Stāsts par turīgu padomju pilsoņu dzīvi. Daces Rukšānes grāmatas “Džikī” recenzija 7
Solvita Lapiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izlasot Daces Rukšānes “Džikī”, neviļus sāku prātot, vai vispār ir kāda smarža, ko atceros no savas astoņdesmito gadu bērnības. Diez vai. Nu varbūt mazliet tēva odekolonu “Rīdzinieks” vai vēlāk nez kur izrauto “Rīdzinieces noslēpumu” un “Kristīni”. Tās šķita smalkas, pieaugušie runāja, ka beidzot arī padomijā ir kas jēdzīgs. Bet vispār liekas, ka daudz lielākas raizes bija par to, vai neodīsi pēc omletes vai, nedod Dievs, ceptiem kartupeļiem.
“Džikī” ir turpinājums 2020. gadā iznākušajai “Krieva ādai” – romānam, kur uz nomācoša 50.–60. gadu padomju dzīves fona varējām sekot kaislībām un robežu pārkāpšanai kādā Liepājas puses ģimenē. “Krieva ādā” sava loma bija “Chanel” aromātam. Nu turpinājums seko, un par stāsta smaržu kļuvis “Jicky” no “Guerlain”. Grāmatas noformējums izcils – maigā krītpapīrā noslēptais sievietes pliknis eleganti sasaucas ar grāmatas kopējo noskaņu. Aptuveni divarpus padomju dzīves desmitgades izstāstītas pietiekami aizraujoši, tāpēc lasītājam garlaikoties nevajadzēs – smalkas, vietām gandrīz fotodokumentālas detaļas, atsevišķās epizodēs noķerta gluži taustāma sajūta, viegls un samērā simpātisks vēstījums, galu galā – intriģējošs epilogs. Romāna pirmās nodaļas ieskicē to, kas noticis iepriekš, nedaudz pastāsta par Meldras mammas Emīlijas un viņas māsas turpmāko dzīvi, kā arī par pašas Meldras pieredzēto pirms pārvākšanās uz Rīgu, lai studētu ķīmiju un kļūtu par parfimēri.
Sākums ir mazliet smagnējs un uz priekšu kustas lēnām, bet pamazām uzņem apgriezienus. Meldru mēs ieraugām atturīgu un savaldīgu, viņa pati atzīst, ka, nolūkojusies pašas mātes kaislībās, nevēlas neko tādu savā dzīvē. Viņa ir lepna, ar gaumi, inteliģenci un zināmu, teiksim tā, krampi apveltīta jauna sieviete, kura iekārtojas Rīgā un mēģina aptvert, kā turpmāk pavadīt savu dzīvi. Un viņai patiesi veicas gluži labi – no īrētas istabas Sarkandaugavā viņa pārceļas uz pilsētas centru, kad apprecas ar jaunu un daudzsološu dakteri, kura vecāki savukārt ir valsts izdevniecības redaktori, tātad cilvēki ar sakariem, vasarnīcu Murjāņos un visādā ziņā labi nodrošinātu dzīvi. Nav jau tā, ka Meldra kaut ko īpaši darītu, lai tiktu uz augšu, viņa ļaujas, pieņem situāciju un īpaši neprāto. Ne sevišķi pārdzīvo, ka meita uz diezgan ilgu laiku jāatstāj pie mātesmāsas, kamēr viņa iekārtojas Rīgā, ne arī par to, ka pret nākamo vīru nejūt daudz vairāk kā draudzību, vārdu sakot, dzīvo tik nost.
Uz šā fona autore var izstāstīt stāstu par turīgu padomju pilsoņu dzīvi (kas bieži, jāatzīst, negadās). Un tā nudien ir visnotaļ laba dzīve – Meldras vīrs ir iecienīts ārsts, kas tiek ne vien pie deficīta mantām, bet arī pacientu dotās naudas, viņš var nopirkt vasarnīcu pie pašas jūras, žiguli un samainīt valsts piešķirto Purvčika blokmājas dzīvokli pret apartamentiem pilsētas centrā. Meldrai ir smalki draugi un paziņas no labākajām aprindām, viņa pamet studijas un pelna naudu, šūdama drēbes sievietēm, kuras nav ar mieru nēsāt padomju fabriķu darinājumus.
Tā lasi, lasi, un kādā brīdī neviļus sāk likties – nu tak nebija ne vainas tam padomju laikam! Jā, pelēcīgs, ierobežojošs, melīgs un neglīts, toties drošs, paredzams, stabils un diezgan pat nodrošināts, īpaši tad, ja esi pareizajā vietā un pusē. Visvisādas nepatīkamās padomju dzīves blaknes romānā gan tiek minētas, bet tās attiecas uz citiem, ne Meldru – jā, viņas pirmais vīrs iekļuvis nepatikšanās par mutes palaišanu, bet ne jau pārāk nopietnās, jā, pelnot naudu ar šūšanu, var tikt milicijas nagos par nelegālu ienākumu gūšanu, bet tas notiek ar citiem, ne Meldru, jā, Ziemassvētkus it kā nedrīkst svinēt, bet īstenībā var, ja vien kārtīgi aiztaisa aizkarus. Romānā ir neprātīgs, patiešām neprātīgs daudzums ar spilgtām padomju Latvijas reālijām un detaļām – tur ir viss, ko vien var atcerēties tie, kuri šos laikus piedzīvojuši – esperanto valodas kursi, fabrikas “1. maijs” neglītie “spāņu zābaki”, nutriju un tulpju audzēšana, blats un deficīts, poligrāfiķu disenes, Anša Rūtentāla kustību teātris, nelegālo videokasešu ēra un vēl, un vēl, un vēl. Reizēm rodas dīvaina sajūta, ka autore vēlas piefiksēt visu, kas tolaik bijis svarīgs vai interesants, lai pilnīgi neko nepalaistu garām. Zināmā mērā tas pat ir aizraujoši, jo arī lasītājs var iesaistīties rotaļā (leģendārais “Avots”, piemēram, palicis bez ievērības).
Daudzās detaļas dzen stāstījumu uz priekšu tādā tempā, ka brīžiem grūti saprast, kurš gads aiz romāna loga. Un, iespējams, tieši tas ir iemesls, kas liek pārbrāzties pāri daudziem potenciālajiem saasinājumiem, konfliktiem un atrisinājumiem, bez kā labu romānu grūti iedomāties – liekas, nu tūlīt būs, ir visi priekšnoteikumi, lai kaut KAS notiktu, bet nenotiek, jo jāskrien tālāk. Šim gandrīz vai bezkonfliktu stāstam cauri vijas jau “Krieva ādā” apspēlētais neatļautās mīlestības motīvs, ko šoreiz pavada jutekliskais “Jicky” aromāts. Autore Meldras pamazām apjausto un lēnām pieņemto biseksualitāti attēlo tikpat atturīgi un apvaldīti kā visu pārējo varones dzīvi. Bet sūri grūti iegūtās unisex smaržas kalpo par katalizatoru kaislībām, kas mājo visādi citādi savaldīgajos varoņos, bet, jāsaka, viņi arī tad nezaudē labo audzināšanu, krietno dabu un pieklājīgo uzvešanos.
Toties smaržas “Jicky” Dace Rukšāne apraksta tik spilgti, kārdinoši un sajūtami, ka arī es (droši vien kā daudzi citi lasītāji) pavadīju labu laiku, pētot iespējas pie tām tikt. Kā par sodību, Latvijā smaržas nav nopērkamas, bet esmu droša, ja “Jicky” gadīsies man ceļā, es noteikti gribēšu zināt, kāds ir šis galvu jaucošais aromāts.
