Spoku pilsēta 0
Tālākais apdzīvotais ziemeļu punkts pavisam noteikti vairāk sajūsminās tos, kuri vēlas baudīt skaisto dabu, nevis sēdēt viesnīcas SPA. Tomēr ir iespēja atpūsties, arī nebrienot pāri ledājiem un purviem. Svalbārā ir pat Radisson viesnīca. Katru dienu te krastā piestāj lieli kruīza kuģi ar vācu tūristiem, kuri dažu stundu laikā izstaigā pilsētiņu – tajā ir tieši divas ielas – un vakarā dodas prom. Pilsēta būtībā dzīvo uz tūrisma rēķina. Var braukt ar kuģīti apkārt salām, traukties ar suņa pajūgu, izbaudīt sniega moču ātrumu, sajust auksto vēju slēpojot.
Svalbāra ir Norvēģijas teritorija, tur valda Norvēģijas likumi, bet uz līguma pamata vairākām citām valstīm šajā teritorijā drīkst būt īpašumi. Divas pilsētiņas pieder Krievijai, kura 1924. gadā tās nopirka no Zviedrijas. Viena no šīm pilsētām tiek dēvēta par Spoku pilsētu. Agrāk tajā bija 1000 iedzīvotāji, bet tagad tur mīt tikai pieci cilvēki. Lai apskatītu šo pamesto vietu, mēs turp devāmies ar kuģi. Jau tikai pa gabalu skatoties, sajūtas bija interesantas, jo tā tiešām izskatās pēc spoku pilsētas – pamesta un klusa, ļoti noslēpumaina. Mūs sagaidīja gids Saša, kurš runāja perfektā angļu valodā, bet pats ir no Sanktpēterburgas. Tas uzreiz radīja tādu īsto sajūtu. Pilsētā viss ir saglabājies no laikiem, kad tajā vēl valdīja lielāka rosība un dzīvība. Slimnīcas, dažādas citas ēkas, bet viss ir pamests, tur nekas nenotiek. Arī pilsētas muzejs saglabāts tāds, kāds tas bija toreiz, nekas nav aiztikts, nekas nav mainīts – sajūtas ir nedaudz sirreālas. Daba lēnām ņem virsroku, pamestu māju logos kaijas sabūvējušas savas ligzdas.
Svalbārā ļoti uzmanīgi izturas pret vēstures liecībām. Ja kaut kas ir nonācis zemē līdz 1965. gadam, tad to nedrīkst aiztikt, tam tur ir jāpaliek. Piemēram, mēs redzējām 1943. gadā nokritušu vācu iznīcinātāju. Lidmašīna izskatījās tāda, it kā būtu nogāzusies pirms gada, jo aukstuma dēļ viss ir saglabājies lieliskā stāvoklī, kā jauns. Jā, Svalbārā valda daba un cilvēki iejaucas maz.
