Ziemeļi sauc atpakaļ 0
Plānojot ceļojumu, sapratām, ka interneta un drukāto avotu piedāvātā informācija šoreiz bija visai skopa. Svalbāra nepavisam nav populārs tūristu galamērķis. Ir pašam jāaizbrauc un jāuzzina. Mums šis bija lielisks izlūkbrauciens, lai vispār saprastu, ko vēlamies darīt, ko varam izdarīt. Desmit dienas bija pietiekami ilgs laiks pirmajam braucienam, lai mums rastos priekšstats un izpratne par nepieradinātajiem ziemeļiem. Ir jābūt gatavam, un tagad mēs tādi esam. Atgriežoties pie bailēm par nezināmo, var pieminēt tuksnesi – var likties, ka tur nekā nav – klajš lauks, vienas vienīgas smiltis un vienveidība. Tomēr, kad tur aizbrauc, ir skaidrs, ka viss ir pavisam citādāk, nekā pirms tam ir izsapņots un iztēlots. Viss ir daudz skaistāk, interesantāk, elpu aizraujošāk. Tas pats ir ar ziemeļiem. Tagad droši zinām, ka tas ir nepareizs priekšstats: tur nekā nav – ledāji un sniegs, nekā cita. Bet, kad to visu ierauga – uh, kāds skaistums! Tāds, ka aizraujas elpa un gribas to visu iemūžināt savā atmiņā un nekad neaizmirst. Mēs katru rītu modāmies ar burvīgiem, neaizmirstamiem ziemeļu skatiem. Vairāk sākām novērtēt arī mazās lietas, ne tikai lielos un varenos kalnus. Piemēram, kad ierauga puķīti, kura izspraukusies cauri akmeņiem, to novērtē simtreiz vairāk nekā skaisti iekoptas dobes Latvijā. Tā ir uzplaukusi skarbajā ziemeļu dabā, tā ir izdzīvojusi un tai ir spēks – tas ir skaisti. Kad tu guli teltī, mūžīgas gaismas ieskauts, un apkārt ganās ziemeļu zosis, skraida polārlapsas un ziemeļbrieži… Jā, tas ir neaprakstāmi. Daba ir tik tuva, tik tverama. Bija sajūta, ka tā ir pasaules mala – vēl viens solis, un tu krīti.
Un vēl vesels stāsts par kulināriju – mums, piemēram, piedāvāja pagaršot vaļa gaļu. Un kā jūs domājat, kur mēs esam ēduši visgaršīgāko picu? Nē, ne Itālijā, bet Svalbārā – picu ar ziemeļbrieža gaļu un dzērvenēm. Tas viss rada burvīgu pēcgaršu un vēlmi atgriezties.
