“Labai kvalitātei jābūt pašsaprotamai.” Saruna ar Oļegu Šapošņikovu 0
Dailes teātra Mazajā zālē svētdien, 2. februārī, pirmizrāde Andžeja Saramonoviča lugai “Testosterons” režisora, Daugavpils teātra direktora OĻEGA ŠAPOŠŅIKOVA iestudējumā, kurā spēlē tikai vīrieši.
…Katra vīrieša dzīvē pienāk brīdis, kad viņa dēls precas. Tikai kāzu bankets izvēršas visai savāds, jo līgava aizbēgusi no altāra. Tomēr nedrīkst aizmirst tradīcijas un iedzert par līgavaiņa veselību.
Pamestais līgavainis Kornels ir Bioloģijas fakultātes pasniedzējs, kurš specializējies uz putniem, un Kornels zina – jo augstāks ir testosterona līmenis gaiļa asinīs, jo lielāka un spilgtāka ir viņa sekste un bārda.
Velkot analoģijas ar dzīvnieku pasauli, sanākušie vīriešu dzimuma viesi var pārrunāt, kā sieviešu vērtību sistēma atšķiras no vīriešu. Un, protams, sadot kādam pa purnu un būt īstam vīrietim, jo visu izšķir vīrišķais hormons testosterons. Tādu ievadu uzvedumam skatītājiem piedāvā teātris.
Ar Oļegu Šapošņikovu runājam par izrādes ieceri un teātra situāciju Latvijā.
– Šī laikam tomēr nav jūsu kā režisora debija Dailes teātrī?
O. Šapošņikovs: – 2000. gadu sākumā mēs ar Džilindžeru kopīgi iestudējām “Ķersim ķertos”. Viņam un man – kāds likteņa joks – tā bija pirmā pieredze saskarsmē ar komēdijas žanru… Vēl Dailē esmu iestudējis Slavomira Mirožeka “Emigrantus”, kuru rimeiku pēc tam veidoju Daugavpils teātrī. Tagad esmu atgriezies Dailē pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma.
– Luga bija Dailes teātra izvēle?
– Nē, mans piedāvājums. Pirmkārt, materiāls saistīts ar manu otru profesiju, padziļinātajām zināšanām psiholoģijā, psihoanalīzē. Taču, protams, izrāde nav par zinātni, kaut, spriežot pēc nosaukuma, uzvedums šo to atklāj arī par bioloģijas, antropoloģijas un psiholoģijas likumsakarībām.
Neskatoties uz diezgan jautro lugas un, cerams, arī izrādes saturu, uzvedumam ir arī zinātnisks raksturs.
Šķita interesanti palūkoties sieviešu un vīriešu attiecībās, bet šoreiz tikai no viena, jā, ļoti tendencioza skatpunkta – vīriešu viedokļa par sievietēm. Esmu pārliecināts, ja tāda saruna notiktu starp sievietēm, viņām arī būtu pamats ne visai glaimojošām definīcijām par pretējo dzimumu.
Tam visam ir arī dziļi psiholoģiskā puse. Konfliktu gadījumā ignorējam faktu, ka vīrieši un sievietes kā atšķirīgas būtnes tomēr dzīvo savu, otram ne vienmēr saprotamu dzīvi.
Kaut dažus izteikumus izrādē varētu nosaukt pat par stulbiem, tas nenozīmē, ka vīrieši tā nedomā. Un nav svarīgi, vai no viņu puses tā ir stūrgalvība, iedomība vai lepnība, uzskatot, ka sievietei no dabas, piemēram, ir nosliece uz to, ko vīrieši definē.. par maucību, atvainojos par šo vārdu.
Protams, diez vai kādam ienāktu prātā ko tādu apgalvot nopietni, bet, savā starpā sarunājoties, vīrieši mierīgi nonāk pie šāda secinājuma. Visas idejas, ko vīrieši deklarē izrādes laikā, nav domātas kā jaunas zināšanas sievietēm.
Runa ir par to, ka sievietes izrādē var uzzināt, ko, kā un kāpēc par viņām domā vīrieši.
Bet kungiem tā var būt atklāsmes un pārsteiguma moments, kā spogulī ieraugot sevi un saprotot, cik stūrgalvīgi un tendenciozi reizēm esam savos spriedumos. Tiesības sievietēm un vīriešiem šajā dzīvē ir vienādas, bet dabas – un ne jau sabiedrības – dotās iespējas tomēr atšķiras.
– Uzvedums ir tāda kungu izrāde, spēlē vienīgi aktieri vīrieši…
– Jā, ar trim no viņiem – Ķesteri, Gaideli un Robežnieku – esmu jau strādājis iepriekš. Centos loģiski un zinātniski pamatot savas prasības, aktieriem neko neuzspiežot, kā es varbūt būtu varējis atļauties Daugavpils teātrī, kur aktieri jau ir pieraduši pie mana “rokraksta”.
