Rolands Repša: Trampa atkalievēlēšana var izrādīties liktenīga NATO kā organizācijai 3
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada jūnijā iznākusī Džona Boltona grāmata “The Room Where It Happened” (“Telpa, kurā tas notika”) izraisa interesi gan saistībā ar 3. novembra prezidenta vēlēšanām ASV, gan arī kā ieskats amerikāņu augstākā līmeņa drošības politikas “virtuvē”.
Džons Boltons no 2018. gada aprīļa līdz 2019. gada septembrim bija prezidenta Donalda Trampa nacionālās drošības padomnieks, kas ir līdzvērtīgs amats valsts sekretāram (ārlietu ministram), un risināja daudzos pasaules politiskos sarežģījumus saistībā ar Irānu, Sīriju, Afganistānu, Ziemeļkoreju, Ukrainu, Krieviju un ASV attiecības ar NATO, ES un Ķīnu.
Ar grāmatas nosaukumā minēto “telpu” acīmredzot ir domāts Baltā nama Ovālais kabinets, kurā ikdienā strādā ASV prezidents.
Jau stājoties amatā, Boltons plānoja uzrakstīt grāmatu par šo sava darba periodu, tādēļ tajā ir ļoti precīzi fiksēti sanāksmju un telefona sarunu laiki, ko kurš teica un kādi lēmumi tika pieņemti.
Arī Tramps zināja, ka Boltons raksta grāmatu, un pat mudināja autoru precizēt tajā kādas epizodes izklāstu.
No politiskā stila viedokļa Boltons un Tramps ir pretmeti.
Boltons ir rūpīgs stratēģiskais plānotājs, kas balstās uz detalizētas informācijas vākšanu un faktu analīzi.
Tramps savukārt darbojas kā liela mēroga biznesmenis, paļaujoties vairāk uz personisko pieredzi, cilvēku pazīšanu, intuīciju un improvizāciju.
Tramps ir nepacietīgs – viņam vajag visu atrisināt uzreiz. Tramps ir izteikti centrēts uz savu ego – jebkuru situāciju viņš saasināti vērtē, kā tā un, it īpaši viņš pats, pēc tam izskatīsies medijos. Jebkurā sanāksmē galvenais runātājs ir viņš pats.
Šaurākā lokā Trampa leksikonu izdaiļo angļu vārdiņi “shit” un “fucking”.
Klāt nāk Trampa nemitīgā šaudīšanās no viena lēmuma vakarā līdz diametrāli pretējam nākamajā rītā. Lūk, šādā mērena haosa atmosfērā tiek lemti svarīgākie ASV un pasaules drošības jautājumi!
Tomēr galvenās atšķirības starp Trampu un Boltonu ir nevis politiskās darbības stilā, bet metodēs un, protams, arī ASV drošības politikas stratēģiskajos mērķos.
Boltons ir skaidri izteikts “vanags” un uzskata, ka ar naidīgiem režīmiem nevajag runāt (tādējādi tos leģitimizējot), bet nepārtraukti izdarīt uz tiem politisku, ekonomisku un vajadzības gadījumā arī militāru spiedienu, bet Tramps ir pārliecināts, ka spēj problēmas atrisināt, vienkārši tiekoties ar šo valstu līderiem un visu sarunājot gluži kā biznesa darījumā.
Stratēģiskajā ziņā Trampa mērķis ir pēc iespējas ātrāk pilnībā izvest vai vismaz krietni samazināt ASV spēkus konfliktu zonās (piemēram, Sīrijā).
Šāda nostāja ir pretēja visai līdzšinējai ASV drošības politikas koncepcijai, kas nosaka, ka ASV pašas drošība ir atkarīga no tā, cik labi tiek kontrolētas konfliktu zonas plašajā pasaulē.
Attiecībās ar augstākā līmeņa spēlētājiem, tādiem kā Ķīna un Krievija, Tramps ir piesardzīgs un rūpējas, lai viņa izteikumi vai mediju reakcija neaizvainotu šo valstu līderus. Boltons uzskata, ka Trampa sarunās ar Putinu pilnībā dominē Krievijas prezidents.
Manuprāt, tas viss spilgti raksturo Trampa pasaules uztveres veidu – pēc viņa domām, tā ir pilna ar atklātiem ļauniem ienaidniekiem (tādiem kā Ziemeļkoreja un Irāna), liekēžiem (kā ES un NATO) un spēcīgām valstīm kā Ķīna un Krievija, ar kurām nopietni jārēķinās.
Visas pārējās valstis ir tikai maznozīmīgas sīkfirmas, un pasaule kopumā ir nesaudzīga konkurences vide bez draugiem un partneriem.
Grāmatā nekur nav minēts neviens Trampa izteikums par Rietumu solidaritāti vai vismaz kaut kas tādā garā, ko līdz šim bijām tā pieraduši dzirdēt no ASV prezidentiem.
Toties ir minēti citi neiepriecinoši izteikumi. Piemēram, NATO samitā Briselē 2018. gada jūlijā Tramps bija noskaņots vienkārši aiziet no šīs organizācijas, kuru 70% apmērā finansē ASV.
Sarunā ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu Tramps retoriski jautāja: “Kādēļ mums jāsāk Trešais pasaules karš bagātu valstu kā Vācijas dēļ, kas nemaksā savus 2%?”
Boltona argumentācija un Stoltenberga diplomātija glāba situāciju.
Vēl zīmīgs ir fakts, ka Tramps savā pirmajā NATO samitā 2017. gadā pats personīgi no savas runas uzmetuma izsvītroja visas atsauces uz NATO līguma 5. pantu.
Īpašas Trampa dusmas izraisa Vācija, kas tikai palēnām taisās sasniegt 1,5% līmeni līdz 2025. gadam. Turklāt vācieši turpina darbu pie “Nord Stream II” gāzesvada pabeigšanas, tādējādi stiprinot NATO pretinieku Krieviju.
Trampa atkalievēlēšanas gadījumā, ja Vācija tomēr pabeigs cauruļvadu, tas var izrādīties liktenīgi NATO kā organizācijai.
Mani ļoti interesēja, kādu nozīmi globālajā Boltona darba laukā ieņem Latvija un Baltija. Jāteic, nekādu – grāmatā vienreiz garāmejot pieminēta Igaunija.
