Starptautiskais izvērtējums un humanitārās zinātnes 29
Guntis Zemītis, LU Latvijas vēstures institūta direktors
Kad tābrīža izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis vēl tikai organizēja Latvijas zinātnes starptautisko vērtējumu, man kā LU Latvijas vēstures institūta direktoram, bija iespēja sniegt interviju Latvijas televīzijā. Atbildot uz žurnālista jautājumu, vai mūs baida starptautiskā izvērtēšana, atbildēju, ka nē, tomēr pieļāvu, ka šāds vērtējums vienmēr slēpj arī nejaušības elementus. Grūti iedomāties, kā vērtētājs, tikai iepazīstoties ar pašnovērtējuma ziņojumu un uz dažām stundām iegriežoties pētniecības iestādē, varētu nekļūdīgi novērtēt un pat izlemt ne tikai vienas pētniecības iestādes, bet veselas zinātnes nozares likteni! Jājautā, vai tas tomēr nav valsts uzdevums – saprast, vai pētījumi savas valsts vēsturē, pētījumi par latviešu valodu un kultūru ir vajadzīgi?
Daži starptautiskie vērtējumi izraisa ne tikai izbrīnu, bet mūsu, Vēstures institūta darbinieku gadījumā, arī protestu. Ja institūta zinātniskā darbība tiek vērtēta ar “trīs”, labi, lai tā būtu, bet izbrīna secinājums, ka “ekonomiskā un sociālā ietekme” mums un LU Latviešu valodas institūtam ir novērtēta ar “divi”. Humanitārajām zinātnēm būtu uzdevums ietekmēt valsts ekonomiku? Ja ar to saprot, teiksim pētījumus par Rīgas izcilo lomu starptautiskajā tirdzniecībā, tad jā. Šādi pētījumi notiek, piemēram regulāri iznāk zinātnisko rakstu krājumi “Senā Rīga”. Par sociālo ietekmi, jeb ietekmi uz sabiedrisko domu – jebkurš sociālo zinātņu students zina, ka to nevar noteikt, neveicot pētījumu. Uzdrošinos apgalvot, ka LU Vēstures institūts uztur dzīvu vēsturisko atmiņu sabiedrībā, regulāri apgādājot to ar kvalitatīviem pētījumiem par Latvijas vēsturi. Izdevumi “Arheoloģija un etnogrāfija”, “Latvijas viduslaiku pilis”, jau minētā “Senā Rīga” regulāri atrod ceļu pie lasītājiem. Vēstures institūta darbinieki vienmēr bijuši pārstāvēti Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijā un institūta apgāds izdevis 25 komisijas rakstu sējumus par aktuāliem 20. gadsimta vēstures jautājumiem.
Vēl minēšu dažas tikai pēdējo gadu monogrāfijas, kas raksturo institūta darbinieku pētījumu virzienus: Margarita Barzdeviča “Rīga zviedru laika kartēs un plānos 1621 – 1710″ ( pētījums atzīmēts starp gada sasniegumiem zinātnē 2011. gadā), Roberts Spirģis ”Daugavas lībiešu 10. – 13. gadsimta krūšu rotas ar bruņurupuču saktām (tipoloģiskā analīze)” – starptautiskā atzinība “Mazā Feliksa balva” jaunajiem zinātniekiem, Ilga Zagorska “Ziemeļbriežu mednieki Latvijā” (pētījums atzīmēts starp gada sasniegumiem zinātnē 2013. gadā), Zigmārs Turčinskis “Ziemeļvidzemes mežabrāļi. Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā. 1944. – 1953. gads”, Anete Karlsone, “Dziesmu svētki un tautiskā tērpa attīstība Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā” un daudzi citi. Institūta darbinieki spēj sagatavot vēl vairāk publikāciju, bet piešķirtais finansējums nenodrošina to izdošanu. Ir regulāri jāmeklē finansiāla palīdzība Valsts Kultūrkapitāla fondā, pašvaldībās, pie uzņēmējiem.