– Luga liek aizdomāties arī par tāda jēdziena kā vīrišķība visdažādākajām izpausmēm. Vai, vadot Daugavpils teātri, varas un mākslas attiecībās jums nācies likt lietā šīs īpašības ne to romantiskāko pusi?
– Vīrišķības neromantiska īpašība ir produktīvā agresija. Kad savulaik pārņēmu Daugavpils teātri, bija krīze, sarežģīta situācija ne tikai finansiāli, bet arī iekšēji.
Nācās diezgan nežēlīgi šķirties no daudziem darbiniekiem,
kuru vidū bija arī sievietes ar bērniem, arī vientuļas. Varbūt rīkojos nežēlīgi, taču tikai tā varēju glābt teātri.
Tagad esmu gatavs apgalvot, ka mums ir ne tikai vissaliedētākā aktieru trupa, bet arī viss kolektīvs. Jo mazāka trupa, jo vieglāk panākt vienotību. Mums ir stingra, bet labi strādājoša strukturizēta hierarhija, ko izdevies izveidot saistībā gan ar izvirzītajiem mērķiem, gan personāla atlasi.
– Pats apvienojat gan direktora, gan mākslinieciskā vadītāja pienākumus.
– Ja tieku galā pats, vai piesaistīt vēl kādu nebūtu lieka greznība? Ir teātri, kur direktors nodarbojas tikai ar administratīvām un juridiskām lietām, pilnīgi norobežojoties no mākslinieciskās puses. Bet mākslinieciskais vadītājs vada teātra pamatdarbību, izrādes iestudē, ekspluatē, meklē režisorus, izstrādā teātra stratēģiju un taktiku. Taču šos uzdevumus nevar atdalīt no teātra finansēm.
Tomēr mijiedarbība vienmēr ir ļoti sarežģīta. Taču, ja viens cilvēks sevī apvieno gan direktora, gan mākslinieciskā vadītāja pienākumus, kā tas ir manā gadījumā, pats vien esi sev dotās atbildības gūsteknis. Ja veiksme, tad gandarījums, ja nesanāk – ej prom.
– Ar 2020. gadu palielinājies Kultūras ministrijas finansējums teātriem un ir panākts, ka noteikts kultūras darbinieku, arī teātra speciālistu, vidējais atalgojums. Kā to izjūtat Daugavpilī?
– Šo gadu esam sākuši ļoti optimistiski. Patiešām vidējā alga aktieriem tagad ir vienāda neatkarīgi no tā, vai teātris atrodas Rīgā vai Daugavpilī.
Nezinu, kā citos teātros, bet mēs esam saņēmuši lielu dotācijas pieaugumu algām, kas no janvāra dod iespēju adekvāti apmaksāt kā aktierus, tā arī teātra speciālistus, piemēram, skatuves montētājus, kuri vienmēr bijuši liels deficīts arī mazā atalgojuma dēļ.
Aktiera vidējā alga pirms nodokļu nomaksas tagad ir 1100 eiro, tehniskajiem darbiniekiem, kuri apkalpo izrādes, 930 eiro. Gandrīz pēc desmit gadiem, kopš vadu Daugavpils teātri, tas beidzot ir noticis.
Vienīgais neatrisinātais jautājums ir novecojusī materiāli tehniskā bāze.
Cita lieta, ka Daugavpils teātrim joprojām nav nodrošināta finansējuma jauniestudējumiem. Te esam ļoti atkarīgi no pašu ieņēmumiem un sponsoru naudas. Vairākkārt esmu runājis par nepieciešamību mainīt nu jau vairāk kā desmit gadus veco Kultūras ministrijā pieņemto teātru pamatdotācijas aprēķināšanas algoritmu.
Mehānismi un kritēriji tajā ir mūsdienu situācijai neatbilstoši. Toreiz, kad šo modeli izstrādāja, neņēma vērā apstākļus, kuros atrodas katrs teātris. Zinām taču, kāds bezdarbnieku skaits un kāda cilvēku pirktspēja ir Daugavpilī, salīdzinot ar Rīgu.
Es, piemēram, zinu, ka uz manu pirmizrādi Dailē biļetes cena ir 22 eiro. Ja tādu uzliktu Daugavpilī, man zālē nebūtu neviena skatītāja.
Taču aktieri strādā vienlīdz atdevīgi neatkarīgi no teātra atrašanās vietas,
mēs arī vēlamies piedāvāt skatītājam tādu pašu māksliniecisko kvalitāti kā galvaspilsētā, un mūsu izrāžu iestudēšanas izdevumi ir tādi paši kā citur, pat lielāki, bet ieņēmumu iespēja četras reizes mazāka.
Tad nu grozies kā zutis uz pannas, lai tomēr nezaudētu kvalitāti un būtu iespēja aicināt režisorus no Rīgas vai citām valstīm. Bet neviens neņem vērā, kā un par kādu naudu mums tas izdodas.
