“Katra diena teātrī ir kā maza uzvara.” Saruna ar režisoru Viesturu Roziņu 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valmieras teātrī ceturtdien, 12. novembrī, LMT Mansarda zālē bija paredzēta pirmizrāde režisora VIESTURA ROZIŅA iestudējumam “Dons Kihots” pēc Migela de Servantesa romāna motīviem, kas nu diemžēl atcelta līdz ārkārtas situācijas beigām.
Arī mēģinājumi apturēt koronavīrusu nupat brīžiem šķiet kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām,” saka Viesturs Roziņš, “katra diena teātrī ir kā maza uzvara. Nospēlējām šovakar izrādi, atdevām parādu no marta… Un nevar zināt, kā viss beigsies. Bet izrāde nav par to.”
Viestur, kur, tavuprāt, mūsdienās ir teātra jēga un ko tu gribētu teātrī izdarīt?
V. Roziņš: Sanākšana, klātesamība ir tas, ko nekad nevar panākt caur video vai kino mākslu, kam nenoliedzami ir cita būtība un šarms. Atšķirībā no kino, uz skatuves nekad nevari dabūt īstu vulkānu, īstu vētru vai īstas klintis un īstu okeānu. Mēģinājums ilustrēt vienmēr būs pakaļdarinājums. Tāpēc teātris man šķiet spēle ar formu. Vieta, kur cilvēki nāk skatīties tavu situācijas risinājumu, kā tu uzbur to, ko realitātē nevar.
Man teātris ir veids, kā sarunājos ar cilvēkiem. Nenoliegšu, pirmkārt tā ir mana refleksija par apkārt notiekošo, un skatītāji ir mani sarunu biedri. Mūsdienās, kad viss pāriet uz digitālo vidi, atsvešinātību, maskām, saruna citam ar citu kļūst aizvien svarīgāka. Nekur citur tu tik dziļi nerunā par mīlestību, nāvi, dvēseli. Tikai radot mākslas darbu vai satiekoties ar to.
Savukārt tev teātris jau sniedzis gan gandarījumu un zināmu atpazīstamību, kur gribētos izcelt pērn pēc Jāņa Klīdzēja darba “Sniegi” (Jānis Streičs pēc tā savulaik veidojis filmu “Likteņdzirnas” par aklo meiteni. – V. K.) iestudētos “Kliedzējus” Daugavpilī, kas pārstāvēti četrās “Spēlmaņu nakts” kategorijās un saņēma balvu “Gada mazās formas izrāde”, gan pirms tam iecirtis pliķi – ar nenotikušu pirmizrādi Dailē…
Palūkojoties uz notikumu pirms sešiem gadiem… Biju jauns, vēl jaunāks nekā tagad, tikko pabeidzis Kultūras akadēmiju. “Peldētāju komanda” bija iecerēta kā mana pirmā izrāde valsts teātrī, un skaidrs, ka gāju uz to varbūt ar naivumu, zināmu bērnišķību.
Tagad līdz tik bēdīgam iznākumam situāciju nenolaistu. Var runāt, kurš vainīgs, bet šobrīd tam nav nozīmes. Esmu tam ticis pāri.
Taču, ja mana pirmā uznākšana uz lielās skatuves izvērstos veiksmes stāstā, iespējams, nebūtu visu interesanto un savdabīgo projektu pēc tam.
Kā jau minētie “Kliedzēji”, “Piramīda” “Dirty Deal Teatro” un “Salātlapiņa” Leļļu teātrī, par ko pat tiki nominēts Gada režisora titulam, arī Žila Verna “80 dienas apkārt zemeslodei” Valmierā…
Varbūt neizskanēja tik plaši, bet man nozīmīga bija arī “Jūras roze” “Dirty Deal Teatro” ar Vari Klausītāju, Kasparu Zāli un M. Čehova Rīgas Krievu teātra prīmu Jekaterinu Frolovu, kura spēlēja turku sievieti un runāja latviski, bet ar tādu pietāti pret mūsu valodu, ka vārdi izskanēja tik filigrāni un rotaļīgi… Veidojās neparasta asociācija par Austrumu sievieti.
