“Mēs ceram, ka tā būs viendienīte.” Saruna ar režisoru Matīsu Kažu par viņa jauno filmu “Ūdens garša” 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 8. aprīlī, Latvijas kinoteātros ceļu pie skatītājiem sāks režisora Matīsa Kažas jaunākā satīriskā komēdija “Ūdens garša”. Režisors nenoliedz, ka filmas stāstu iespaidojusi nesen Latvijā piedzīvotā atmiņas ūdens epopeja, taču uzsver, ka vēlējies runāt plašāk – par sabiedrības manipulēšanas mehānismiem un kritiskās domāšanas spēju zudumu. Turklāt – krietni dzēlīgāk, nekā viņš to darījis iepriekš.
Zviedrijā dzimušais, bet Latvijā augušais kinorežisors Matīss Kaža jau spilgti pieteicis savu vārdu Latvijas kino telpā kā oriģināli domājošs un arī ļoti ražīgs kino mākslinieks. Viņš ir režisors, scenārists un producents īsternam “Wild East. Kur vedīs ceļš” (2021), komēdijai “Kino un mēs”, kā arī vairāku dokumentālu filmu autors (“Vienu biļeti, lūdzu”, 2017; “Klejotāji”, 2020).
Kino izglītību ieguvis Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā, Amerikas Kino institūta konservatorijā Losandželosā. Kopš 2020. gada Matīss Kaža ir arī vieslektors Latvijas Kultūra akadēmijā, jaunajiem kinomākslas studentiem pasniedzot gan režiju, gan kino nozares iespējas mūsdienu mediju kontekstā.
Matīsa Kažas jaunākās filmas stāsts liks sekot žurnālistes Katrīnas pētītai noslēpumainai organizācijai “Ūdens mājas” – tā piedāvā cilvēkiem attīrīties ar īpaši strukturēta ūdens spēku. Kad Katrīna atklāj shēmas, kas patiesībā slēpjas aiz miljoniem vērtās un plašu popularitāti ieguvušā Meistara vadītās biedrības, viņa nolemj to izmeklēt un informēt sabiedrību, taču uzzina, ka organizācijā iesaistījusies arī viņas meita.
Galvenajās lomās – aktieri un scenārija līdzautori Vilis Daudziņš (Meistars), Iveta Pole (Katrīna), Andris Keišs, Jānis Skutelis, Gerds Lapoška un Alise Dzene.
“Ūdens garšas” pieteikums atmiņā atsauc nesenos notikumus – pazīstamo atmiņas ūdeni un cilvēkus, kuri šim viltus stāstam notic vai nenotic. Tomēr jūsu filma nav dokumentāls darbs?
M. Kaža: Patiesībā centrālā tēma ir brīvās gribas jēdziens un tā robežas. Otrkārt – sekošanas parādība, kas uzrāda to, ka mēs dzīvojam kaut kādos konkrētos informācijas laukos un tad šo informāciju reproducējam tālāk.
Šis ir arī stāsts par manipulāciju, tostarp psiholoģisku manipulāciju. Galu galā – arī stāsts par to, ka lielai daļai sabiedrības gribas kādu lielo – tēvišķo vai mātišķo – tēlu, kurš pateiktu, kā būtu jārīkojas vai jādomā pareizi. Kādā brīdī daļa sabiedrības pret šo tēlu var zaudēt kritisku attieksmi, un tad jau tas kļūst bīstami, jo tu vienkārši sāc reproducēt cita cilvēka domas, nevis domāt pats. Šķita aktuāli par to runāt.
Protams, veidojot filmu, iepazināmies ar visiem zināmajiem ūdens strukturētājiem Latvijā, bet Viļa Daudziņa Meistara tēls, līdzīgs hipijam vai Jēzum parūkā, nav līdzīgs nevienam konkrētam personāžam. Turklāt Latvija nav unikāla ūdens strukturētāju darbības vieta.
Pētījām ūdens vārdotājus un iedzīvinātājus, “viedo” ūdeņu ražotājus un apvienības Amerikā, Eiropā, Krievijā, pievērsām uzmanību arī dažādiem kultiem, pseidoreliģiskām organizācijām. Mani interesēja jautājums par to, kā notiek savervēšana, un atklājas, ka mehānisms it visur ir līdzīgs. Notiek cilvēka iekļaušana kaut kādā sistemātiskā domāšanas shēmā neatkarīgi no tā, kādā medijā ar to operē.
Šobrīd ar lielāku vai mazāku pārsteigumu vērojam, cik pēkšņi vesela valsts vai liela daļa tās iedzīvotāju seko viena vadoņa skaidri redzami šausminošam kursam.