– Pēc jūsu izrādes mēģinājuma tiekamies Dailes teātrī, kur mūsu saruna notiek Dailei nozīmīgā dienā. Pirms brīža tapa oficiāli zināms, ka Dailes direktors turpmāk būs šā teātra ilggadējais aktieris Juris Žagars, kurš mākslinieciskā vadītāja jeb radošā direktora pienākumus uzticējis Viesturam Kairišam. Kādu jūs vēlētos redzēt Dailes teātri?
– Teātra vadībā es vēlētos redzēt divu minēto vīru vienādi savstarpēji pielāgoties spējīgu tandēmu. Līdz šim direktoru un māksliniecisko vadītāju attiecību pēdējo gadu pieredze Latvijas teātros nav diez cik spoža, bijušas asas domstarpības.
Otra lieta, vai izdosies panākt saliedētību kolektīvā, ko ietekmē arī paša teātra lielais darbinieku skaits.
Daile šobrīd ir kā liela valsts ar vairākām, gandrīz autonomām republikām.
Taču vajag arī pateikties Dievam par katru dienu, ka Latvija ir tā valsts, kur teātris joprojām pieejams visplašākajai auditorijai. Varbūt līdz galam nesaprotam, ka citās vietās Eiropā teātris ir māksla, kuru dārdzības dēļ spēj atļauties vienīgi turīgie. Bet vai ar to var lepoties?
Teātra pieejamība ir milzīga mūsu valsts priekšrocība, un to vajag saglabāt. Līdz ar to visiem kopā būtu jāatsakās no tāda jēdziena kā elitāra, ekskluzīva māksla, kurai tiek piešķirti kaut kādi bonusi salīdzinājumā ar pārējo.
Vai tiešām esam tik liela valsts ar tik lielu teātra skatītāju skaitu, ka varam šīs mākslas cienītājus kaut kā šķirot pēc profesionāļu iedomātām cilvēku teātra izpratnes spējām? Vai ir kaut kāda pirmā un otrā skatītāju šķira vai klase, vai kas cits?
Tāpēc manā uztverē Dailei tās lieluma dēļ būtu jāpaliek par plašas sabiedrības teātri ar daudzveidīgu repertuāru, kas neizslēdz arī izrādes nelielākam gardēžu lokam. Un tas nekādā gadījumā nenozīmē zemāku kvalitāti.
Labai kvalitātei vispār jābūt pašsaprotamai.
Taču nedrīkst likt vienlīdzības zīmi starp kvalitāti un elitārismu. Es tā vietā lietotu jēdzienu “minoritātes teātris” – mākslas virziens ar jauniem teātra valodas izteiksmes meklējumiem un eksperimentiem, kas sākotnēji patīk vien nelielam skatītāju un teātra ekspertu lokam. Un tas ir normāli.
Tikai nevajag šai konkrētajai mākslai uzreiz piešķirt izcilības zīmi, bet visu pārējo iedalīt kaut kādā zemākā klasē ar lētuma zīmogu, ja tur nav saskatāmas avangarda jeb novatorisma pazīmes.
Tāpat man būtu žēl, ja Daile kļūtu par projektu vai tikai muzikālo izrāžu vai tikai komēdiju teātri. Mēs zaudētu milzīgu teātra pieejamības iespēju plašai sabiedrībai.
– Un kādi ir lielākie izaicinājumi Daugavpilī patlaban?
– Vienā ziņā tie saistīti ar režisoriem, kuri konsekventi pie mums sevi parādījuši kā avangardisti, provokatori.
Tajos pašos datumos, kad Dailē notiks mana pirmizrāde, Daugavpilī priekškaru vērs poļu radošās komandas pēc Dostojevska romāna iestudētais “Karamazovs”. Polijas režisores Lucinas Sosnovskas iepriekšējā sezonā iestudēto izrādi “Cilvēks parastais” kritiķi vērtēja kā tik interesantu, progresīvu un neparastu, ka nav bijis ar ko salīdzināt galvaspilsētā.
Interesantu režisoru piesaiste ir diezgan iestaigāta taciņa.
Patiesībā lielākie izaicinājumi saistīti ar mūsu starptautiskajiem kontaktiem.
Ļoti aktīvi esam sākuši viesizrādes ārpus Latvijas.
Tūdaļ februārī man paredzēts brauciens uz Maskavu un Minsku, lai noslēgtu ilglaicīgus sadarbības līgumus ar Vahtangova teātri un Baltkrievijas Nacionālo teātri. Liels gandarījums, ka šie slavenie teātri mūs uztver tik nopietni, ka gatavi sadarbībai. Daugavpils teātra izrādēm būs iespēja parādīties uz Maskavas un Minskas skatuvēm, savukārt skatītājs Latvijā redzēs izcilas kaimiņvalstu teātru izrādes.
