“Starp varoņdarbu un tūrismu.” Līdz 30. septembrim ir apskatāma Voldemāra Johansona izstāde “Vētra neredz krāsu” 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
ISSP galerijā līdz 30. septembrim ir apskatāma Voldemāra Johansona izstāde “Vētra neredz krāsu”.
Svalbāras arhipelāgs ir viena no mūsu planētas nomaļākajām un neviesmīlīgākajām vietām, kas atrodas pusceļā starp Norvēģijas sauszemi un Ziemeļpolu.
Tā ir skarba klinšu un arktisko tuksnešu zeme, kas pirmajā brīdī šķiet pavisam nedzīva un civilizācijas neskarta.
Tomēr tur labi jūtas ne tikai baltie lāči, ziemeļbrieži un citi dzīvnieki, arī cilvēki jau vairāk nekā gadsimtu aktīvi saimnieko šajās teritorijās. 20. gs. sākumā tās pārsvarā bija ogļraktuves un zinātniskas stacijas, bet 21. gs.
Svalbāra pārvērtusies arī par Globālo sēklu glabātavu, kur dziļi kalnos drošībā atrodas mūsu planētas daudzu tūkstošu kultūraugu sēklu depozīts. Ekstremālā un eksotiskā ziemeļu daba ar magnēta spēku pievelk azartiskus cilvēkus – vilina gan žurnālistus, gan polārpētniekus, gan māksliniekus.
Daži brauc ar zinātniskiem vai biznesa mērķiem, daži, lai polārā dienasgaismā baudītu mirdzošu sniegotu klajumu un balto kalnu iespaidīgās ainavas, bet daži brauc un atgriežas, lai pastāstītu par klimata pārmaiņām un to ietekmi, kādu sasilšana atstājusi uz ledāju masīviem pēdējo dekāžu laikā.
Pie šādiem projektiem var pieskaitīt arī mākslinieka un komponista Voldemāra Johansona jaunāko personālizstādi “Vētra neredz krāsu”, kas apskatāma ISSP galerijā Rīgā.
Šī izstāde turpina “polāro” tēmu, kuru mākslinieks iesācis 2018. gadā ar darbu “Prombūtne” – trīs ledus ekrānu videoinstalāciju savienojumā ar speciāli radītu skaņdarbu.
Tas bija veltījums nemīlīgajai, taču reizē trauslajai Arktikas dabai, kuru Johansons iepazinis divu braucienu laikā, dodoties uz arktiskajiem apgabaliem – Norvēģijas ziemeļiem, Fēru Salām un Svalbāras arhipelāgu.
Pirmajā izpētes braucienā kopā ar operatoru Māri Maskalānu Johansons uzfilmēja arī to materiālu, ko izmantojis šīs izstādes tapšanā.
Ekspozīcija sastāv no trim lielām daļām – melnbaltām lielformāta kalnu fotogrāfijām, instalācijas “Kušana”, kas uz LED ekrāniem iedzīvina ledāju ūdenskritumu, un virtuālās versijas darbam “Prombūtne”, kur, kā rakstīts anotācijā, “kalnu grēdas, glaciālais reljefs un zemes raupjās virsmas, ledus kušana un ūdeņu plūdums tiek piedzīvots ar paplašinātās realitātes telpas starpniecību”.
Tērauda rāmjos eksponētās lielformāta fotogrāfijas ar Svalbāras kalniem atstāj vistiešāko un visspēcīgāko iespaidu. Varbūt pati kalnu grandiozitāte ienes kadrā papildu enerģiju, bet, kā zināms, ne katrs mākslinieks prot pamanīt un attēlot to, ko piedāvā daba.
Te būtu interesanti salīdzināt Voldemāra Johansona Arktikas redzējumu ar fotomākslinieces Sandras Eglītes krāsainajām reportāžām, kuras viņa veic jau no 2004. gada un pirms dažiem gadiem apkopoja savus darbus fotoalbumā.
Eglītes Svalbāras versija ir dzīva un saulaina, tā ir vieta, kur jūtama cilvēka klātbūtne pat tad, kad kadrā ir tikai kalnu atspoguļojumi ūdenī.
Johansonu arktiskās sadzīves aspekti vai industriālās vēstures liecinieki interesē vēl mazāk. Viņa skatījumā melnie ogles kalni izskatās mistiski ne tikai naktī, bet arī polāras dienas gaismā. Katra fotogrāfija izskatās pēc varoņdarba, kaut gan no tiem pašiem rakursiem daudzi arktiskie tūristi mēģinājuši iemūžināt majestātiskus dabasskatus.
Johansons piedāvā tādu dabu, kurā nevar izdzīvot, pie kuras negribas aizbraukt un uz kuru var raudzīties tikai ar svētbijīgām šausmām. Ir ierasts, ka mūsdienu ceļojumu fotogrāfija sāk netīši runāt it kā reklāmas valodā, čukstot, ka pat ekstremālos Zemes nostūros ir vieta ne tikai sevis izaicināšanai vai upurēšanai, bet arī hedonistiskam priekam.
Izstāde “Vētra neredz krāsu” šajā ziņā atgriežas pie iepriekšējā gadsimta vidus polāro ekspedīciju fotofiksāciju skarbās noskaņas, kur daba fascinēja nevis ar savu skaistumu, bet ar nežēlīgo spēku.
Instalāciju “Kušana” un virtuālās realitātes izstādi “Prombūtne” var apvienot ar vienu semantisko lauku, kas ietver dažādas pakāpes emocionāli satraucošus vēstījumus par traģiskām klimatiskām izmaiņām mūsdienu pasaulē.
Radot uz ekrāniem video cilpu ar ledāju ūdenskritumu, šī augsti tehnoloģiskā konstrukcija vienlaikus atgādina par to ekoloģisko cenu, ko mēs maksājam par dzīves komfortu un izklaidēm.
Ja pat šī vizuālā skulptūra ar ekrāniem darbojas ar autonomu enerģijas avotu tehnoloģiju, tad, lai saražotu visu nepieciešamo aparatūru, oglekļa pēdas nospiedums būtu nesamērojami lielāks, nekā sadedzinot izstāžu zāles centrā novietoto mazo kaudzīti ar mākslinieka atvestajām arktiskām oglēm.
Uzvelkot vizuālas realitātes brilles, mēs atkal nonākam aci pret aci ar ledājiem kā sakrālām pielūgsmes formām, kuru kušanu var mēģināt baudīt Johansona mūzikas pavadījumā, neuzdodot sev ētiskus jautājumus par elektrības patēriņa lietderību mākslas dēļ.
Bet varbūt mākslinieks gribētu, lai skatītājs izjustu sevis šaustīšanu, skatoties, kā kūst ledājs un zinot, ka viņš kā skatītājs pie tā ir vainīgs.
Mierina tikai tas, ka Svalbāras arhipelāgs ir pārdzīvojis visus ģeoloģiskos laikmetus no gigantiskām papardēm līdz mūsdienu klimata relatīvai sasilšanai un šī daba vienmēr piedāvās atklāt savu pieredzi tiem, kas grib ieskatīties dziļāk, nevis pavirši mērīt, par cik centimetriem samazinājušās sniega cepurītes kalnu galos.