Mani tas nepārsteidz. Ja paskatāmies uz 20. gadsimtu, redzam, ka tas atkārtojas periodiski – kādu brīdi vairāk, kādu mazāk. Diemžēl šis psiholoģiskais mehānisms vēsturē ir iestrādāts.
Vai nav sajūtas, ka šobrīd “viedā” ūdens tēma zaudē aktualitāti, to strauji aizēnojot gan pandēmijai, gan tagad Krievijas iebrukumam Ukrainā?
Filmas seansā mums jautāja, vai nedomāju, ka šī filma būs viendienīte, un Andrim Keišam uz šo bija ļoti precīza atbilde – mēs ceram, ka tā būs viendienīte. Tādā ziņā, ka būtu labi, ja šīs tēmas pēkšņi vairs nekļūtu aktuālas un pasaules situācija mainītos. Tomēr man liekas, ka ir naivi domāt, ka tas tā pēkšņi pazudīs un mēs atgriezīsimies kaut kādā izbijušā laikmetā. Mēs nevaram uzsist knipi un kā burvju trikā izmainīt pasauli.
Man liekas, ka parādības, par ko runājam, ir sistēmisks dīglis, kas audzis līdzi sabiedrības sašķeltībai, viedokļu atšķirībām, krasi atšķirīgiem informatīviem burbuļiem. Tas viss nav parādījies pēkšņi, piemēram, 2020. gada martā, bet veidojies vismaz desmit gadus.
Protams, mūsu filmas notikumi nav tiešā veidā saistīti ar tiem, kas norisinās šobrīd, jo filma uzņemta pagājušajā gadā. Mūs tiešā veidā iespaidoja kovida pandēmijas raisītās pārdomas, bet netiešā veidā iznāk atsauces uz to, kas notiek šobrīd, bet mēs neesam nekādi pravieši – tā ir sakritība.
Filmas žanrs ir specifisks – satīra, Latvijā reta parādība. Tas nozīmē dzēlīgāku un sāpīgāku humoru, salīdzinot, piemēram, ar “Kino un mēs”, kurā viss ir uz parodijas robežas un spēles noteikumi ir vieglāki.
Vai jums pašam ir vēlme kaut kā savos kinodarbos rezonēt uz aktuāli notiekošo, varbūt – ietekmēt domu? To, ka kino var būt ietekmīgs ierocis, apliecina kaut vai fakts, ka Krievijas režīms neieredz tāda kino veidotājus. Tikko ”Artdocfest” festivāla atklāšanā Maskavā uzbrukumā ar sarkano krāsu apliets režisors Vitālijs Manskis, kurš savās filmās atklājis arī Krievijas realitāti.
Manskis realitāti ataino ļoti tiešā veidā, veidojot, piemēram, filmu par Putinu. Protams, visi nevar veidot filmas par Putinu, kaut vai tāpēc, ka mums nav tādas piekļuves veco arhīvu materiāliem, kāda bija Manskim. Protams, māksla reaģē uz notikumiem, un ir sagaidāms, ka tagad drīzumā tematiski būs vairāk šāda veida darbu kino, teātrī.
Ticu, ka tuvākajā laikā teātrī iestudēs kaut ko tādu kā “Ričards III” vai “Kaligula” – darbus, kas vēsta par ļaunumu, kas saistīts ar varas izmantošanu. Mēs varam aktualizēt šīs tēmas, taču nedomāju, ka tās ir vienīgās, par ko šobrīd mākslā jārunā.
Tas būtu slikti, ja mēs visi pārmestos tikai uz šīs tēmas risināšanu, un vēl sliktāk, ja censtos savus jau esošos darbus tai pievilkt. Tāda nav arī mūsu filma. Mākslai ir jābūt dažādai.
Joprojām ir ļoti daudz praktiska atbalsta, ko varam sniegt arī citādi, neatkarīgi no tā, vai esam mākslinieki, inženieri vai akadēmiķi – gan aktīvisma ziņā, gan vienkārši pēc iespējām palīdzot Ukrainas cilvēkiem, uzņemot savās mājās bēgļus, atbalstot viņus ar darba vietām.
Tā taču nav nejaušība, ka zināms aktieru sastāvs pārceļo no vienas jūsu filmas uz otru – Jānis Skutelis, Andris Keišs, Vilis Daudziņš piedalās gan “’Kino un mēs”, gan “Wild East. Kur vedīs ceļš”. Pulcināt savu kinoaktieru kodolu?
Laikam tā ir, ka man ir savi domubiedri, aktieri, ar kuriem strādāju no filmas uz filmu. Tie noteikti nav tikai vidējās paaudzes aktieri kā Daudziņš, Keišs, Skutelis vai [Egons] Dombrovskis, ar kuriem esam strādājuši vairākos darbos, lai gan ar “Kino un mēs” trijotni esam iecerējuši vēl vienu kopīgu kinodarbu.
