Kiš-miš 0
Neskatoties uz to, ka Svalbārā atrodas viena no pasaules desmit spoku pilsētām’, kurā, labi gribot, var saskaitīt vien pāris dzīvas dvēseles, salu arhipelāgā ir liels tautību sajaukums. Nav pamatiedzīvotāju, tikai iebraucēji. Lielākoties tie, protams, ir norvēģi. Arī ķīnieši, filipīnieši, krievi, vācieši un citi. Kopā ap 40 tautību. Konstatējām, ka 2000 iedzīvotāju vidū ir arī viens latvietis.
Skaidrs, ka ziemeļos cilvēki nav tik temperamentīgi un aktīvi kā dienvidnieki, bet viņi ir ļoti atvērti, draudzīgi, izpalīdzīgi. Protams, var pamanīt nelielas īpatnības, kā jau it visur, piemēram, apavi jānovelk, ieejot pat kempinga mājiņā, par kuru esi maksājis no paša kabatas.
Interesanti, ka jau daudzus gadus arhipelāgā neviens nav piedzimis. Izdzirdot to, gribas jautāt – kā? no kurienes tad šeit radušies visi šie cilvēki, viņu bērni? Izrādās, ka drošības apsvērumu dēļ grūtnieces dzemdē Tromso universitātes klīnikā. Tāpat šajā salu arhipelāgā neviens netiek apglabāts. Tā nav ziemeļnieku īpatnība vai kāds ticējums, kurš obligāti jāievēro – gluži vienkārši mūžīgais sasalums, kurš ietekmēja arī mūsu pārgājienu, apglabāto izceltu virs zemes. Drīkst apglabāt tikai urnas pēc kremācijas.
Kāpēc cilvēki tur dzīvo un nebrauc prom? Tā tomēr izskatās un atstāstot izklausās pēc pasaules malas, pamestas vietas. Pirmkārt, Svalbārā apmetušies daudzi zinātnieki, ir universitāte, muzeji, zinātniski pētnieciskās stacijas, astronomiskā observatorija, ogļu raktuves – cilvēkiem ir, kur strādāt, ir, ko darīt. Otrkārt, tā jau laikam būs tā skaistā, nepieradinātā ziemeļu daba, kas tur un nelaiž vaļā. Ja pat tas, ka trīs mēnešus jādzīvo pilnīgā tumsā, cilvēkus neaizbiedē, vedina domāt: šīs vietas pievilcība ir spēcīgāka par eksistenciālām grūtībām. Tur ir labi, ir tā sajūta, ir tas kaut kas. Un ziemeļi nepiedod kļūdas, tādēļ cilvēki daudz labāk piemērojas dažādām situācijām, ir daudz izpalīdzīgāki. Viņi saprot, ka no viņu rīcības var būt atkarīga kāda cita cilvēka dzīvība. Tas iemāca būt saprotošākiem, uzmanīgākiem, patiesākiem.