Man vispār patīk spēle ar akcentiem, to izmantoju arī “Kliedzējos”. Ir savs šarms tajā visā. Un, manuprāt, atspoguļo to sabiedrību, kādā dzīvojam. Bet Dailē nenotikusī “Peldētāju komanda” patiesībā man bija baigais spēriens, likās, ko dzīvē vispār nu darīt? Vēlējos mainīt visu apkārtējo vidi, un mēs ar sievu (dramaturģe Ludmila Roziņa. – V. K.) aizbraucām strādāt uz Derbiju Anglijā. Gāja smagi, kā pazemojumos maltam puteklim. Bet tas viss uzaudzēja biezāku ādu un radīja dzinuli runāt par ļoti, ļoti personīgām lietām mākslā. Lai cik grūts bija tas posms, pēc tam sāka sanākt. “Derbijas vergi” bija pirmā izrāde, ko pamanīja tādā plašākā lokā.
Patiesībā tas ir lieliski, ja briesmīgāko vasaru mūžā un pazemojumus svešā zemē izdodas pārvērst mākslas darbā.
Jā, tas izdodas ne vienmēr. Cilvēki salūst. Es arī pirms sešiem gadiem biju uz tādas robežas. Pēc Dailes sniedzu teātru direktoriem vienu projektu pēc otra, bet man vispār neatbildēja. Skaidrs, ka teātra vide Latvijā maza.
Radās sajūta, ka cīnos ar vējdzirnavām, kaut ko neiespējamu. Bet no manas cīņas nu ideja transformējusies stāstā par neatlaidību.
Mana deviņdesmitgadīgā ome, kas visu mūžu nodzīvojusi meža vidū pašas uzbūvētā namiņā ar petrolejas lampu vēl šajā gadsimtā, piedzīvoja insultu. Palika atkarīga no citiem. Stiprai latviešu sievietei ārkārtīgi liela traģēdija. Pēc smagā notikuma aizbraucis apvaicājos, kā klājas, bet viņa atteic – pagaidām vēl nestaigāju. Pagaidām! Tas vārds manī tā ievibrēja. Pēc trim mēnešiem ome iet… sēņot! Viena vairs īsti nedrīkstot staigāt, teic mana mamma, varot kaut kur pakrist, neviens neatradīšot… Bet tā omes doma – celties un iet, un cīnīties! Tā neatlaidība kā bruņiniekam Donam Kihotam!
… ko ieroču nesējs Sančo Pansa varētu tikai apbrīnot…
Dona Kihota šarms ir fantāzijā un spējā no nekā uzburt milzu pasauli. Savukārt Sančo Pansas vadmotīvs ir vēders. Viņš dzenas pēc bagātības, pēc šīs “salas”, pēc naudas, kas tik raksturīgi mūsdienu cilvēkiem. Skrien un skrien, un tik kāpj pa karjeras kāpnēm, un neredz, kas notiek apkārt, nemana, kā paiet dzīve.
Romāna izskaņā Sančo saka – nu sapratu, ka man nevajag to apsolīto salu, labāk debess gabaliņu.
Mazais ieroču nesējs noticējis Dona Kihota fantāzijai, iespējamībai ko tādu iegūt. Es pats vēl nezinu, kā ir vecumā. Bet mans priekšstats, ka tas skrējiens kādā brīdī beidzas. Kad nonāc kādā punktā un apjēdz, ka vai nu virsotne nav sasniegta, jo varbūt bijusi par augstu, varbūt paskriets garām un tā jau aiz muguras, tu to dzenuli sevī atlaid, sāc dzīvot dabiskāk, mēģini citādāk paskatīties uz pasauli, pievērs lielāku vērību vienkāršām lietām dzīvē, niansēm.
Intriģējoša šķiet izrādes laiktelpa.
Gan šis, gan Servantesa laiks. Metīsim poētisku tiltu no seni epohālā, pārlaicīgā, kanoniskā, ceremoniālā donkihotisma uz mūsdienām. Skanēs gan mūsu abu ar Ludmilu rakstīts teksts, gan nemainīti saglabāts Servantess. Kā ļoti skaists, dziļš dziedājums. Man tas sasaucas ar vecvecākiem, kuri pašu piedzīvoto stāstu un nepiepildītos sapņus mums sniedz kā pasaku. Un “Dons Kihots” jau arī ir viena liela pasaka.