Vairākās filmās strādāju arī ar jaunajiem aktieriem, piemēram, Gerdu Lapošku, arī Mariju Luīzi Meļķi, kura būs galvenajā lomā manā nākamajā filmā “Neona pavasaris”. Tomēr es arvien cenšos ieviest kādu jaunu elementu, uzaicināt kādu jaunu aktieri – “Ūdens garšā” tāda ir Iveta Pole žurnālistes lomā. Iveta mani īpaši pārliecināja ar savu spēli Lindas Oltes filmā “Māsas”, kurā viņa spēlē galvenās varones – bērnunama meitenes – bioloģisko mammu.
Šajā reizē aktieriem esot dota radoša vaļa arī scenārija veidošanā. Vai viņi krietni mainīja jūsu sākotnējo ieceri?
Šo filmu veidojām līdzīgi kā koprades procesa izrādi jeb angliski – “devised theatre”. Līdzīgi tas ir noticis Jaunajā Rīgas teātrī vai vairākos neatkarīgajos teātros. Tu sāc darba veidošanu ar kaut kādu pamatuzstādījumu, mūsu gadījumā – organizāciju un tās pretspēku – žurnālistiem, kuri grib noskaidrot, kas tad īsti šajā organizācijā notiek.
Tālāk aktieri kā scenārija līdzautori būtiski ietekmēja epizodes un dramaturģisko struktūru. Ir vairākas ainas, kuras pilnībā izdomājuši paši aktieri. Piemēram, Andris Keišs pats izdomāja, ka viņam ir jābūt tā dēvētā BDSM sapnim – viena no vājprātīgākajām ainām, kādu esmu uzņēmis (smejas).
Kāds ir tā dēvētā “nepārtrauktā kadra” šarms? “Ūdens garšā” turpināt šo “Kino un mēs” lietoto paņēmienu.
Šis paņēmiens kino vēsturē ir lietots daudz kopš 2000. gadu sākuma, kad cietā diska atmiņas bloks ļāva nofiksēt ļoti garu materiālu, kas kinolentē nebija iespējams. Šķiet, ideja par nepārtrauktā kadra izmantošanu, filmējot “Kino un mēs”, radās Jānim Skutelim, jo bijām noskatījušies līdzīgas filmas un šķita, ka varam to realizēt paši.
Tomēr “Kino un mēs” mums bija manāmi vienkāršs uzstādījums, tikai divas telpas, bet šoreiz ir sarežģītāk – vairāki stāvi, 23 dekorācijas, divas lokācijas, starp kurām vēl ir pārbrauciens.
Nepārtrauktais kadrs nozīmē filmēšanu reālā laikā bez montāžas iespējas. Visa montāža idejiski ir jāveic filmēšanas laikā kopā ar aktieriem, operatoru, scenogrāfu, jo pēcāk nevarēsi neko nogriezt vai saīsināt. Galvenais ieguvums ir absolūta klātesamības sajūta. Visu laiku ir radošais saspringums, jo brīdī, kad kaut kas noiet greizi, ir jāatgriežas sākumā.
Trešais ieguvums – mums pašiem ir izaicinājuma sajūta – līdzīga kā teātrī, kur režisors veic visu darbu, pirms aktieris iznāk uz skatuves. Turklāt nepārtrauktais kadrs ļauj filmēt ar mazāku budžetu.
Ja būtu iespējams filmēt lielbudžeta filmu, kāda tā būtu?
Šobrīd esmu vairāku šādu filmu producents. Viena ir Ginta Zilbaloža otrā pilnmetrāžas animācijas filma “Straume”, kas top kā starptautisks projekts ar vairākiem kopražotājiem. Tas ir stāsts par kaķi individuālistu, kad sala, kurā viņš dzīvo, applūst, un viņš ir spiests patverties laivā kopā ar citiem dzīvniekiem. Animācija ir laikietilpīgs process, tāpēc filma pie skatītājiem varētu nonākt 2024. gadā.
Latvijas mērogam samērā liela budžeta filma ir arī režisores Lindas Oltes “Māsas” – stāsts par divām māsām Latvijas bērnunamā un adopcijas procesu – vēlmi atrast ģimeni un piederību pusaudžu meitenei. Ļoti jūtīgs darbs, kas nu jau pabeigts un pirmizrādi piedzīvos oktobrī.
Reizē mazbudžets man ir interesants, jo ļauj strādāt regulārāk. Tu nevari katru vasaru taisīt tādu filmu kā “Wild East. Kur vedīs ceļš” – vizuāli noslīpētāku, detaļām piesātinātāku. “Ūdens garšas” estētika nav tik vērienīga, tā ir vairāk Larsa fon Trīra “Dogvilas” manierē, taču ne mazāk mākslinieciska.
