ražotāja pienu ar 2,5 procentu tauku saturu litra pakā, tad mūsu darbiniekam visu laiku jāseko tieši šā piena cenu izmaiņām. Ja, piemēram, uzņēmums to pārtrauktu ražot, tad jāraugās, kurš būtu līdzvērtīgs un ko turpmāk cilvēki visvairāk pirks.
Attiecībā uz nepārtikas precēm intervētāji ir labi apmācīti, ko un kā ņemt vērā, lai, piemēram, šogad reģistrējot viena modeļa ādas kurpju cenu, nākamgad atrastu līdzvērtīgas un attiecīgi spriestu par cenu izmaiņām. Jo inflācija ir viens no faktoriem, kur nedrīkst pieļaut nekādas kļūdas.
– Pagājušā gada nogalē Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvnieki izteica neapmierinātību, uzskatot, ka Centrālās statistikas pārvaldes dati, kas tiek izmantoti viņu noslēgtā līguma cenu korekciju aprēķināšanai, neataino patieso situāciju būvniecības tirgū un tādēļ Nacionālā būvnieku asociācija ciešot zaudējumus. Līgumā paredzēts, ka tiek veikta indeksācija – ja ir inflācija, darbu izmaksas sadārdzinās, ja deflācija – samazinās. Dzirdēts arī celtnieku neoficiālais viedoklis – tā kā statistiķi izmanto pašu uzņēmēju sniegtos datus, tad vaina tajā, ka uzņēmēji pārāk vieglu roku pavirši kaut ko ieraksta… Kā tad šie dati top, un kāpēc celtnieki uzskata, ka tie neataino patieso situāciju būvniecības tirgū?
– Šajā pieņēmumā par uzņēmēju paviršo attieksmi pret pārskatiem daļa taisnības ir. Būvniecības indeksā ietverto datu kvalitāte lielā mērā atkarīga no tā, kā 150 celtniecības uzņēmumi – tie ir izraudzīti pēc noteikta kritērija, ņemot vērā lielāko pašu spēkiem veikto darba apjomu, – aizpilda šos pārskatus. Mums ir pašu uzņēmumu deklarēti dati par strādnieku darba samaksu. Ja viņi regulāri sniedz informāciju, ka strādniekiem algas ir tik un tik lielas, un arī pēc mūsu pārjautāšanas, vai patiešām tās algas ir tādas, saņemam apstiprinājumu, tad mēs šos datus izmantojam savos aprēķinos. Ja ir ekonomikas pelēkā zona un uzņēmēji izmanto vēl kādus slēptus samaksas veidus, tas statistikā neparādās. Uzņēmējiem tomēr nevajadzētu šīs aptauju veidlapas uztvert ar attieksmi – nu tas jau vajadzīgs tik kaut kur kaut kam –, bet ņemt vērā, ka var būt situācijas, kad viņi paši ir šo datu lietotāji. Vēl jājautā, kāpēc Nacionālās bibliotēkas būvnieki neapmierinātību pauž tikai tagad, kad pagājuši jau vairāki gadi, kopš to ceļ. Pieņemu, ka jau pašā sākumā netika novērtēts, ka bibliotēkas projekts ir unikāls, tai līdzīga nav, un daļa problēmu par aprēķiniem var būt saistīta tieši ar to. Ziņas par būvmateriālu cenām iegūstam arī no ražotājiem un mazumtirgotājiem. Ekonomikas ministrija, izpildot Ministru kabineta uzdevumu, gatavo informatīvo ziņojumu par vadlīnijām būvniecības projektu indeksācijai.
