“Stāsts par dalībniekiem, par viņu ilgotajiem svētkiem un neaizstājamo pieredzi, kuras dēļ var ignorēt pandēmiju? Šaubos.” Anda Rožukalne vērtē e-dziesmu svētkus 13
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jebkuri Dziesmu svētki neapšaubāmi ir milzu izrāde. Šoreiz, pēc polarizētiem strīdiem starp ilgotu “jā!” un šaubīgu “nē, vai izdosies”, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notiek, tie tikko sākušies. Tomēr šie ir citādi svētki, kā izrāde par svētkiem. Kā rīkotāju ceļojums pie tiem, kuri ļoti vēlējās svētkus.
Bet arī visi pārējie gaidīja un cerēja sagaidīt izrādi. Kāda tā izskatās pirmajā e-svētku nedēļā? Vēl ir arī doti veidotāju solījumi, ka koncertu filmēšana sākusies un tie būs skatāmi septembrī. Man gluži vai jāsavaldās, lai katrā rindkopā necitētu Gija Debora sacerējumu “Izrādes sabiedrība” par sabiedrībām, kurās izrāde ir nevis papildinājums vai izklaide, bet “pati sabiedrības būtība”.
Ko mēs varam redzēt, dzirdēt, kamēr gaidām citādo svētku izrādes turpinājumu?
Izrādīšanās, nevis izrāde
Viss sākas ar svētku reportāžu no Kuldīgas. Tā ir ziņa “Panorāmā”, ka svētki sākušies un tāpēc divās nedēļās svētku autobusā tiks apciemoti 43 novadi, lai pateiktu paldies visiem, kuri pacietīgi gaidīja, gatavojās, kam prieks dziedāt un dejot. Tā tas tika paziņots.
Un kā izskatījās? LTV Ziņu dienesta stāstā svētku rīkotāju rīcībā bija iedots Kuldīgas vecpilsētas tūristu bānītis. Kopā ar svētku izpilddirektori Agru Bērziņu un viņas kolēģiem tas jauki lodāja pa pilsētu, to sagaidīja svētkiem satērpti bērni. Viņi gaidīja tikšanos, smaidīja un laipni sveica ciemiņus.
Par laimi, ziņas veidotāju uzmanības lokā bija ne tikai rīkotāju “laimes lāča” un “revidenta” kombinācijai līdzīgais brauciens ar vairākām pieturām, bet arī bērni, skaisti sapucēti un trīsdesmit grādu svelmē joprojām smaidīgi.
No pašlaik pieejamiem materiāliem 12. jūlija un 17. jūlija “Panorāmas” ziņas ir vienīgās, kurā bērniem un to vecākiem uzdod jautājumu, kāpēc viņi piedalās, ko domā par šiem svētkiem. Lai arī atbilde ir vienkārša – gribas svētkus un patīk dziedāt –, tā tika sadzirdēta. Pašlaik, šķiet, tie bija daži cilvēcīgi un patiesi teikumi par svētkiem. Viss pārējais ir izrāde un svētku rīkotāju izrādīšanās.
Protams, bērniem, kuri pavisam nesen varēja atsākt mēģinājumus klātienē, arī svētku rīkotāju ciemošanās viņu pilsētā ir liels notikums. Tomēr pasākums “Saulesvija”, kā nosaukts ceļojums un ko pavada laba datorgrafika un ne tik laba vides objekta ripināšana pilsētās, atgādina par nelīdzvērtīgām varas attiecībām. Tajās ir svarīgie viesi un ne tik svarīgie dalībnieki. Tajā ir grūti ieraudzīt līdzdalību, muzicēšanas, dziedāšanas un dejošanas kaislību.
Sapulcinātie bērni māj pēc komandas, darbojas, lai nodrošinātu rīkotāju vizītes svarīgumu. Ja tas nozīmē, ka “citādie” svētki paredzēti dalībniekiem, tad, atvainojiet, tas izskatās provinciāli, kā augsto galvaspilsētas viesu kontroles brauciena godpilna uzņemšana. Nevis sadarbība, nevis dziedātāju un dejotāju meistarības apspriešana, ja jau beidzot esam kopā, bet ietekmes pārbaudīšana. Tāpēc meklēju novadu apmeklējuma reportāžas svētku mājas lapā.
Skaistie skati
Iespējams, visu laiku karstākajās dienās un visu laiku jocīgākajos svētkos strādājošajiem video un foto meistariem bijis dots uzdevums fiksēt visus salkanos svētku stereotipus, kuros būtu redzamas skaistākās atmiņas par skolēnu svētkiem. Reportāžu struktūra ir pilnīgi vienāda. Nekas, ka pagaidām rīkotāji klejo pa Kurzemi. Vai tas novads vai pilsēta, vispirms jūs ieraudzīsiet skaistu drona attēlu ar Latvijas ainavu, pirmajā pietuvinājumā būs no tūrisma bukletiem atpazīstamas bildes, kas raksturo konkrēto vietu. Seko fragmenti no dažādu kolektīvu priekšnesumiem, samontēti lēnīgā, romantizētajam priekšstatam atbilstošā ritmā.
