Māris Zanders: Jo vairāk zinām par vēsturi, jo lielākas iespējas atbrīvoties no kompleksiem 11
Šodien, 9. maijā, tiek atklāts Latvijas zinātnieku grupas darbs – krājums “Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij”. Jebkurš akadēmiski korekts (nevis safantazēts) Latvijas vēsturei veltīts darbs ir atzinības vērts, tomēr konkrētā krājuma gadījumā man liekas svarīga pētnieku pievēršanās arī senākiem Latvijas teritorijas vēstures posmiem, kas palīdz mazināt aplamo priekšstatu, ka kaut kas “interesants” un nozīmīgs sākas tikai 19. gadsimta beigās.
Te, protams, svarīgi neiebraukt otrā grāvī un nesākt kultivēt pseidozinātniskus diskursus labākajās “Mēs esam diženi! Mēs esam skaisti!” tradīcijās. Pilnīgi pietiks ar to, ja mūsu izpratnē par Latvijas vēsturi posms “līdz jaunlatviešiem” tiks vērtēts ar ieinteresētu apjausmu, ka aina ir bijusi krietni raibāka un sarežģītāka, nekā to zīmē kolektīvā atmiņa.
Šī atmiņa joprojām redz latviešu etnosam piederīgos, piemēram, 17. –18. gadsimtā kā nepārprotami trūcīgus zemniekus. Tikai daži piemēri, kas vedina tik melnbalti neskatīties. Vēstures avotos 1686. gadā parādās Trikātas zemnieks Stumpju Jēkabs, kas spēj atpirkties no klaušām un nodevām un nodarbojas ar tirdzniecību (ved apiņus uz Tērbatu un Krieviju).
1704.–1706. gadā Cēsu pilsmuižas zemnieks Smīdes Ansis Zviedrijas karalim Kārlim XII aizdod 430 vecdālderus, Jaunburtnieku Jukums Ziemelis – 650, Spāres muižas Juris Vaitiņš – 225 vecdālderus (šādi viņi iegūst kroņa zemnieka statusu, bet būtiskais ir aizdošanas spēja vispār).
1713. gadā Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas tornī uzstāda par zemnieku ziedojumiem iegādātu zvanu. Nav gluži tā, ka visi knapi velk dzīvību. Zemnieku tiesiskais stāvoklis, protams, ir neapskaužams, tomēr netrūkst epizožu, kad viņi meklē taisnību tiesās, dumpojas, tātad diez vai var runāt par simtprocentīgu samierināšanos un padevību. Kārtīgas spēlfilmas vērts sižets ir zemnieku partizānu vienības, kas Kurzemes hercoga pusē cīnās pret zviedriem 1659. gadā Bauskas un Jelgavas apkārtnē.
1694. gadā Rīgā strīdas mūrnieku zeļļi – vācu zeļļi atsakās strādāt kopā ar nevāciešiem, savukārt latviešu zeļļi draud nestrādāt, ja kopā kopā ar viņiem nestrādās vācu zeļļi. Starp citu, 1775. gadā starp Rīgas 24 048 iedzīvotājiem 9733 ir latvieši un 9098 vācieši; 1779. gadā latviešu īpatsvars Rīgā gan ir sarucis līdz 32,2 procentiem, tomēr jebkurā gadījumā priekšstats par Rīgu kā vēsturiski vienmēr nepārprotami cittautiešu pilsētu nav īsti korekts.
Atsevišķa tēma ir, manuprāt, pārspīlēti pesimistiskais priekšstats par latviešu izglītotības līmeni līdz 19. gadsimta vidum.
Kāpēc dziļāka vēsturiskā perspektīva, manuprāt, ir tik būtiska?
Valstiskums neapšaubāmi ir ļoti būtisks ikvienai nācijai, tomēr mani nedaudz piesardzīgu dara teju vai vienādības zīmes likšana starp valstiskumu un dzīvotspējīgu pašidentitāti. Tas, ka valstiskuma pieredze mums ir salīdzinoši īsa, palīdz raisīt dažādas mazohistiskas vāvuļošanas žanrā “latvieši – kalpu tauta”.
Nācijas saturu, manuprāt, neizsmeļ tās pastāvēšanas juridiskā forma. Ir nācijas ar spilgtu pašidentitāti par spīti relatīvi īsai vai pat minimālai valstiskuma pieredzei – kurdi, albāņi, katalāņi un citi. Ir vienlīdz kļūdaini konstruēt sev “tūkstošgadīgo vēsturi” un nāciju vērtēt pēc valsts institūciju kvalitātes.
Valsts simtgadi politiķi un viņus apkalpojošās grupas ekspluatēja, cik nu spēja. Atvainojos, ja tas skanēs mazliet žultaini, bet – varbūt tagad, kad politiskās konjunktūras noderīgums ir izsmelts, ļausim vairāk par vēsturi runāt akadēmiskajām aprindām.
