Stāsts viena brauciena garumā. Arvja Kolmaņa grāmatas “Taksista stāsti” recenzija 1
Solvita Lapiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja atceramies pirms kādiem gadiem lasīto Arvja Kolmaņa prozu, tad ir skaidrs, ka no viņa var sagaidīt visu ko – nevaldāmu fantāziju, eksperimentus, paradoksus un grotesku, kad lasot īsti nevar saprast, vai autors lasītāju āzē vai izklaidē pats sevi. Ar “Taksista stāstiem” viss ir krietni vien vienkāršāk. Tie nekādi nemēģina provocēt, izaicināt vai nokaitināt un vispār ir pat ļoti labi saprotami.
Taisnības labad jāsaka, ka grāmata “Taksista stāsti” īsti nav uzskatāma par pirmpublicējumu, jo daļa no tās jau ir iestudēta 2015. gadā Radioteātrī un vēl arvien noklausāma Latvijas radio interneta vietnē. Grāmatā nodrukāta papildināta un nedaudz rediģēta versija. Autors atteicies no viena stilistiski vāja stāsta, uzrakstījis piecus jaunus, tādējādi izmainīdams grāmatas kompozīciju un akcentus, izveidojot koncentrētu, atturīgu un raitu vēstījumu.
Jāpatur prātā, ka Arvis Kolmanis, būdams diplomēts scenārists, pēdējos gados bijis scenārija autors gan TV seriālam “Eņģeļu māja” (2012, 2013 kopā ar Evitu Sniedzi), gan vairākām atzinību guvušām filmām – “Bille” (2018 kopā ar Evitu Sniedzi), “Mātes piens” (2023), vēl deviņdesmitajos bijis JRT izrādes “Kā rīsa lauks tik liela pasaule” dramaturgs. Arī “Taksista stāsti” ir absolūti kinematogrāfisks darbs, to var viegli iztēloties kā miniseriālu, kuru noskatīties vienā elpas vilcienā. Galu galā taksists ir gluži hrestomātisks, bieži izmantots, pat nedaudz banāls, toties rakstniekam ļoti izdevīgs tēls – viņš taču satiek neskaitāmus cilvēkus, uzklausa bēdīgus un jautrus, varbūt iereibušus, pilsoņus, pieredz svešas dzīves un problēmas, sagādājot teju vai bezgalīgu vielu jebkuram literāram vai kino darbam. Kolmaņa taksists ir lāga vīrs – viņš vis nav no tiem kaitinošajiem tipiem, kas skaļi klausās neciešamu mūziku, nelāgi ož, visu laiku muld, mēģina tēlot asprāti vai cenšas klientus pievērst Dievam. Šis taksists ir patiešām pieklājīgs un lādzīgs – runā, kad jautā, pacietīgi uzklausa, palīdz un reizēm aizved par velti. Tāds dzīves apbružāts, maķenīt ironisks, ar humoru apveltīts, bet omulīgs un cilvēcīgs. Gribot negribot nāk prātā Lauris Reiniks no “Jaungada taksometra” kādā apmēram ceturtajā vai piektajā filmas versijā.
Sākotnēji varētu likties, ka nelielā grāmata sastāv no divdesmit pieciem atsevišķiem stāstiem, kuri vēsta par konkrētu pasažieri un viņa likstām. Tomēr nē – krājumu veido divas līnijas – epizodes ar takša klientiem, kuri vēlas kaut kur nokļūt un pie viena izstāsta savu kolorīto stāstu, un paša taksista dzīves peripetijas, kas vijas cauri un pa vidu grāmatai, ļaujot ieskatīties arī galvenā varoņa, ne tikai viņa klientu dzīvē.
Taksī, saprotams, vizinās raiba un visnotaļ interesanta publika – veca sieviņa, kura grib tikt līdz jūrai, dziļdomīga, apjukusi un ļoti izmisusi eleganta dāma, kāds neveikls kavalieris, lauku sieva, kas pārdevusi māju, lai palīdzētu māsai, jauna sieviete kopā ar dusmīgu māti, kas pēc savstarpēja vētrainā strīda par meitas nepareizajām dzīves izvēlēm tiek aizvesta uz slimnīcu, varen kašķīga kundze ar neticami labu ožu, kāds sieviešu romānu rakstnieks ar ļoti jūtīgu nu jau bijušo mīļoto meiteni utt. Lai tiktu galā ar šo kompāniju, taksistam ir jābūt ar dzelzs nerviem un labu humora izjūtu. Turklāt, ņemot vērā braucēju nervozitātes pakāpi, trauksmi un neparedzamās reakcijas, galvenais varonis bieži vien paliek bez samaksas, jo pasažieri jūtu uzplūdā lec ārā no mašīnas taisni ceļa vidū.
Kā jau dramaturģiskā darbā pieklājas, sižetu veido un virza dialogi. Tie ir raiti, visumā pieklājīgi un diezgan organiski, turklāt Kolmanim ir izdevies gluži novelistiskā stilā atrast negaidītus stāstu nobeigumus, tie gan lielākoties ir vairāk skumji nekā asprātīgi. Bet viegla rezignācija piedien dzīves nogurušam taksistam. Otra sižeta līnija, kas iespraucas pa vidu dažādajiem klientiem, ir galvenā varoņa privātās dzīves samežģījumi – tā, pirmkārt, ir bijusī sieva, kura pirms dažiem gadiem aizgājusi pie apsviedīgā un krietni bagātākā Vitālija, tomēr laiku pa laikam uzrodas no jauna, kā likums, iereibusi vai izmisusi, savukārt pats taksists, kuru, kā noskaidrojas uz grāmatas beigām, sauc Andris, pateicoties sava darba specifikai un nelielai avārijai, iepazīstas ar Ievu un mēģina sakārtot privāto dzīvi, kas nemaz nav tik vienkārši, ņemot vērā iepazīšanās apstākļus un bijušo sievu.
Lai mazliet uzfrišinātu sev diezgan neraksturīgi sadzīvisko, kaut gana viegli lasāmo gabalu, autors ievieš nedaudz mistikas – galvenā varoņa draugs un fotogrāfs vienā personā, ja vien prasti neknipsē, bet taisa lielo mākslu, redz auras un spēj paredzēt fotografēto cilvēku nāvi, kas ienes zināmas problēmas gan viņa paša, gan apkārtējo dzīvē. Autors stāstiem ir centies piešķirt filozofisku viedumu, kaut reizēm tas izklausās klišejiski un banāli. No otras puses, paturot prātā Arvja Kolmaņa iepriekšējos negantos darbus, varbūt tā tomēr ir pašironiska lasītāja vilkšana uz zoba. Kas lai to zina. Lai kā tur būtu, karstā vasaras dienā un jūras krastā nelielā apjoma grāmata būs tieši laikā, lai pietiekami aizraujoši un ar niecīgu piepūli īsinātu laiku vai varbūt sameklētu radio arhīvā 2015. gada iestudējumu, kur taksists runā Artūra Skrastiņa patīkamajā balsī.
