Stāsts par cilvēcību. Saruna ar kinorežisori Elzu Gauju 8
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rītdien, 29. septembrī, Latvijas kinoteātrus sāks apceļot 2022. gada filmu rudens maratona ceturtā spēlfilma – režisores Elzas Gaujas debijas pilnmetrāžas kinodarbs “Mamma vēl smaida”.
Filma stāsta par trim māsām, kuras, lai gan gadiem ilgi netikušās, spiestas atkal satikties, sarunāties un sadarboties, lai pēc negaidīti mirušās mātes nāves tās ķermeni no Somijas ziemeļiem pārvestu uz Latviju. Cenšoties apiet repatriācijas izdevumus, ceļojums ar mirušās mammas ķermeni jumta bagāžniekā ir pārpratumu un izaicinājumu pārpilns, tas ir arī ceļojums – atgriešanās pie senajām, gandrīz zudušajām “māsības” saitēm.
Galvenajās lomās redzēsim trīs izcilas aktrises – Antu Aizupi, Baibu Broku un Daigu Kažociņu, savukārt otrā plāna lomās – Matīsu Budovski, Jāni Skuteli un Lidiju Pupuri. Filmas mākslinieks ir Jānis Bijubens, kostīmu māksliniece – Līga Krāsone, grima māksliniece – Dzintra Bijubena, mūzikas autors – Andris Gauja.
Filmu uzņēmusi studija “Riverbed” sadarbībā ar “Picture House”, un tās izrādīšanai ārzemēs producenti piesaistījuši pieredzējušo starptautisko filmu izplatīšanas kompāniju “EastWest FilmDistribution GmbH” no Austrijas. Īsi pirms Latvijas pirmizrādes “Kultūrzīmes” intervēja filmas režisori ELZU GAUJU.
– Lai gan pieteikta kā “melnā komēdija”, filmā valda gaiša noskaņa, to gribas saukt par reti cilvēcīgu, dzīvi apliecinošu.
E. Gauja: – Es vienkārši ļoti mīlu cilvēkus. Manuprāt, tādam režisoram, kam piemīt šāda vispārīga cilvēkmīlestība, būtu grūti uztaisīt filmu, kas nebūtu cilvēcīga.
Ļoti ceru, ka filma izdevusies tikpat dzirkstoša un dzīvi apliecinoša, kāds mums pašiem bija pats tās veidošanas process. Runājot par žanru – tiešām iespējams, ka precīzāk būtu to dēvēt par vienkāršu komēdiju, mūsdienu filmās jau nemaz nav tādu tīru žanru, visi tiek miksēti. Filmu var saukt arī par “road movie”.
– Kādu iedomājaties filmas skatītāju? Un kur?
– Gribētos cerēt, ka mūsu stāsts varētu uzrunāt cilvēkus it visur. Nav nozīmes, vai skatītājs atradīsies filmā pieminētajā Somijā vai Igaunijā, stāsts jau nav par to, no kurienes uz kurieni brauc mūsu varoņi. Stāstam par cilvēkiem, kuri ir savstarpēji atsvešinājušies, bet, notikumu ietekmēti, no jauna satuvinās. Domāju, ka tā ir parādība, kas aktuāla jebkurā valstī.
– Un aktuāla tieši pašlaik, kad daļa pasaules cilvēcību zaudē arvien vairāk…
– Diemžēl, jā.
– Filmas scenāriju veidojis vesels autoru kolektīvs. Kāds bija šis process?
– Scenārija pamats tapa kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, pēc tam kopā ar aktieriem to lasījām un koriģējām dialogus, kopīgi veidojām arī darbības nianses. Liktos pavisam savādi visas trīs aktrises neiekļaut kā scenārija autores, tas pat būtu negodīgi, jo tomēr šo stāstu rakstījām visas kopā.
– Skatoties filmu, uzrunā pieredzējušā operatora Aleksandra Grebņeva kadri.
– Šī ir mūsu pirmā lielā sadarbība, par ko esmu ļoti priecīga. Pirms tam kopā veidojām divas īsfilmas, šobrīd strādājam pie otrās pilnmetrāžas spēlfilmas. Man liekas, ka tiešām viens otru radoši pozitīvi papildinām.
