Māris Zanders: Stāsts nav par Kaimiņu 31
Pārspriedumos par Latvijas politiku bieži var dzirdēt tēzi, ka pietrūkstot līderu. Politikā profesionāli iesaistītie par to runā saistībā ar problēmām nodrošināt konkrētajai partijai “vilcējus” vēlēšanu kontekstā; vērotāji no malas sūkstās par līderu trūkumu, skatoties no sava skatpunkta. Šī teksta ietvaros neanalizējot, cik pamatota ir tēze, piedāvāju tieši pretēju – mēs politiku pārāk saistām ar politisko grupu “sejām”, piemirstot par ierindas biedriem un atbalstītājiem.
Pēdējo nedēļu laikā varam redzēt, tēlaini izsakoties, temperatūras strauju paaugstināšanos iekšpolitikā. Vienas “sejas” met smagus apvainojumus citām, šīs citas atbild līdzīgi, daļa publikas ar interesi vēro, pieņemot, ka šādi var izdarīt secinājumus par “seju” pārstāvētajām partijām kopumā. Es saku, ka nevar un nevajag.
Mums var patikt vai nepatikt kādas partijas līdera stils, argumentu kvalitāte vai, delikāti izsakoties, attiecības ar tiesībsargājošajām iestādēm. Svarīgi ir neaizmirst, ka, atvainojos par neveiklu valodu, aiz šiem līderiem stāv simtiem cilvēku, uz kuriem līderu darbus un nedarbus nav korekti attiecināt. Man nav viedokļa par to, cik pamatoti ir apvainojumi Jurim Jurašam. Man kā introvertam cilvēkam ne visai patīk viņa un citu Jaunās konservatīvās partijas līderu agresīvais stils komunikācijā ar vēlētāju. Bet – neatkarīgi no tā, es zinu cilvēkus, kuri pievienojušies JKP vai sadarbojas ar šo spēku (piemēram, Jūrmalas aizsardzības biedrība) un kuru nodomi ir godīgi un saprātīgi. Līdz ar to es neatļautos spriest par JKP, pamatojoties uz saviem iespaidiem par Bordānu, Jurašu vai Strīķi. Līdzīgi ar “KPV LV”. Neatkarīgi no tā, kā virzīsies kriminālprocess pret Artusu Kaimiņu, neatkarīgi no tā, ko es vispār par šo cilvēku domāju, man nav tiesību smīnēt par šo partiju atbalstošo cilvēku motivāciju. Jo atkal manam politiskajam temperamentam tā ir pārāk melnbalta, bet es zinu, ka ļoti daudzos gadījumos tā ir patiesa, ka šie cilvēki “nespēlē teātri” (varbūt atšķirībā no saviem līderiem…). Līdzīgi ar citām partijām. Par konkrēto partiju man vairāk pasaka nevis tās vadības slānis, bet cilvēki reģionālajās nodaļās, jauniešu organizācijās, atbalstītāji sociālajos tīklos. Es nevaru spriest par iestādi, balstoties savā iespaidā par tās vadītāja personību, nevar vērtēt reliģiju pēc garīdzniekiem vai mākslu pēc tiem tās pārstāvjiem, kuriem ir lielāka publicitāte.
T. s. līderu nozīmes pārliecīgai izspīlēšanai ir vēl cits aspekts. Es nu situācijas aprakstu neganti vienkāršošu, bet: ja kāds iedomājas, ka likumsargu pretenzijas pret Kaimiņu mudinās “KPV LV” atbalstītājus pārskatīt savus uzskatus par Latvijā notiekošo, tad šis cilvēks nav sapratis, ka “KPV LV” pamatā ir kaut kas stipri vairāk par konkrētā Saeimas deputāta aktivitātēm. Līdzīgi ar JKP vai Nacionālo apvienību, kuru “sejas” arī nevar žēloties par sliktas publicitātes trūkumu. Nevajag jaukt kopā divas lietas – tas, ka “seja” saņem kompromatu, atmaskojumu utt. devu, tas, ka “seja” varbūt patiešām izrādās tikai maska, nenozīmē, ka izzūd “seju” noteiktā laika periodā atbalstošo cilvēku pretenzijas pret lietu kārtību un/vai priekšstati par to, kādai šai kārtībai vajadzētu būt. Ja šīs pretenzijas un priekšstati nav īslaicīga emocionāla reakcija uz kaut ko, tad “seju” atmaskošana, nomelnošana vai citi vingrinājumi nesagrauj pamatu noteikta cilvēku loka uzskatiem. Mēs to redzam arī citur pasaulē – vienalga, vai runa būtu par nacionālismu vai t. s. kreisajiem.
Līdz ar to var prognozēt, ka strīdi sakāpinātos toņos turpināsies, un tas ir normāli, ja cilvēki aizstāv savus uzskatus. Politika nav nekāda akadēmiska diskusija. Vēlos tikai atgādināt, ka ir vēl tāda lieta kā normāli refleksi, dzīvojot vienā sabiedrībā – mēs palaižam durvīs pa priekšu, dodam transportā vietu, palīdzam uz ielas, neprasot, par ko šis cilvēks grasās balsot oktobrī. Tas nav no dzīves atrauts samiernieciskums. Ja mēs nepazaudējam šādus refleksus, tad mēs varam respektēt arī otra cilvēka politiskos uzskatus, nereducējot tos uz “sejām”.
