Aktieris atzīst, par spīti ievērojamam skaitam lomu ikreiz laiks pirms pirmizrādes nākot ar pamatīgu satraukumu. “Pirmizrādes laiku vienmēr pārdzīvoju ļoti nemierīgi. Tēls ir kaut kas tāds, kam vienmēr tuvojos pamazām, kā mednieks, riņķojot ap medījumu. Tajā ir savs adrenalīns, tāds iekšējais tremolo un uztraukums pats no sevis! Par spīti tam, ka ir daudz spēlēts, katra pirmizrāde, kas tuvojas, uzliek jaunus uzdevumus un prasības, un tu dzīvo nemitīgās iekšējās šaubās – izdarīsi vai ne. Agrāk kaut kā vienkāršāk visu pārlaidu, bet, gadiem ejot, viss ir kļuvis kaut kā pilnīgi citādi. Katra loma, katrs tēls it kā sāk jaunu dzīvi kopā ar mani no tā brīža, kad tu paņem rokās lugas eksemplāru, kad mēs kopā sasēžamies pie galda pirmajā lasījumā, tad tēls sāk tevī iekšā dzīvoties, sāk veidoties attiecības starp tēliem, bet tu pats sāc koncentrēties ap to. Ikreiz domas koncentriskiem riņķiem iet uz centru, uz to, kur vajadzētu aiziet. Protams, vienmēr vieglāk ir tad, ja materiāls ir pa prātam. Grūtāk ir tad, ja man šķiet, ka konkrētais darbs, kurš varbūt arī runā par svarīgu tēmu, tomēr nav tāds, kas būtu jārāda cilvēkiem šodien. Tad tu kļūsti par cirka zirgu, kas ieslēdzas vajadzīgajā brīdī, un tev ir jāatrod pieeja, jāpārlūst, un tajā lūzumā reizēm kaut kas piedzimst.” 0