Šī tev būtu pirmā izrāde ar aktieriem grandiem.
Jā, vēlējos, lai arī izrādes dalībnieku ansamblī ienāk pieredzējušā un jaunā satikšanās. Donu Kihotu spēlē Valmieras trupas vecākais aktieris Rihards Rudāks vai Januss Johansons, Sančo Pansu – viens no jaunākajiem, Pauls Iklāvs. Pret vecmeistariem, protams, pietāte, cieņa, bet, mēģinājumos aizraujoties, par to “grandismu” aizmirsti.
Gadās jau interesantas lietas, jaunajiem pasprūk pa anglicismam, kas jau vairs nešķiet nekas neparasts. Viena no jaunajām aktrisēm mēģinājumā saka – šito varbūt varam pamēģināt slouvmoušenā (palēnināti; angļu val. “slow motion” – V. K.). Janusam acis platas.
Bet no vecmeistariem atkal var pamācīties estētisku asprātību. Ričs, kā teātrī sauc Rihardu Rudāku, bieži improvizē – un vēl tik sulīgi, ka visi smej, vēderus turēdami! Piemēram, “vācēju” ainā, kur darbība notiek garāžā, pilnā ar vecām grāmatām, riepām, bļodām, kas vectēvam glabā siltas atmiņas par vecmāmiņu, bet mazdēla acīs ir vien nolietoti, ārā metami krāmi, “bruņotā cīņā” starp vectēvu un mazdēlu izšķiroties veca, kāju atslienamā ķeblīša liktenim, Ričs, neļaujot krēsliņu izsviest, mums visiem par pārsteigumu nosaka: bet vecmāmiņa uz tā sildīja savu sirdi! Kā naglai uz galvas.
Kā izrādes komponistu atkal esi aicinājis Jēkabu Nīmani, kura radošajā redzējumā “Kliedzēju” poētiskā jaunības vētra rada neparastu skanējumu…
Man patīk, ka mūzika nav fonogramma, bet spēles un stāsta sastāvdaļa. “Donā Kihotā” skanēs gan spāņu motīvi, gan liela daļa aktieru spēles rosināta Jēkaba Nīmaņa oriģinālmūzika. Neslēpjamies no tā, ka teātri radām šajā mirklī un vietā. Mēs rādām – jā, tas pats aktieris var novilkt vienu kostīmu, tūlīt citā paņemt rokās flautu, pēc tam viņš var būt zirgs, vējdzirnavas un vēl daudz kas cits.
Tā ir rotaļa, kas dzimst šeit un tagad. Jēkabs ne tikai atsūta failus ar mūziku, bet arī strādā ar aktieriem, meklē muzikālo dimensiju izrādei.
Kā viņš spēj pat pilnīgi nemuzikāliem aktieriem iedot instrumentu rokā un iemācīt pūst, sist, zvanīt! Un galvenais, ka skan. Tā ir tā teātra burvība – aktieri var spēlēt muzikantus, nemaz nepazīstot notis.
Nevar nepamanīt tavu interesi par pasaules klasiķiem – Žils Verns, Ibsens ar “Pēru Gintu” Smilģa muzejā, tagad Servantess…
Man patīk arī Čehovs, bet nespēju iztēloties sevi rotaļājamies ar viņa tekstu. Vismaz pagaidām. Viss pateikts līdz niansēm, un man nav mākslinieciska azarta meklēt ko jaunu. Bet Žils Verns, Ibsens, Servantess atstājuši vietu interpretācijai, formai, nav novilkuši robežas laiktelpā un sadzīvē.
Atstājuši “lielas, pārcilvēciskas domas”, kuras šķetināt un kurām mēģināt pieskarties ir ārkārtīgi interesanti. Caur šiem autoriem ir iespēja gan jautāt, gan rast atbildes apkārt notiekošajam manā dzīvē.
Varbūt kādam skatītājam izrāde būs impulss atmiņām par kādu būtisku cilvēku viņa dzīvē, bet mūsu galvenā vēlme ir atklāt, kā Servantesa poētismā saskaras un mijiedarbojoties viena otru maina divas – Dona Kihota un Sančo Pansas – pasaules.
