Kontrole pār sevi 0
“Ja uzmanību koncentrē uz konkrētu domu, ir apzināts, sajūt sevi, tā ir iespēja sevi kontrolēt, kas nenozīmē sevi apstādināt, ierobežot ķermeni, bet gan kontrole notiek kā sevis vērojums. Tā ir spēja izlemt, cik tālu iesaistīties kādā situācijā,” vērtē speciāliste.
“Meditācija var darboties kā nepārtraukts atgādinājums, sevis atsaukšana atpakaļ. Pēc īsas iesaistīšanās ikdienas plānošanā, pienākumos it kā atnāku atpakaļ un izvērtēju – ko es par to domāju, kādas ir manas emocijas, kādas ir manas fiziskās sajūtas?
Plānojot notikumus, noder izvērtēt sajūtas – vai rodas saspringums, satraukums, atslābums, prieks, skumjas, skaudība vai kādas citas jūtas.”
Nepieciešams skolotājs
“Iesācējam iesaku meditāciju veikt skolotāja klātbūtnē, kurš palīdzēs sajust, kas konkrētajam cilvēkam piemērots. Nereti cilvēks jūtas par kaut ko uztraukts un domā, ka meditācija kā miera prakse novērsīs visas nepatīkamās izjūtas. Tomēr meditāciju nevajadzētu uztvert kā katla vāku, ar ko iespējams aizvērt ikdienas stresa, uzbudinājuma, trauksmes burbuļojošo katlu. Pārlieku lielas centības rezultātā meditācija spēj arī uztraukt un trauksmi padarīt vēl lielāku,” brīdina pasniedzēja.
“Latviskajai mentalitātei raksturīgs kauns no izgāšanās – ko tad es tur iešu, man nekas nesanāks, labāk pamēģināšu viens pats mājās. Protams, to var mēģināt – sākumā tumšā, klusā telpā. Parasti iesaka aizvērt acis, lai uzmanību nenovērš apkārtesošie priekšmeti. Meditācijas laikā var palīdzēt arī patīkama, nomierinoša mūzika, kas var kļūt par koncentrēšanās un atslābināšanās līdzekli.”
“Tomēr esmu piedalījusies desmit dienu meditācijas rituālos, kuros visu dienu meditē meža vidū kopā ar vēl desmit līdzīgi domājošajiem. Pirmajā dienā galvā ir milzīgs haoss, jo prātam uzbrūk visas sakrājušās domas. Tādēļ mierīgi, klusi apstākļi ne vienmēr nodrošina to, ka arī domas būs mierīgas. Tādā vidē satrauktās domas var nākt virsū ar vēl lielāku spēku,” atzīmē skolotāja. “Internetā atrodamas dažādas vadītās meditācijas. Tā kā prāts ir haotisks, cita balss spēj nomierināt, ievest kādā noteiktā gultnē. Tieši tādēļ nepieciešams skolotājs vai vismaz vadīta meditācija internetā, kas palīdz koncentrēties. Arī bērns pats nevar izaugt, viņam vajadzīga mamma, kas parāda, kā ēst, kā uzvesties sabiedrībā. Pretējā gadījumā, esot viens, bērns izaugs līdzīgs Mauglim. Personība nevar izaugt viena pati, nepieciešams skolotājs. Pēc kāda laika šo surogātmammas balsi var internalizēt (apgūt, pieņemt par savu) un sākt meditēt viens pats.
Var gadīties, ka cilvēks audzis apstākļos, kur bijis tendēts uz apzinātību, tādēļ meditācijas mēģinājums var izdoties viegli.”
Kopības izjūta
“Cilvēka daba ļauj labāk un drošāk justies, esot kopā ar kādu. Arī klasisko mūziku var klausīties vienatnē, bet, esot zālē kopā ar citiem klausītājiem, zinot, ka arī viņiem ir līdzīgas izjūtas kā man, tas uzmundrina, rada savējo sajūtu, un tas kalpo kā atbalsts,” atzīst Ilze Pavasare. “Mājās, apsēžoties un mēģinot meditēt, pēc brīža nākas attapties, ka pagājušas tikai piecas minūtes, vairs nevar nosēdēt, nekas nesanāk. Bet, ja redz, ka vēl citi sēž un meditē, tas rada motivāciju pacensties vairāk. Ieejot jebkurā svešā vidē, sākumā būsim uztraukti, bet pēc laika jūtama kopība un piederība.”
“Lai arī citur runā par to, ka meditācija nepieciešama bērnam, uzskatu, ka bērns jau atrodas meditatīvā stāvoklī. Viņš nepārtraukti visu vēro, izpēta, aptausta, uzdod jautājumus, ir zinātkārs, koncentrēts un apzināts. Patiesībā iesācējiem meditācijas kursu varētu pasniegt tieši bērni,” smej Ilze Pavasare. “Mazajam jāļauj smieties, vingrot, darīt, būt brīvam, bet īpaša meditācijas praktizēšana nav nepieciešama.Rietumu sabiedrība ir orientēta uz mērķiem, uz iesaistīšanos, indivīda domu iesaisti kādā notikumā, norisē, bet ne iedziļināšanos sevī. Tādēļ jau bērnudārza, skolas laikā bērns pamazām attālinās no meditatīvā stāvokļa.”