Gan Vēstures institūta, gan Latviešu valodas institūta darbinieki deva būtisku ieguldījumu Valsts pētījumu programmas ietvaros tapušajā četru sējumu izdevumā “Latvieši un Latvija”, kas ceļu pie lasītājiem atradīs šā gada februārī. Šis, akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā tapušais darbs būs plašākais, kompleksais pētījums par latviešu valodu, vēsturi un kultūru, kas tapis laikā pēc neatkarības atjaunošanas. Ļoti gribētos cerēt, ka tas nekļūs par kapa pieminekli latviešu humanitārajām zinātnēm. Tas nav pārspīlējums – tauta, kura zaudē savu vēsturisko atmiņu, kultūru, vairs neatpazīst sevi un lemta bojā ejai. Nezinu, vai cilvēki apzinās, ka tās atziņas, kuras no vēstures grāmatām skolās apgūst viņu bērni, balstās pētījumos, kuri tapuši Vēstures institūtā.
Runājot par ietekmi uz sabiedrību, jāatzīmē, ka institūta darbinieki regulāri piedalās konferencēs, semināros, lasa publiskas lekcijas, sadarbojas ar novadu muzejiem. Šajā gadā, kad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, sadarbībā ar aģentūru “Rīga 2014” un LU Vēstures un filozofijas fakultāti tiek organizēta starptautiska konference “Baltijas dzintars pāri laikam un robežām”. Varbūt ne vienmēr izskan institūcijas vārds, bet vairāki radioraidījumi, piemēram “Zināmais nezināmajā”, “Kultūras rondo”, TV cikls “Melu laboratorija”, u. c. notiek ar mūsu speciālistu līdzdalību. Arī šobrīd esmu aicināts gatavot jautājumus televīzijas spēlei “Gudrs vēl gudrāks”. Vai to visu var konstatēt un izmērīt ārzemju speciālists?
Mūs izbrīna institūta novērtēšana ar “1” sadaļā “attīstības potenciāls”. Neskatoties uz to, ka humanitāras zinātnes nekad nav saņēmuša pietiekošu finansējumu, institūtā ir pietiekošs skaits jaunu cilvēku. Viņi šeit ir, neskatoties uz to, ka katra gada pirmajos mēnešos, kamēr tiek izvērtēts mūsu devums Valsts pētījumu programmā, mums jāiztiek vien ar bāzes finansējumu, kas nespēj nodrošināt pat darbinieku minimālo algu. Vēl jo vairāk mūs izbrīna, ka šāds vērtējums saņemts tagad, kad institūts kā viens no ES projekta “Latviešu valodas, kultūrvēsturiskā mantojuma un radošo tehnoloģiju centrs” dalībnieks beidzot saņem būtisku ieguldījumu infrastruktūras pilnveidošanai un pārceļas no Zinātņu akadēmijas augstceltnes Akadēmijas laukumā 1 uz jaunu, par projekta līdzekļiem celtu korpusu Kalpaka bulvārī 4. Beidzot radusies iespēja nodrošināt pienācīgus glabāšanas apstākļus unikālajam bioarheoloģiskajam materiālam. Tajā ietilpst arī senākais cilvēka kaulu materiāls Baltijā no Burtnieku ezera krasta, datējami ar 7. g. t. pirms Kristus.
Pētījumi bioarheoloģijā ar jaunām tehnoloģijām paver plašas iespējas. Sakārtota, moderna vide būtu pievilcīga arī jaunajiem speciālistiem. Jaunu pētījumu grupu veidošana, esošo partnerības formu nostiprināšana un Valsts pētījumu programmas “Letonika: pētījumi par vēsturi, valodu un kultūru” turpināšana – viss varētu notikt, ja vien ārzemju vērtētāju acīs tas nebūtu tikai vienas balles vērts…
Mēs respektējam ārzemju ekspertus, esam gatavi ieklausīties viņu atziņās, kaut ko uzlabot, mainīt, bet joprojām uzskatām, ka Latvijas valstij pašai jāsaprot, kas tai nepieciešams. Vai tai ir vajadzīga sava, latviešu valodā un vēsturē balstīta identitāte, vai nē.