Ja kāds reportāžā ierunājas, tad tie ir rīkotāji, kas sveic smaidošos dalībniekus, satiekas ar pašvaldības amatpersonām, sasaucas ar dziedātājiem. Ja ierunājas kāds bērns, tad tas ir iestudēts apsveikums, teikts kolektīva vārdā. Liela daļa priekšnesuma detaļu, piemēram, tautas tērpa svārku šūpošana, roku vēzēšana, griešanās ūdenī vai laukumā, acīmredzami paredzēta filmēšanai.
Reportāžās ir ziedu pušķu, ziedu vai smaidīgu meiteņu tuvplāni. Tie samontēti pa vidu amatpersonu (Rīgas un novada) rokasspiedieniem, kadriem, kuros redzams, kā viesi un saimnieki viens otram pasniedz Atzinības rakstus un papīra maisiņus ar kādām dāvanām. Pag, vai joprojām tas ir stāsts par dalībniekiem, par viņu ilgotajiem svētkiem un neaizstājamo pieredzi, kuras dēļ var ignorēt pandēmiju? Šaubos. Ilgi gaidītā satikšanās paiet samākslotā dekorativitātē. Iespēja arī šādā svētku formātā atklāti par tiem sarunāties, dabiski smieties, būt nebēdnīgiem, draiskiem, uzzināt, ko dalībnieki domā par citādajiem svētkiem, parādīt dažādās emocijas, reportāžās ir palaista garām.
Tajās redzams garāmgājēja skats uz romantizētiem svētkiem. Ja kolektīvi nav nostājušies pie sava nosaukuma, tad nav saprotams, kas viņi tādi un kāpēc tiek rādīti. Anonīmi un pēc scenārija ieprogrammēti bērni, kas kolektīvi un paredzami reaģē uz rīkotāju uzsaucieniem. Dalībnieki tā kļūst par amatpersonu – no Rīgas un vietējo – darbības fonu. Par to liecina gan attēls, gan nevērība pret dokumentalitāti. Reportāžās nav titru. Cilvēku vārdi netiek nosaukti. Skolotāji, kolektīvu vadītāji, citi cilvēki reģionos paliek kopskatos vai dažos portretos. Tātad mazāk vērtīgi, nenosaukti, neparādīti un neizcelti pat šajā tieši viņiem it kā veltītajā izrādē.
Diskusija par e-svētkiem
LSM.lv un LTV Kultūras redakcija piedāvā diskusiju par “citādiem” svētkiem. Tā ir asa un atklāta. Par svētku ideju. Par svētku jēgu. Par tradīciju un nepieciešamību svētku sajūtu radīt par jebkādu cenu. Par naudu. Vērts izlasīt vai noskatīties, lai redzētu, ka vārds dots pārsvarā svētkos iesaistītajiem. Nav šaubu, ka viņiem ir labas idejas un visi ir daudz strādājuši, lai citādie svētki izdotos. Iespējams, vajadzīga cita diskusija, kurā stāstu par svētkiem stāstītu tie, kuri ļāvās rīkotāju aicinājumam, kuri izturēja, kuri pieņēma citādo svētku ideju. Šobrīd pietrūkst dalībnieku skatījuma, diskusijā pieminēto “dedzīgo” kolektīvu vadītāju skata uz svētkiem, kas it kā notiek viņu dēļ.
Kāda ir 21. gs. Skolēnu dziesmu un deju svētku tradīcija, ko tā īsti nozīmē? Kultūras pētnieku skatījums būtu ļoti noderīgs, lai diskusijas vadība pastāvīgi nebūtu tikai lēmuma pieņēmēju rokās. No plašā jautājumu klāsta, kas tika apspriests, es ievēroju vēlmi nerunāt par svētku izdevumiem. Kāpēc ne? Tā nav pārāk laba ideja. Skaidrs, ka gānīties neinformētu un nīgru sociālo mediju lietotāju stilā nav jēgas. Bet atklāta saruna, ka svētkiem vajadzīgi līdzekļi, gan vajadzīga. Kad tautas mākslas pārstāvjiem būs nākamā izdevība atgādināt, ka kultūra nav novērtēta, ka tā pārāk ilgi apmaksāta kā aizrautīgu ļaužu vaļasprieks?
Es neesmu pret cilvēku dziedāšanas un satikšanās prieku. Svētkos vajag rādīt to rīkotājus. Ar piebildi, ja tas nav samāksloti oficiāli. Ja vien svētku izrādē nav piemirsti dalībnieki, kuru dēļ tie notiek. Vai es nevaru pieņemt “citādus” svētkus – video vai citā formā? Mierīgi, ja vien aiz šī nosaukuma nepazūd izpratne par šo svētku jēgu, lai kāda tā būtu. Ja vien patiesi ir stāsti par citādiem svētkiem, nevis atmiņas par “vecajiem” svētkiem. Ja tā ir izrāde par katru cenu, tad taisnība būs Deboram: “Tur, kur reālā pasaule pārvēršas vienkāršotos tēlos, vienkārši tēli kļūst par reālām būtnēm un iedarbīgi rosina hipnotisku uzvedību.”
